— Nepagāja ne diena, kad es neraizējos, ka viņš varētu pārrasties. Tad es nonāktu vēl lielākā postā nekā tad, kad viņš nozuda, — kaunā un muļķes lomā. Mēs pavadījām kopā tikai nedēļu. Un par to es samaksāju ar visu savu dzīvi! Nav bērnu, nav mazbērnu, nav naudas. Nekad nav bijis pieklājīgu drēbju, nekādu deju vakaros. Atraitnes — vecas sievas mūžs. Man bija septiņpadsmit. Lai Dievs man piedod, bet es ienīdu to viru! Tomēr es sargāju viņa godu. Nevaicājiet, kāpēc, — es jums nevarēšu atbildēt. Vainīgais bija viņš, ne es. Viņš nebija radīts sievietei, viņam tās nepatika, tāpēc es viņu atgrūdu. Cilvēki melsa, ka es neesot gana skaista, ka nebūšot vīram izdabājusi. Tā viņi teica, līdz es pati sāku tam ticēt, jo biju tikai lauku meitene, kas no tā visa neko daudz nesapratu. Es biju nevainīga. Bet tagad mēs zinām vairāk, vai ne? Pa televizoru rāda jebko. Vienvakar pie Marijas redzēju pārraidi par kādu skandālu ap vienu politiķi un viņa drauģeļiem. Mans svainis par viņu teica: poustis. Es prasīju: "Kas tas tāds?" Un viņš smiedamies atbildēja: "Pederasts," un, kad es netiku gudra arī par to, paskaidroja: "Tas ir vīrietis, kuram nepatīk sievietes, — tāds var kaut ko pasākt tikai ar citiem puišiem." Tas tik bija atklājums — gatavā apgaismība! Un es sacīju: "Tad, lūk, kas bija Stamatis!" Viņi visi pavērās manī. Tādām acīm, it kā būtu izbrīnījušies un sašutuši. Es turpināju: "Māte mani apprecināja ar poustirastul" Visi iebļāvās: "Sofija! Kuš! Ja tava vīra ģimene padzirdēs, ka tu tā runā, mūs iesūdzēs tiesā!" Un Marija noskaldīja: "Nenovel savas nemākulības sekas uz citiem!"
Iestājās klusums. Kabatlakatiņš bija satūcīts pavisam mazā četrstūrītī. Viņa nolika to galda vidū.
— Man jums nododams vēl kaut kas, — tuklītis ieminējās.
No krūšu kabatiņas viņš izvilka vizītkarti.
Sofija ieskatījās tajā. Tur bija vārds, uzvārds un adrese. Atēnās.
— Jūs esat jurists?
— Nē, ne jau es, — resnais vīrs atvēcinājās, — esmu tikai ziņnesis. Stamatim bija notārs — tā ir viņa kartīte. Tā kā jūs joprojām esat viņa likumīgā sieva, tad būsiet arī mantiniece. Jums pienākas viss vīra īpašums.
— Viņa manta? Vai tad tās ir daudz?
— Nezinu teikt, Sofij. Varbūt nav nekā.
— Nē. Es arī domāju, ka nebūs.
— Bet tikpat labi var būt vesela bagātība. Zināt, Sofij, jūsu dzīve vēl nav galā.
— Jūs kļūdāties, — sieviete attrauca. — Tā bija galā tajā pašā dienā, kad viņš aizgāja no mājām. Tā bija vecas nīkuļošana — un esmu par tādu kļuvusi.
Apalītis pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu uz viņas rokas.
— Uzklausiet mani, Sofij. Jūs esat zaudējusi daudzus gadus, es jums piekrītu, taču vēl būs izdevības. Būs iespējas. Šī dzīve ir likteņa pagriezienu un pārsteigumu pilna. Jums nav jāliekas gultā un jāmirst nost. Ņemiet kartīti un piezvaniet pa šo numuru. Izdibiniet, kas jums pienākas. Tāds ir mans padoms. Man ir sajūta, ka jūsu ceļa pagrieziens jau ir klāt. Un iegaumējiet — šī nav vienīgā vieta pasaulē. Jūsu kājas nav pieķēdētas pie šīs salas — un klints. Ir citas pilsētas, salas un valstis, ja esat drosmīga…
— Bet es neesmu, — viņa bēdīgi novilka. — Nekad neesmu bijusi nekur projām no šejienes. Un man nav neviena, ar ko kopā varētu kaut kur braukt.
— Klausieties, — resnais vīrs iebilda, — jūs maldāties. Nevajag steigties, un atradīsiet ceļabiedru. Tikai mazliet pagaidiet, tas arī viss. — Viņš piecēlās un sniedza Sofijai roku. Kad sieviete nedroši pasniedza pirkstgalus, viņš pacēla tos pie lūpām un noskūpstīja.
— Paldies jums par pūlēm, ka uzņēmāties mani uzmeklēt, — Sofija sacīja. — Un neaizmirstiet savu mutautu.
— Lūdzu, paturiet to, — viņš attrauca. — Jūs atrast nebija nekas sarežģīts, drīzāk gan — patiess prieks.
Abi kopā viņi šķērsoja pagalmu. Pie vārtiem resnais vīrs pagriezās pret Sofiju.
— Raugieties nākotnē, Sofij, — viņš skubināja. — Tā var būt gaiša, ja jūs gribēsiet to tādu padarīt.
No nezāļu jūkļa viņš izķeksēja sarkanu magoni un pasniedza to sievietei.
— Es centīšos, cik vien varēšu, — viņa pasmaidīja. — Varat man ticēt.
Kad pienāca vakars, dienas siltums pagaisa. Hermejs Diaktors ieradās ostmalas krodziņā ļoti agri — galdiņi vēl nebija uzklāti, pagājušajā naktī izmestie atkritumi smirdīgos maisos stāvēja blakus vīna un ūdens traukiem.
Viesmīlis pārstāja lasīt avīzi. Atnācējs palūdza galdiņu terasē trim cilvēkiem.
— Šādā laikā? — apkalpotājs brīnījās. — Droši vien labāk būtu iekšā. Mēs varētu iekurt uguni kamīnā.
Taču resnais vīrs uzstāja.
— Un uzklājiet tur, no kurienes var redzēt prāmju piestātni. Es gaidu kādu paziņu un negribu palaist viņu garām.
Viesmīlis izvilka galdu terasē un izpurināja galdautu vējā. Viņš uzlika trīs galda piederumu komplektus un atnesa krēslus. Resnis izvēlējās to, kurā sēžot varēja pārlūkot apkārtni, izņēma no ceļasomas romānu un atvēra to uz labu laimi. Tumšajos ostas ūdeņos ņirbinājās sīki vilnīši, kuros atspīdēja lukturu ugunis; viesmīlis iededza sarkanu stikla lampu, tās rubīnkrāsas staru kūlis lika ap vīru dejot velnišķīgām ēnām. Pagaldē ap viņa kājām berzējās apskretis melns kaķis un ņaudēja pēc barības. Vējš pieņēmās spēkā, tas šķirstīja grāmatas lapas kā neprātīgs lasītājs.
Krastmalā pulcējās prāmja pasažieri. Taurēdama piebrauca smagā mašīna ar tukšām redeļu kastēm, pāri terasei vēlās kodīgi izpūtēja dūmi, parādījās taksometrs ar trim amattērpos ģērbtiem mācītājiem, tas signalizēja, biedējot klejojošu suni. Apalītis uzmanīja katru, kas ieradās, — cilvēki iznāca no ēnas, iedami viņam garām, un piebiedrojās tiem, kuri jau vēroja tumšo apvārsni, kur jūra sastapās ar naksnīgajām debesīm. Taču tur vēl neko nevarēja saskatīt. Vecmāmiņa ganīja niķīgu mazuli. Trīs jauniesauktie ar skūtu galvu smiedamies izrāpās no armijas džipa un pliķēja pa muguru šoferim, kurš posās projām.
Pretī lampas apgaismotajam galdiņam apstājās divi vīri — viens drukns, otrs pavecāks un aizelsies.
— Piestāj uz mirkli! — sacīja večuks. — Tu ej pārāk ātri, es netieku tev līdzi.
— Es aizvedīšu tevi mājās, — jaunākais attrauca. — Un braukšu rīt.
Vecais turēja roku uz dēla pleca.
— Tas viss ir uz labu, Manoli, — viņš atbildēja. — Tu kādu laiku būsi projām, un tev būs jauna iespēja.
Druknais purināja galvu un vērās lejup uz savām kājām.
— Nemūžam nebiju domājis, ka viņa ir no tādām sievietēm, — vīrs norūca, — darīju visu, lai viņa būtu laimīga. Viņa man bija laba sieva… līdz uzradās tas tips. Bet kā viņa varēja šim atteikt? — Viņa roka bija sažņaugusies dūrē, seja kļuva barga un nikna. — Man vajadzēja nosist to nelādzi, kad bija izdevība.
— Ja tu būtu šim kaut vai pirkstu pielicis, tad tagad jau sēdētu cietumā! — viņa tēvs aizrādīja. — Dari, kā es tev saku, dēls, — uz brītiņu attālinies, lai putekļi nosēžas. Nepagūsi ne attapties, kad viss jau būs aizmirsies un tu atkal būsi atpakaļ mājās pie mātes un manis.
— Man jūsu pietrūks.
Vecais vīrs saķēra viņu aiz elkoņa un rāva uz priekšu.
— Jūrā ir daudz zivju, — viņš sacīja, kad abi devās tālāk. — Strādā cītīgi un nopelni naudiņu. Tu drīz atgriezīsies.
Resnis noraudzījās, kā viņi aiziet, — dēls gāja negribīgi, it kā dotos pretī nevēlamam liktenim. Zem krēsla ieņaudējās melnais kaķis, un tad no tumsas iznāca kāds vientuļš stāvs. Spiezdamies pie sienām, vairīdamies no ielas lukturu blāvās gaismas, tas klusām lavījās apkārt ostai uz dokiem.