Resnis turēja pirkstus starp grāmatas lappusēm un bija nodūris galvu, itin kā būtu iegrimis lasīšanā. Vīrietis ēnā viņu pamanīja un saminstinājās, tad novērsa seju un spēra soli sarkanās lampas gaismas kūlī. Neuzkrītoši, vērdamies lejup, apalītis lūkojās, kā viņš paiet vēl mazliet tālāk; kad gājējs jau bija gandrīz garām un gatavojās nozust pūlī, resnis viņu pasauca.
— Policijas priekšniek! Šef Zafiridi!
Tas apstājās un pēc mirkļa pagriezās pret resno vīru.
Apalītis turpināja:
— Labvakar, policijas priekšniek! Uz vienu vārdu! Aprunāsimies, lūdzu!
Šefs nāca atpakaļ un iegāja rubīnsārtajā gaismā, ar kādu lampa apspīdēja galdiņu. Viņa mati bija gludi saķemmēti un sazieķēti, sejā plats smaids, kas atsedza zobus, taču viņa acis liecināja par gluži citu noskaņojumu.
— Dižais detektīvs! — Zafiridis sarkastiski nošņāca. — Jūs gan agri vakariņojat!
— Nē, vēl ne, — resnais vīrs jautri attrauca. — Cik noprotu, jūs saņēmāt manu ziņu. Šeit viena vieta sagatavota jums. Sēdieties, lūdzu.
— Man nodeva jūsu ielūgumu. Tikai šķiet, ka šovakar būšu aizņemts. Citreiz.
— Nāciet, nāciet! — apalītis aicināja. — Draugam ļoti gribas jūs satikt. Viņš teica, ka ilgi neesot par jums neko dzirdējis. Patiesībā kopš tām dienām, kad stājāties šajā amatā.
Tālumā atskanēja prāmja sirēna. Policijas priekšnieks vērās apvārsnī.
— Man nudien bija daudz darba, — viņš norūca. — Un tāpēc sabiedriskā dzīve mēdz ciest, jūs noteikti to zināt. Taču sena drauga dēļ…
— Tad sēdieties! — resnais vīrs atkārtoja, pavilkdams krēslu nost no galda. — Kad prāmis pietauvosies, iesim kopā viņu sagaidīt.
— Es jums pievienošos pēc brītiņa, — šefs nobēra. — Tiklīdz varēšu. Man vēl šis tas kārtojams iecirknī.
Resnis pastiepa roku.
— Tad atstājiet savu somu. Es par to parūpēšos, kamēr būsiet projām.
Policijas priekšnieks palūkojās uz to, it kā būtu pārsteigts, pats savu nesamo ieraudzīdams.
— Uniforma, — viņš sacīja. — Tīri krekli, tie būtu jāiekar skapī. Drīz tiksimies.
Viņš spēra soli uz doku pusi.
— Policijas priekšniek, — resnis uzsauca. — Jūs aizmirsāt pavaicāt sava drauga vārdu!
Taču šefs traucās uz priekšu, it kā nebūtu neko dzirdējis, — iejuka pūlī un nozuda skatienam.
Līcī jau spīdēja trīsklāju prāmja ugunis — tas tuvojās. Sirēna atkal iemāvās — dobji un sēri.
Ducīgais vīrs aizvēra grāmatu un pabāza savu somu dziļāk zem krēsla. Viņš pamāja viesmīlim, ka atgriezīsies, un sekoja policijas priekšniekam.
Kad lielais, baltais kuģis ienāca piestātnē, pūlis devās uz ūdens malu. Skanēja uzkliedzieni un saucieni, jūrnieki no apakšklāja izmeta tauvas, vinča dārdināja lejup enkurķēdi.
Resnis izslīdēja no drūzmas un devās augšup pa kāpnēm uz iecirkni. Pusceļā viņš apstājās un atspieda muguru pret sienu. Palikdams ēnā, viņš no turienes lūkojās, kā tiek nolaists traps un pasažieri kāpj ārā. Un pētīja tos, kuri devās augšup uz klāju: plātlgos jaunos kareivjus, kas pirmīt bija pagājuši garām, trīs svinīgos priesterus, vecmāmiņu ar nogurušo bērnu, drukno jauno vīrieti, kas gāja negribīgi un mulsi. Viņš noskatījās, kā tika izkrauta un ielādēta krava, izbrauca mašīnas un to vietu ieņēma citas. Vērās, līdz prāmis bija gatavs aizbraukšanai.
Iespiedzās svilpe, uz klāja nošķindēja zvans.
Tad no pulksteņa torņa steigšus atdalījās kāds stāvs un traucās uz kuģa pusi — tas bija vīrietis, kurš nesa sporta somu, viņa saziestie mati laistījās uguņu atspldumos. Kad prāmis sāka slīdēt projām no krasta, šis cilvēks uzlēca uz klāja un ieslīdēja tumsā.
Resnais vīrs noraudzījās, kā viņš nozūd, un pasmaidīja.
Krodziņā abi — gan viesmīlis, gan pavārs — bija iegājuši iekštelpās, kur sildīja muguras pie uguns.
— Izrādās, ka es vakariņošu viens, — apalītis paziņoja. — Mani biedri nevarēs pievienoties. Un es redzu, ka par tiem laikapstākjiem jums ir taisnība. Zināt, es labāk tomēr ēdīšu te iekšā, nevis ārā aukstumā.
Policijas priekšnieks stāvēja pie augšklāja margām un vērās uz ostas ugunīm, kas attālinājās, kļūdamas par spīdošiem punktiem. Nakts uz jūras bija kodīgi auksta. Reliņi bija slapji no šļakatām, grīda — slidena no putām. Virs galvas aizvien pieaugošajā vējā plandījās apskretis valsts karogs, kuģis cēlās un grima, krakstēja un vaidēja.
Šefs ieslīdēja šaurā ejā tuvu pie priekšgala, tur viņš varēja kavēties vienatnē un izvairīties no ļaudīm, kas varētu viņu pazīt. Apakšklāja televīzijas salonā blarkšķēja mūzika, vīriešu balsis strīdējās par pokera partiju, bet šoviet bija tikai negantas brāzmas, sprikstis un vēja šņākas, un spokaini krakšķi, kuģim slidot pāri bangām.
Uz dzelzs kāpnēm nodipēja lēni un smagi soļi. Policijas priekšnieks palūkojās uz to pusi, no kuras parādījās vīrietis — drukns, neliela auguma. Tas turējās pie glumajām margām, lai saglabātu līdzsvaru, jo kuģis zvāļojās uz nebēdu. Laukumiņā nācējs saminstinājās.
Viņam nepatika dzeļošais vējš un saltums, tāpēc viņš griezās atpakaļ, lai ietu uz kopējo telpu, taču tajā bridi klājs sasvērās uz vienu pusi. Depīgais virs sagrīļojās, it kā būtu saņēmis grūdienu mugurā, — viņš nedroši paspēra dažus soļus gar reliņiem un apstājās netālu no turienes, kur atradās šefs.
Tas novērsa seju, lai netiktu pamanīts, — viņš lūkojās uz zvaigznājiem, kuru nosaukumus bija apguvis bērnībā: Orions, Lielais Lācis, Plejādes — tā dēvētais Sietiņš.
Turpat blakus uz klāja druknais cilvēks izvilka no kabatas plakanu pintes tilpuma pudeli un iedzēra pamatīgu malku. Cieši pieķēries slapjajām margām, viņš nopūtās un ari pievērsās zvaigznēm.
Pie policijas šefa kājām bija virvju kāpnes. Kāds jūrnieks laikam bija aizmirsis tās nokabināt. Notrieptas ar krāsu, tās šūpojās virs tumšā, viļņojošā ūdens, dobji un neritmiski grabinādamas koka spraišļus pret bortu. Priekšnieks raudzījās pēc kādām cietzemes pazīmēm — mirkšķinošām gaismām, maigiem atspīdumiem virs kādas pilsētas vai ciemata, taču nekā tāda nebija.
Šefs nodrebinājās un, rokas saņēmis, uzpūta tām, lai sasildītu, tad iebāza tās dziļi žaketes kabatās. Roka sataustīja atslēgas — viņš tās izvilka, lai pārliktu krūšu kabatā, jo tai varēja aizvilkt rāvējslēdzēju.
Viņam sala pirksti, tie bija sarkani un stīvi. Saišķis izslīdēja no tiem un nošķindēja uz grīdas.
Druknais virs pagriezās.
— Labvakar! — viņš sacīja.
Policijas šefs neatbildēja, bet pieliecās, lai paceltu atslēgas. Viņš dzirdēja tuvojamies soļus; kad priekšnieks pavērās augšup, otrs jau bija viņam līdzās.
Depīgais laikam meklēja sabiedrību, — viņš smaidīdams sniedza atskrūvēto blašķi.
— Dzersi? — viņš noprasīja.
Uzrunātais viņu nopētīja. Vīram bija šļaugans vēderiņš un atslābuši žokļi. Viņš varēja lepoties ar plakanu boksera degunu, kura gals slējās augšup kā āķis, viņa acis bija piesarkušas no paģirām, plaksti pietūkuši un sakrunkojušies.
Policijas šefs viņu tūlīt pazina, jo labi atcerējās šo cilvēku. Mandrakis, Manolis Mandrakis. Miesnieka veikalā ar viņu bija sanākušas nelielas nepatikšanas — viņa sieva raudāja aiz saldētavas durvīm, kamēr viņas veļa nodevīgi mētājās uz grīdas. Šefs pats bija bezpalīdzīgs, muļķīgā stāvoklī ar nolaistām biksēm līdz ceļiem. Turpat blakus bija kapājamie naži un dūči, tikai uniforma un amats viņu paglāba, citādi Mandrakis droši vien viņu sacirstu gabalos. Bet piekrāptā vīra dusmas bija viņu nobiedējušas — viņš saprata, ka tik tikko izsprucis sveikā. Sieviete nebija skaista, tomēr patīkama — un darīja visu, ko viņš lika. Un tieši šajā mirklī šefam paspruka pār lūpām viņas vārds.