Mandrakis uzlūkoja policijas šefu, smaids nozuda no viņa sejas, un smagie plaksti pacēlās, atklājot acis, kas pēkšņi bija kļuvušas možas un vērīgas.
— Tu? — vīrs noprasīja. Viņš paskatījās apkārt. Gan sev aiz muguras, gan aiz policijas priekšnieka. Redzēdams, ka viņi ir vieni, vīrs atkal plati pasmaidīja.
— Sasodīts, lai esmu nolādēts! — viņš norūca. — Tas tik ir celiņš — uz elli un atpakaļ!
— Kā jums iet, Manoli? — šefs klusi apjautājās.
— Kā man iet, ko? — Manolis neticīgi pārprasīja. Viņš spēra soli uz Zafirida pusi un norādīja ar pirkstu uz priekšnieka krūtīm, tomēr nepieskardamies tām.
— Es tev pateikšu, kā man klājas, pakaļplēsi! Mana dzīve ir izpostīta, dižais diņķi, lūk, tā tas ir! Es pametu mājas tāpēc, ka vairs nevaru izturēt apkārtējo ķiķināšanu un nekautrīgos jociņus. Mājas! Patiesībā man vairs tādu nav, kopš nav sievas! Un mēs abi zinām, kāpēc nav, vai ne? — Viņš atkal iebakstīja šefam vēderā, un šajā reizē iedūra pavisam dziļi. Zafiridis vairīdamies atkāpās.
— Esmu zaudējis savu otro pusi, — šķendējās Mandrakis, — jo kaut kāds blieķis iedomājās, ka viņa šim derētu, lai noblieķētos! Viens diņķis, kas nolēma, ka jāgrābj, ko var dabūt. Un tas blieķis nosprieda, ka viņam tas numurs ies cauri tāpēc, ka šis ir tādā amatā. Un vēl valkā uniformu!
Viņš pieliecās tuvāk Zafiridim un parāva to aiz žaketes atloka, atklājot parasta krekla pogas, smalku zelta ķēdīti un mazu krucifiksu. Viņa smaids pārvērtās smīnā.
— Un kur tad šovakar ir tavas uzšuves, virsniek?
Vīrs iesūca pamatīgu šļuku no pudeles un ielūkojās policijas priekšniekam acīs.
— Es ceru, ka tas viss bija pūļu vērts, mēsliniek! — vīrs nošņāca. — Tu, blieķējošais diņķa gabals!
Mandrakis apmeta pudeli otrādi, un zeltaini brūnais dzēriens izlija uz klāja, apšļākdams viņa kurpes un pildīdams gaisu ar siltu, svaigu un spēcīgu smaržu. Viņš saķēra blašķi aiz šaurā kakliņa, trieca pret margām un satraikšķīja. Tā saplīsa, bet puse palika vīram rokā — asi robaina un īsti laba, lai liktu to lietā.
Zafiridis pacēla rokas.
— Beidziet, Manoli! — viņš iesaucās. — Mēs varam par to parunāties.
Mandrakis ieņēma cīkstoņa stāju, turēdams nošķelto pudeli priekšā savai sejai. No viņa deguna tecēja gļotas. Satracinātais vīrs tās noslaucīja ar delnu.
— Aiziet, kārtībnieki — viņš ierēcās. — Paskaidro!
— Nav tā, kā jums liekas! — Zafiridis iesāka. — Viņa…
Mandrakis metās uz priekšu un iezvēla šefam pa seju. Sāpes
šķita apdullinošas, un apjukumā Zafiridis iedomājās, ka trāpīts tikai ar dūri, taču viņa acs bija kļuvusi akla. Pa seju strūkloja karsts, lipīgs šķidrums. Viņš viegli pieskārās savainotajām acīm, un sajūta likās gluži dzeļoša. Nolaidis roku, viņš saskatīja kaut ko tumšu plūstam pār pirkstu galiem. Siltas, glumas asinis pludoja pa viņa kaklu un lija krekla iekšpusē un uz krūtīm. No viņa zoda tās lēni pilēja uz klāja.
— Kā tad ir — vai viņa bija tā vērta, policist? — Mandrakis kliedza. — Un dabūsi vēl! Še tev!
Sekoja nākamais izklupiens, Zafiridis saņēma bliezienu pa plecu un sagrīļojās. Galvu noliecis, viņš aizsedza to ar rokām, lai pasargātu.
Mandrakis iesmējās.
— Ei tu, mīkstvēdera blieķi! — viņš iebļāvās. — Cīnies! Aiziet — sit pretī! — Viņš mērķēja pa žokli, izaicinot pretinieku. — Kur vien vēlies! Savācies, nelieti — uzvari mani!
Pie policijas šefa kājām šurpu turpu šūpojās ar krāsu notraipītās virvju kāpnes, ar dobju skaņu pletnēdamas kuģa korpusu. Līdz apakšklājam — salona bāram, palīdzībai un drošībai veda tikai kāds ducis pakāpienu, ne vairāk.
Priekšnieks notupās pie reliņiem un, cieši turēdamies pie tiem, rāpās lejā. Taču viņa labās kurpes pazole uz slidenā, sāļā ūdens izmērcētā koka paslīdēja uz slapjās virves pusi. Ar kreisās purngalu viņš lūkoja pēc nākamā, bet kustējās pārāk ātri, lai ašāk tiktu projām, — izmisīgi ķerdamies pie spraišļiem, viņš laidās lejā.
Kāpnes bija nedrošas, tās savijās, viņa svara nostieptas. Tajā brīdī uzšļāca liels vilnis, nošķiežot viņu ar sīkām, ledainām sprikstīm. Mandrakis no augšas vērās uz viņu, turpinādams izkliegt draudus, apakšā salonā spoži dega gaisma, jūra viļņojās, mašīntelpa nerimtīgi dārdēja, tur smējās vīri. Pie labā borta karājās laiva.
Kāpnes šūpojās kā pulksteņa svārsts, smagums tās iekustināja vēl vairāk — Zafiridis lidoja divu rokas stiepienu attālumā no kuģa korpusa.
Laiva zvāļojās, tai atsitoties pret kāpnēm, koka spraišļi triecās pret metālu, sadragājot Zafirida pirkstu locītavas. Viņš ieaurojās sāpēs, redzēdams, kā viņa rokas atlaižas no pakāpiena.
Kādu mirkli Zafiridis lidoja gaisā. Ūdens, kad viņš iekrita tajā, bija stindzinoši salts. Kad policijas šefs grima dziļumā, viņam ausīs skanēja šalkas, taču, iznirstot atpakaļ virspusē, tās aizstāja duna, jo viņam griezdamās tuvojās dzenskrūves lāpstiņas.
Mandrakis noskatījās, kā viņš nokrīt. Turpat līdzās pie metāla kāpnēm auklās karājās glābšanas veste. Viņš pavērās lejup uz viļņiem, kaut ko apsvērdams. Prāmis kustējās ātri, un policijas priekšnieks jau bija tālu aizmugurē.
Mandrakis nocēla vesti no āķa un kādu mirkli turēja rokās. Nakts bija tumša, atstatums starp kuģi un cilvēku aiz borta nemitīgi palielinājās.
Mandrakis pakāra vesti atpakaļ vietā un devās lejā uz salonu.
DIVDESMIT PIRMĀ NODALA
Pirmdienas rītā resnais virs ar pirmo autobusu devās uz Svētā Savas piestātni. Vējš, kas pūta nakti, bija rimies, bet jūra joprojām viļņojās un putoja, izšļākdamās liedagā.
Viņš pa taciņu devās uz Nika māju un iedams lūkojās zvirgzdainajās smiltis, meklēdams gliemežvāciņus. Terase bija tukša. Krēsli bija salocīti un saslieti pie sienas, pie aizvērtajām durvīm ņaudēja tievs, rūsgans kaķis, kas gribēja tikt iekšā.
Vīrs pieklaudzināja un gaidīja. Dzīvnieks tīņājās ap viņa kājām un murrādams trinās ap apakšstilbiem. Viņš pieklauvēja vēl un, pārliecinājies, ka atbildes nebūs, nospieda rokturi un pētoši atvēra durvis.
— Nik!
Balss skaņa dobji nodunēja, atgriezdamās pie viņa no tukšajām istabām, bet, kad iestājās klusums, viņš tālākajā telpā saklausīja čabošu, zaglīgu kustību.
Un iegāja tajā.
— Nik! Tas esmu es, Diaktors!
Kaķis paskrēja viņam garām un metās pie šķīvīša ar sakaltušām gaļas driskām un tukša trauciņa ar saskābuša piena nosēdumiem. Resnis paostīja gaisu. Varēja samanīt smaku — kā no tualetes.
— Nik!
— Esmu te!
Resnais vīrs pagrūda guļamistabas durvis. Tur zvilnēja Niks, atšļucis spilvenos bez pārvalkiem, savilcis sev virsū raupjas segas. Viņam mugurā bija siltā jaka, galvā aitādas cepure, bet viņš tik un tā bija apķēris plecus, lai savaldītu sauso lūpu trīsas. Pie guļvietas stāvēja spainis, gandrīz līdz augšai pilns ar tumšu urīnu. Ūdens karafe uz naktsgaldiņa bija tukša. Vīrs uzmanīgi apsēdās uz gultas maliņas.