Četrpirkstu Tāsis paķēra pudeli un pacēla to, uzlūkodams resni.
— Paldies jums, kungs! — Tāsis sacīja. — Vēlu jums labu veselību! — Viņš salēja vīnu glāzēs, visi tās pacēla un iedzēra.
Resnis malkoja kafiju.
— Cik noprotu, jums te jāveic kāds uzdevums, — ieminējās Adonīds, paskatījies uz viņa pusi.
Atbraucējs noliecās pie savas somas, atvilka rāvējslēdzēju un sāka rakņāties tajā. Viņš izvilka pudelīti ar tenisčlbu balinātāju. Gluži kā dejotājs pastiepa kreiso kāju, pēc tam labo, nopētīdams sporta kurpes. Noskrūvējis plastmasas korķi, viņš rūpīgi samitrināja sūkli un apstrādāja ar to nošmulēto kedas purngalu un mazu dubļu traipiņu uz otras. Saliecis kājas, viņš pārbaudīja, vai nav redzami vēl kādi netīrumi. Neko neatradis, viņš ielika flakonu somas kabatiņā un aizvilka slēdzēju.
Vecie vīri aizrautīgi blenza viņā, skatienu neatraudami. Viņi jau bija aizmirsuši Adonlda jautājumu, kad duclgais svešinieks apsēdās un atbildēja.
— Esmu te, lai izmeklētu Irlni Asimakopulas nāvi.
Kafejnīcas īpašnieks mitējās pētīt tālo apvārsni.
— Kas tad tur vēl būtu noskaidrojams? — viņš apvaicājās. — Tā dāma taču nokrita no klints — vai tad ne? Tā var gadīties ar katru.
Tāsis iespurdzās un izsprauslāja pa gaisu savu dzērienu, taču resnais vīrs neko neteica.
Un saimnieks nenocietās. — Ko tad jūs domājat? — viņš noprasīja.
Adonīds, būdams apķērīgs vīrs, pasmaidīja.
— Mūsu viesis gudro, ka šo kāds pagrūdis, — viņš novilka.
— Un kurš tas varētu būt? — kafejnīcas īpašnieks izaicinoši apjautājās. Un Tāsis, neraugoties uz nepārprotamo dzērumu, tūlīt
atsaucās:
— Teo Hacistratim ir sieva, kas mīļuprāt to izdarītu! — viņš paziņoja. Un atkal iesmējās.
Taču šīm irgām neviens nepiebalsoja. Pagrūdis pļāpu ar elkoni, Adonīds pievērsa skatienu sakņu pārdevējas galdiņam, pie kura kāda sieviete pukojās par tārpainiem ziedkāpostiem.
— Ko lai tur piebilst? — Tāsis apvaicājās.
Saimnieks klusām nozuda palīgtelpās.
— Kāpēc lai Teo sieva mestu Asimakopulas kundzi lejā no klints, Tasi? — ducīgais vīrs noprasīja.
— Un kā jums liekas? — Tāsis atsaucās. Viņš pēkšņi kļuva raudulīgs un nokāra galvu. — Sievišķi… Visi ir vienādi… Es drīzāk būtu gatavs bāzt roku maisā ar čūskām nekā uzticēties šīm…
— Vai jūs gribat sacīt, ka Asimakopulas kundzei bija sakars ar Teo Hacistrati? — resnais pajautāja Adonīdam.
— Es jau visu pateicu, — Adonīds attrauca. Viņš iztukšoja glāzi un nolika to uz galda ar skaļu blīkšķi.
Kādu mirkli valdīja klusums. Tāsis sāka dungot kādu meldiņu — bēdīgu dziesmu par neuzticīgu meiteni. Viņa dūkšana kļuva aizvien skaļāka, līdz pārvērtās aurošanā — viņš izkliedza vārdus pilnā kaklā — visā vecīgās, aizsmakušās balss spēkā.
Resnis iegāja kafejnīcā un samaksāja īpašniekam. Kad viņš atvadīdamies novēlēja večukiem jauku dienu, atbildes nebija.
OTRĀ NODAĻA
No jūras Timinas sala atgādināja tieši to, kas tā patiesībā bija, — klinti, milzīgu viengabala akmeni, kuru bija sagrauzis Dienvidegejas jūras sālsūdens, tāpēc likās, ka tā, straumes dzīta, brīvi peld viļņos, te celdamās, te iegrimdama dziļāk. Lielākoties tās kraujie krasti bija pavisam stāvi; tur, kur nogāzes bija slīpākas, tās sedza atlūzu un putekļu kārta. Nekā daudz vairāk tur nebija, tikai dažas melnas priedes sakņojās nokalnē, sliedamās neticamos leņķos, un starp bluķiem kuploja dzeloņaini, nokareni krūmi. Un tomēr šur tur atradās pa kādam krāsainam pārsteigumam — mazai, baltai kapelai tukšā krastā, kur starp mūžzaļiem, svaigiem dārzu augiem ziedēja fuksijas.
Tā bija sala, kurai trūka pašai sava skaistuma, bet visapkārt līčos jūra laistījās visu zilo toņu gammā — tirkīzu un lazurītu, safīru, ultramarīna un kobalta nokrāsās —, un ūdens un saules starojums daudz ko mainīja. Pelēkās krasta klintis sudrabaini mirdzēja, bet tumšajās nogāžu kraujās uzmirdzēja dzeltenas dzīslas. Māņu zelts. Gaismas rotaļas.
Bija tikai viens veids, kā uz turieni nokļūt un tikt projām, — pa jūru. Piecu jūdžu attālumā no jebkura navigācijas ceļa un no šīs salas līčiem pat lielākie tankkuģi, kas devās uz naftas pilnajām arābu zemēm, izskatījās kā sīciņi silueti. Naktīs to tālīnās ugunis atgādināja dimantu virtenes, kas lēnām slīd projām uz pasaules malu.
Gadu pirms tam, kad resnis ieradās Timinā, Andreass Asimakopuls posās iziet jūrā.
— Noteikti, — viņš klāstīja, raisīdams vaļā eļļaino tauvu, kas turēja laivu pie piestātnes, — būšu atpakaļ pie tevis trešdien.
Irīni saķēra vīra roku, viņš ar sausām lūpām pieskārās sievas vaigam. Apkārt jau vēdīja zivju smārds, lai gan viņš vēl tikai gatavojās izbraukt.
— Esi uzmanīgs! — viņa sacīja. — Sekmīgu zveju!
Viņa noraudzījās pakaļ laivai, līdz tā nozuda skatienam, apliekdama loku ap zemesragu; tajā mirklī, kad vīrs pagaisa, viņa vēlreiz pamāja, vēlot veiksmi. Allaž, kad viņš brauca projām, sieva prātoja, cik labi būtu, ja viņš varētu palikt, jo vīra prombūtne bēra sāli vientulības cirstajās rētās.
Tad otrdienas naktī uznāca vētra. Sieviete gulēja gultā, klausīdamās vēja gaudās, tam traucoties caur eikaliptu koku audzēm ceļmalās, un lietus bungošanā, kad lāses sitās pret rūtīm. Viņa nesatraucās par vīra drošību, jo Andreass pats prata par to pienācīgi parūpēties. Varbūt tikai bažījās, ka māja varētu zaudēt dažus jumta dakstiņus, bet nebūs, kas tos atliktu atpakaļ vietā. Un vēl — ka koks var uzkrist mājai, un tad viņa nomirs viena pati. Pusnaktī viņa uzsildīja pienu un ielēja to glāzē, saldinādama ar medu; ierīkojusies spilvenos — savējos un vīra —, viņa malkoja dzērienu un snauduļoja.
Kad nakts bija pārlaista, sieviete devās pastaigā — pa tukšo ceļu līdz jūrai. Vējš joprojām pūta nešpetni, tas bija jūtams, kad viņa gāja garām eikaliptiem, kur bālie stumbri un lokanie zari vaidēja kā cietējas dvēseles.
Šis sauspūtis bija salts. Tas vilka cauri sievietes jakai un pārējām viņas drēbju kārtām. Tas knaibīja viņas pirkstus, sadzina asinis sejā un degungalā, atstājot vaigus nožuvušus un nobālušus. Kad sieviete nonāca ūdensmalā, pat pusmēness formā izliektajā līča krastā sakultās bangas bija putu sarmojuma klātas. Labajā pusē, kur akmeņainais liedags bija šaurāks un ceļa segums zemāks, ik septītais vilnis, balts un gluds kā krējums, plūda tam pāri līdz baznīcas sienai, kas bija kļuvusi par drošu valni, lai tos apturētu. Pie baznīcas krājās izskaloti koka gabali, plastmasas priekšmeti, gliemežvāki, ūdenszāļu virtenes, pudeles un rūsējošas kārbas. Tur, kur būtu jāpietur autobusam, bija izveidojusies dziļa lāma, pie tās, savārtīts smiltīs, gulēja samudžināts dzeltens zvejas tīkls, un tajā bija ieķērušies balti astoņkāja skeleta kauli. Sieviete ar zābaka purngalu pagrieza sapiņķējušos masu, atbrīvojot mazu, zaļganu krabi, kurš nobijās no gaismas un naski kājoja prom uz ūdens pusi.
Torņa pulkstenis nozvanīja devīto stundu. Virs galvas biezēja tūce — tuvojās lietus.
Viņa zināja, ka vīrs vēl nav atgriezies. Piestātnē nebija laivu. Aiz krasta sēkļiem rēgojās tikai vientulīgas jahtas masts, un pāri klājam, labajam bortam un lūkai kā metronoma svārsts vēzējās satītās buras stūris.