— Kā jums iet, draugs? — viņš apvaicājās.
Niks piespiesti pasmaidīja, taču tikai mirkli. Pēc tam viņa seja saverkšķījās grimasē.
— Nav labi, — viņš attrauca, — pats redzat. Jūs mani pārsteidzāt neērtā stāvoklī.
— Gluži otrādi, — apalītis noteica. — Man ir kauns par sevi. Vajadzēja atnākt agrāk. Es zināju, ka vajadzētu, bet neierados gana ātri. Vai jums sāp?
— Nelāgi, — vecais atbildēja, mēģinādams pasmieties. — Taču viss pārējais ir vēl sliktāk.
Resnis kādu brītiņu klusēja.
— Kā šķiet, vai jums vajadzētu ārstu? — viņš noprasīja. — Es atvedīšu, ja vēlaties.
Niks nolieca galvu un paslēpa acis zem smailās cepures.
— Patlaban no viņa nebūtu nekādas jēgas, — večuks novilka.
— Es čurāju asinis, un uzpampums pieaug ar katru dienu. Gribu tikai siltumu, vienīgi to.
— Tad jums ir jādodas man līdzi, — resnais vīrs sacīja.
— Kurp lai mēs dotos? — Niks apjautājās. — Zvejot? Tiešām — derētu izvilkt vēl kādu zivi, iekams…
— Nē, makšķerēt ne, — resnis noteica. — Aizvedīšu jūs pie māsas. Jums būtu jāpārceļas uz turieni.
— Viņa mani negribēs, — Niks spīvi iebilda. — Kurš gan vēlētos pieņemt cilvēku šādā stāvoklī? Viņa to nedarīs.
Apalītis caur segām papliķēja večukam kājas.
— Paļaujieties uz mani! — viņš apgalvoja. — Viņa jūs pieņems atplestām rokām. Tur būs tīri palagi, silta māja un kaut kas pret sāpēm.
— Un kā jūs grasāties mani turp aizgādāt? — vecais apvaicājās.
— Ja es nevaru pat aiziet līdz labierīcībām, lai pačurātu?
— Mēs bez pūlēm dabūsim kādu mašīnu, — resnis novilka. — Jūs brauksiet kopā ar mani, ar ērtībām. Iedodiet man savas māsas telefona numuru, es piezvanīšu viņai, lai mūs sagaida.
Niks nopūtās un atlaidās spilvenos.
— Viņa mani neņems, — večuks tiepās. — Esmu pārāk smaga nasta. Atnāciet rit un pasūtiet šķirstu, lai mani iznestu!
— Nik, — resnis laipni ierunājās. — Uzklausiet mani. Jums nav nekādas vajadzības pārciest to visu vienatnē. Lai cik dažādi jūs esat, māsa jūs mīl. Viņa ir zaudējusi Irlni. Nepieļaujiet, lai viņa apglabā arī jūs, nenokārtojot attiecības.
Vecais vīrs pavilka cepuri augstāk, atsedzot acis.
— No tāda iznākuma vienmēr esmu baidījies visvairāk, — Niks atzinās. — Ka nomiršu viens. Un tagad tas mirklis ir klāt. Es saprotu, ka ne jau pamestība, bet miršana ir grūti pārciešama. Es bez mitas domāju — vēl kādu zivi, vēl dzēriena glāzi… Mazu nieku no visa, tā būtu vesela dzīve!
— Vēl pietiks laika, — viesis sacīja. — Daudz kam. Gan mēriņam, gan lomiem. Un mīlošas būtnes rūpēm. Jums atliek izraudzīties — aiziet vientulībā, guļot paša mīzalos, vai nākt man līdzi.
— Tātad jūs mūs pametat, — Niks novilka.
— Man ir jauns norīkojums, drīz jāsāk strādāt, — resnais vīrs nobeidza.
— Pēc pāris stundām te viss tiks iztīrīts. Tikai mazliet pacietieties — neilgi, un es atsūtīšu puišus, lai sagatavo jūs ceļam.
Piestātnē pietauvojās stalts okeāna kreiseris. Balto, slaiko sānu rotāja šauras zeltītas un jūraszilas joslas, bet priekšgalā zelta burtiem bija uzkrāsots uzraksts "Afrodīte". Divi matroži baltās uniformās nostiprināja virves priekšgalā un pakaļgalā. Abi darbojās reizē — kā labi sagatavota komanda. Viens bija neliela auguma, tumšmatains, ar baudkāru muti un satīra uzacīm, tas deva pavēles otram — iznesīgam, zilacainam jaunietim, kurš izskatījās gluži nesamaitāts.
— Enriko, Ilias, kali mera sas! — Resnais virs draudzīgi papliķēja jūrnieku muguras. — Bet jūs esat nokavējušies. Es jau nodomāju, ka esat nomaldījušies.
Druknais, tumsnējais Enriko vilka virvi, cieši saņēmis to, un piesēja.
— Mums šorīt neklājās viegli, — viņš attrauca. — Lielākoties kuģojām pret vēju. Ilias, uzvāri kafiju, dēliņ.
Tālāk baznīcas tornī pulkstenis nošķindināja desmit reižu. Kamēr skanēja pirmais zvana sitiens, resnis aizrādīja:
— Vēl nav pienācis kafijas dzeršanas laiks. Tam vīram tūlīt jābūt
klāt.
Viņi turpināja gaidīt, vēl kādu brīdi kavēdamies turpat. Resnis aizsoļoja līdz piestātnes galam un, lūkodamies dziļajā, skaidrajā ūdenī, pētīja sīkās zivteles, kas šaudījās, meklējot ēdmaņu.
Baznīcas pulksteņa rādītāji virzījās uz priekšu, taču apkārt viss bija klusu un mierīgi. Resnais vīrs aizdedza cigareti un sarauca uzacis. Iliass izvilka īsu metāla vīlīti un izkašņāja no bālganās naga apmales kādu nieku tur aizķērušās mašīneļļas.
Līkumā parādījās auto — sarkans kravas furgons. Tas ātri tuvojās krastmalai un piepeši apstājās, riteņiem slīdot pa smiltīm un granti.
Teo izlēca ārā un aizcirta durvis. Viņa seja bija niknumā saspringta.
— Ei, jūs! — viņš uzbļāva, norādīdams uz izmeklētāju.
— Jūs esat novēlojies, Teo, — resnais vīrs mierīgi atbildēja. — Man nepatīk gaidīt. Šie zēni jums to apliecinās.
— Ejiet ellē! — Teo uzsauca. — Esmu te tikai tāpēc, lai jums pateiktu — vācieties projām!
Viņš nostājās pretī ducīgajam vīram, bakstīdams ar pirkstu tam krūtīs. Resnis atkāpās un ar neslēptu netīksmi pārlaida roku pār savu kreklu, it kā notīrīdams no tā spļāvienu.
Taču Teo tuvojās atkal.
— Es taču jums jau teicu — turieties tālāk no manas ģimenes! Ko jūs iedomājaties, atstājot manā mājā kaut kādas zīmītes? Kā lai es to visu izskaidroju savai sievai? Pazūdiet no manas dzīves un vairs nerādieties tajā!
Teo kādu mirkli palika stāvam, smagi elpodams, it kā viņu būtu pārsteidzis paša dusmu izvirdums.
— Nāciet man līdzi, Teo! — resnais virs sacīja.
Viņš iesmējās. — Iet kaut kur kopā ar jums? Ejiet ellē!
Teo pagriezās pret savu auto. Enriko bija nevērīgi atspiedies pret durvīm. Iliass, rokas sakrustojis, bija atbalstījis dibenu pret spārnu.
Teo devās atpakaļ.
— Ko tas nozīmē — vai tā ir banda? Mafija? Ko? Sauc projām savus suņus, bos! Lai tie pazūd man no ceļa!
— Teo, iesim. — Resnā vīra balsī bija parādījusies kāda pieskaņa — tā kā saīgums, kā nepacietība. — Jūs varat izrunāties ar mani tagad, vai ari es došos patērzēt ar jūsu sievu. Izvēle ir jūsu ziņā.
Teo šaubījās tikai īsu brīdi.
— Labi, bos. Es jūs pavadīšu. Bet neko nestāstīšu.
— Gļēvulis līdz pēdējam, — apalītis sacīja. — Tikko draud mazākā attiecību skaidrošana mājās, lielais un varenais brašulis saplok. Nāciet. Es zinu tādu vietu, kur mūs neviens nevarēs iztraucēt, nedz arī noklausīties.
Resnis saķēra Teo elkoni un virzīja viņu uz liedaga pusi, bet Teo atgrūda viņa roku.
— Neaiztieciet mani! — viņš nošņāca.
— Kā vēlaties.
Tuklītis rādīja ceļu, iedams uz priekšu pa taciņu, kas veda uz jūru, — līdz laivu stāvvietai. Teo vilkās lēni, atstatums starp viņu un resno vīru aizvien pieauga, taču abi jūrnieki sekoja cieši aiz muguras. Jo vairāk viņš atpalika no rešņa, jo tuvāk tie pienāca.
Teo uzsauca:
— Ko mafijai no manis vajag?
— Šie zēni ir mani palīgi — gadījumam, ja mums būtu grūti saprasties. Kaut gan nešķiet vis, ka tā būs.
Pagājuši garām otrādi apvērstajām laivām, kas ziemošanai bija izvilktas krastā, viņi sasniedza darbnīcas. Durvis bija ciet, ēkas likās pamestas. Pagalmā kašņājās seši kaulaini cāļi, meklēdami druskas. Pie ieejas dega sārts, kurā gruzdēja priežkoka atlūzas, — liesmas bija noplakušas zemu.