Resnais virs atvilka bultu un atvēra durvis.
— Ejam iekšā, — viņš skubināja.
— Kālab? — Teo noprasīja.
— Te mūs neviens netraucēs. Jūs taču gribējāt, lai tā būtu, vai ne, Teo?
Telpā bija tumšs, gaisma spīdēja iekšā tikai pa lodziņu, kuru aizsedza maisa audums, un spēcīgi oda pēc svaigi zāģēta koka un darvas.
— Es jums piedāvāju apsēsties, — resnis teica. — Būs ērtāk.
Tur atradās tikai viens krēsls — veclaicīgs, ar griezumiem, tā ādas
tapsējums bija sasprēgājis un ieplīsis.
— Un tagad, — vīrs turpināja, — klājiet vaļā visu par sevi un par Irīni.
Teo piecēlās.
— Es jau jums atkārtoju vienu un to pašu līdz nelabumam, un nav jēgas to sacīt vēl — es to sievieti nepazinu.
Uz jumta iedziedājās gailēns. Resnā vīra uzacis pacēlās, izveidojot gluži vai Mefistofeļa cienīgus lokus, viņš pasmaidīja.
— Vai jums nešķiet, ka tas līdzinās bibliskam mērogam, Teo? — viņš noprasīja. — Gailis dzied, kad jūs noliedzat Irīni trešo reizi.
Jūrnieki ienāca, aizvēra durvis un no iekšpuses aizšāva bultas. Enriko nolika uz skrūvsola vētras lukturi. Tā vārais, dzeltenīgais spīdums meta ēnas resnā vīra sejā, padziļinot rievas tajā. Iliass turēja rokā avīzes lapā ietītu sainīti un neilona virvi ar cilpu.
— Sēdiet, Teo! — vīrs sacīja. Teo vilcinājās. Enriko tuvojās viņam.
— Lūdzu, sēdiet, cienītais, — Enriko aizrādīja. — Vai arī es būšu spiests jums palīdzēt.
Teo nospļāvās zāģskaidās un atkal ieņēma iepriekšējo vietu.
— Piesieniet viņu! — resnis izrīkoja.
Enriko no aizmugures piesaistīja Teo pie krēsla, bet Iliass cieši pietina viņa delmus pie paroceņiem.
— Jūs, nelieši! — Teo neganti auroja. — Ko jūs, pretekļi, darāt? Atsaitējiet mani, pretīgie jākļi, vai ari es zvanīšu sasodītajai policijai!
Viņš spēra, taču abi zeļļi nebija sasniedzami.
— Teo, Teo! — mierinoši iesmējās resnais vīrs. Viņš uzlika plaukstu uz Teo galvas un lēni noglaudīja matus. — Kuš, Teo, kuš! Nav nekādas vajadzības saukt policiju. Patlaban kārtībnieks esmu es.
Teo neprātīgi purināja galvu, pūlēdamies atbrīvoties no šā glāsta, bet resnais vīrs glaudīja un glaudīja, līdz Teo mitējās raustīties. Un tad virs izvilka no kabatas sarkanu zīda lakatu un iebāza to viņam mutē.
Resnis un jūrnieki klusēdami stāvēja un vēroja Teo.
Teo bija kļuvis pavisam kluss.
— Sarkanā, Teo, — vīrs beidzot sacīja, — ir kaislības krāsa. Tā piedien sirdīm, kas strauji sitas! Asiņu krāsa.
Uz sola Iliass sāka iztīt savu avīžpapīra paciņu.
— Mums abiem ir ko apspriest, draugs. Jo tu nerunā patiesību, vai ne? — Teo grabināja krēsla kājas, cenzdamies tikt augšā, taču Enriko piegāja klāt un turēja viņa plecus, lai nebūtu iespējams izslieties.
— Zināt, — resnais vīrs turpināja, — ja jūs būtu teicis: "Es mīlēju Irīni, bos, ar visu savu sirdi un dvēseli! Viņa bija mans prieks, mana pasaule un dzīve!" — ja jūs būtu to pasacījis, tad tagad te neatrastos. Bet jūs neatzināties, vai ne? Jūs apgalvojāt, ka viņu nepazīstat. Un es prātoju, kā gan justos nabaga Irīni, to dzirdot?
Teo cauri lakatam mēģināja kaut ko kliegt, taču vīkšķis apslāpēja viņa vārdus.
— Kā jums liekas, Teo, kā viņa nomira? Vai man jums to pastāstīt? Jums šķita, ka jūs to zināt. Jūs domājāt, ka viņa padarīja sev galu, vai ne? Nospriedāt, ka Irīni nogalinājās tāpēc, ka mīlēja jūs.
Teo neganti purināja galvu, viņa acis iepletās.
— Es vēl neesmu ticis ar jums galā, vai ne, Teo? — Resnis izvilka cigareti un pārliecās pār solu, lai piesmēķētu. Dūmus izpūtis, viņš novilka: — Man nav nekādas intereses par jūsu nožēlojamajām pūlēm saglabāt savu status quo. Ir pienācis laiks noskaidrot patiesību. Īstenību, Teo. Šis jēdziens gan nav no tiem, kam jūsu pasaulē bijusi liela nozīme. Līdz šim. Ļaujiet man pavēstīt, kā viss notika. Es zinu, ka viņa jums rādās miegā. Es redzu jūsu sapņus. Zinu — jūs turat viņu skavās un pamodies raudat, kad atklājat — tā nebija realitāte. Nešaubos — jūs ieraugāt viņu aiz katra ielas stūra, kur viņa nozūd skatienam. Saprotu — jūs veraties sejā ik sievietei, meklējot viņu, — šo muti, šīs acis. Viņas smaidu, Teo. To, ko jūs aizmetāt projām. Manuprāt, jūs būtu ar mieru atdot labo roku par vienu stundu kopā ar viņu, vai ne? Ja es spētu viņu jums parādīt, atdzīvināt, ko jūs man dotu? Kāda būtu atbilstošā cena? Viens pirksts? Vai tomēr roka?
Resnis kutinoši pārvilka pirkstgalus pār Teo nosaitēto delmu. Sarkanais lakats apslāpēja izkliegtos iebildumus, vīrietis saspringa, raustīdams virves, un miesā starp izspīlētajiem kauliem iezīmējās zilganas vēnas.
Hermejs Diaktors iesmējās un papliķēja Teo delmu.
— Nē, nē. Jūs mani pārprotat. Nekas tik vardarbīgs nenotiks. Vismaz ne gluži tik mokošs.
Resnais vīrs pieliecās tuvāk pie Teo auss, un viņa sejā parādījās dusmu izteiksme.
— Tāpēc, ka ir par vēlu, vai ne? — viņš nošņāca. — Kas izdarīts, izdarīts. Es nevaru viņu uzcelt, tāpat kā jūs — dabūt atpakaļ. Bet nekādas nožēlas nav, ko? Nav — tā taču ir, Teo?
Teo blenza lejup uz saviem ceļgaliem, lai noslēptu asaras acīs, bet resnis pabāza dūri viņam zem zoda un rupji pagrūda to augšup.
— Asaras, Teo? Kungs Dievs! Par ko tad tās rit, dēls, — par viņu vai tevi?
Resnais vīrs palaida viņa zodu vaļā un pamāja palīgiem.
— Noskujiet viņu!
Iliass attina papīru un izņēma sainīša saturu. Šķēres. Un putas. Un asu bārdas nazi.
— Es saprotu jūsu grūtības, — resnis turpināja. — Jums ir diža mīlētāja sirds, bet gļēvuļa dvēsele. Un tie abi kopā rada nepatikšanas. Jūs esat Romeo, kas slēpjas skapī, Teo, tāds mīlētājs, kuram trūkst drosmes jebko pasākt. Tāpēc esmu gatavs jūs pažēlot — uztveriet to tā. Es jūsu vietā atrisināšu sarežģījumus. Izvilkšu jūs no skapja. Un tagad sēdiet pavisam mierīgi.
Iliass paņēma šķēres un nogrieza Teo matus. Pavisam tuvu ādai, metot mīkstās, melnās cirtas zāģskaidās un koka atgriezumos. Mati tagad atgādināja rugājus — tie bija nelīdzeni un kušķaini.
Uz Teo ceļgala nokrita asara. Resnis nodzēsa izsmēķi un samina to zem teniskurpes zoles.
— Man ir divkārt kauns pārjums, — viņš sacīja, atspiedies pret ēvelsolu.
— Jūs raudat par saviem matiem, bet kur bija jūsu asaras par Irīni?
Iliass atskrūvēja tūbiņu ar putām un, iespiedis saujā baltās, čaganās pītes, sāka ieziest ar tām Teo galvu.
— Ja jūs kaut vienu pašu mirkli būtu bijis godīgs, — apalītis turpināja, — devies pie Irīni un pateicis, ka viņu mīlat, bet esat pārāk gļēvs, lai stātos pretī ciema ļaužu nosodījumam un paliktu kopā ar viņu, tad… jūsu tagad te nebūtu.
Iliass atvāza bārdas nazi un pārvilka asmeni pār pirksta galu. Parādījās šaura, sārta asins švīka. Un viņš noskuva pirmo gludo joslu Teo galvvidū.
— Vai arī — ja jūs būtu aizgājis pie Irīni vīra un teicis, ka mīlat viņa sievu un gribat vest viņu projām, bet pēc tam saņēmis kāvienu, jo viņš droši vien jums sadotu, jūs šeit neatrastos.
Iliass pret darbgalda stūri norausa putas un stublājus no naža asmens. Tur, kur tas bija gājis pāri, rēgojās Teo pelēcīgā āda. Iliass turpināja savu nodarbi.