— Ja jūs būtu sacēlies pret tēva iejaukšanos un paziņojis, ka vēlaties būt kopā ar sievieti, kuru mīlat, jūs nenonāktu šeit. Ja jūs būtu slepeni aizbēdzis kopā ar viņu, lai sāktu jaunu dzīvi kaut kur citur. Ja jūs būtu iestājies par Irīni un atspēkojis runas, kad jūsu draugi viņu saukāja par palaistuvi… Ja būtu riskējis ar visu un devies viņu samīļot — kaut vienu pašu reizīti… Ja atzītos sievai visā un tad mēģinājis stiprināt savu laulību. Ja būtu izdarījis jebko no tā visa — vismaz kādā sīkumā izturējies kā vīrietis — neatkarīgs, nevis tāds, kurš raizējas par sevi — un tikai, — jūs nebūtu te nokļuvis!
Jūs iegalvojāt sev, ka esat godavīrs, steigšus pamezdams mīļoto, nepasakot ne vārda. Jo jums ir sieva un bērns. Taču jūsu "cienījamā" rīcība bija tikai gļēvulība. Jūsu vienīgā rūpe bija, lai pašam nesanāk nepatikšanas un tracis mājās. Tā nav kārtīga cilvēka uzvedība. Un vistīrākā savtība. Atzīstiet to, Teo.
Teo aizvēra acis un lēni pamāja.
— Labi.
Skūšana bija pabeigta. Resnais vīrs uzmanīgi izvilka no Teo mutes lakatu. Sarkanais zīds bija kļuvis purpursārts — to bija nokrāsojušas asaras un siekalas.
— Jūs nenovērtējāt kaislības spēku, vai ne? Tā ir vērtīga dāvana, kas netiek pasniegta kuram katram. Jums tā bija par smagu. Jūs nebijāt tik vīrišķīgs, lai to saņemtu. Tagad ir pienācis atmaksas laiks — jāparāda stāja un jāatbild. To lomu, ko jūs izvēlējāties, esat notēlojis ļoti labi. Taču ne jau spēle bija vajadzīga. Tā ir glābiņš tiem, kas vēlas piemānīt ne tikai citus, bet arī sevi. It īpaši sevi. Bet nojums, Teo, tika prasīts godīgums. Un varbūt kāds nieks laipnības.
Teo klusēja. Tad viņš ierunājās:
— Varbūt, ja es beigās būtu pret Irīni izturējies laipnāk, viņa neatņemtu sev dzīvību. Tā bija mana vaina. Es viņu nogalināju.
— Nē, Teo, es teiktu, ka jūs sev glaimojat. Irīni neizdarīja pašnāvību. Ne jūsu, ne kāda cita iemesla dēļ.
— Tātad tas bija nelaimes gadījums?
Resnais vīrs mirkli apsvēra.
— Varētu uzskatīt arī tā. Pieņemsim.
— Tad jau tā nebija mana vaina?
— Uzmanieties! Jūs nevarat atkratīties no atbildības tikai tāpēc, ka viņa neņēma galu pēc savas pašas izvēles. Ja jūsu nebūtu, viņa paliktu dzīva.
Apalītis pamāja palīgiem, kas atvilka durvju bultas un izgāja.
— Šis ir atzīšanās brīdis. Tas laiks, kad varēja slēpties, tēlot un melot, ir garām. Es gribu, lai jūs saņemat sodu kā godavīrs — tāds, par kādu pats sevi uzlūkojāt — vismaz ieskaidrojāt sev, ka tāds esat. Irlni jūsu dēļ zaudēja savu labo slavu un vārdu un to pacieta. Šodien sākas jauns posms jūsu mūžā. Iespējams, jums tiks atņemts viss, ko jūs tā baidījāties aptraipīt, tas, kas jums likās visdārgākais, — reputācija, dzimtas nevainojamais vārds, varbūt pat ģimene. Tāpēc, ka jūs šīs būšanas vērtējāt pārāk augstu, es jums tās atņemšu. Dzīvē viss ir pārejošs. Un ir jācenšas atšķirt svarīgāko. Ir briljanti, kas nav samaksājami, un ir spīguļi, kas nemaksā neko. Abi spīd un dzirksteļo. Pagātnē jūs esat pievīlies. Var gadīties, ka jums vairs nebūs citas izdevības. Bet, ja nākotnē kāda būs, izvēlieties gudrāk. Un turpmāk turieties drosmīgi!
Enriko bija uzvilcis ādas cimdus, viņš iestiepa alumīnija spaini, kas līdz pusei bija pilns ar karstu, melnu darvu. No tās cēlās svaigu, visu dezinficējošu dūmu grīstes. Iliass ienesa saru suku un kādu sainīti, ko slēpa aiz muguras.
Abi nostājās aiz Teo krēsla un sāka triept viņa kailo galvu ar darvu. Tā apdedzināja ādu, kur vien pieskārās, — gan pakausi, gan kaklu, kur tecēja lejup cietējošie strautiņi; dūmi koda acīs. Sajūta bija tāda, it kā asiņotu arī tās.
Viņi zieķēja, līdz galva bija spoži melna. Tad Iliass pasniedza resnajam vīram savu sainīti, un tas, augstu pacēlis maisiņu, izbēra pāri Teo
vistu spalvas — sarkanbrūnas un baltas, tik mīkstas kā sniega pārslas.
* * *
Piestātnē resnis iedeva Enriko Teo mašīnas atslēgas.
— Iesēdiniet viņu aizmugurē, kur visi ļaudis var ieraudzīt, un vediet mājās pa garāko ceļu, kādu varat atrast. Taču nekavējieties ilgāk par stundu. Mums vēl jāaprūpē Niks Velianidis, un viņa laiks ir ļoti dārgs — tā atlicis maz. Tad varēsim doties ceļā. Šķiet, te mana palīdzība vairs nevienam nav nepieciešama. Vismaz šobrīd ne.
Džordžs nepacietīgi traucās izplatīt tālāk jaunās ziņas — autobusa šoferis, ienācis kafenion pie Jakosa, aši pievilka krēslu pie galdiņa.
Iekarsušais Lūkass sagatavojās klausīties kopā ar pārējiem — Četrpirkstu Tasi, Stavrosu Priecājos-jūs-redzēt, kaulaino Adonīdu, kas bija tā iegrozījies, lai varētu dzirdēt ik sīkāko nieku. Tikai Jakoss neizrādīja nekādu interesi, viņš nolika Džordža pasūtīto ēdienu starp puspielietajām vīna glāzēm un tukšajiem kausiem, bet pēc tam iegāja atpakaļ virtuvē un ieslēdza skaļu mūziku — dziļu skumju pilnus duetus.
Džordžs nogaršoja kafiju un paņēma nazi, lai sagrieztu lipīgo pīrāgu.
— Protams, sieva viņu pametīs, — šoferis novilka. — Kad šie brauca garām, viņa nāca ārā no maiznīcas, bet no vīra pilēja piķis, un šim uz galvas bija izbērts spilvens ar spalvām. Sieva pameta iepirkumus turpat, kur stāvēja, — viņai uznāca histērija. Vajadzēja meklēt ārstu, lai tas iedotu viņai nervu zāles.
— Bet kas tad to izdarīja? — Lūkass apvaicājās. — Un kāpēc?
Kādu mirkli valdīja klusums.
— Varbūt to visu sarīkojis Krisaksoss, — Tāsis ieminējās, aizsegdams muti, lai apslēptu atraugas. — Vai paša ģimene. Sliktas asinis.
— Kāds kauns, — Adonīds norūca. — Cik neķītri! Pretīgi. Neviens vīrietis nedrīkstētu savai ģimenei sagādāt tādu negodu.
Viņi visi piekrītoši klanīja galvu, tikai ne Lūkass, kurš domīgi blenza uz savas kurpes nobrāzto purngalu.
— Un pie Svētā Savas līča vairs nevarēs iedzert kafiju, — Džordžs sūkstījās, — Niks ir projām un atpakaļ nesteigsies — veselība neļaujot. Tie tipi šo uznesa uz atēnieša — tā treknā zeļļa — jahtas. Es jums teikšu… — Viņš iebāza mutē vēl vienu medus rauša gabalu, un mīkstajā riekstu masā vārdi izplūda. — Šamējam te bija vesels kuģis — neizsakāms skaistums! Viņam naudas netrūkst, ja var tādu atļauties. Un kur šis ņēmis tādus līdzekļus?
— Es jums pateikšu, ko domāju, — sacīja Tāsis. Viņš zinoši uzlūkoja biedrus ar nogurušām un piesarkušām acīm. — Šis ir no dižas dzimtas. Vai saprotat, ko es domāju?
Viņš uzsita ar pirktgalu pa deguna sānu un piemiedza Stavrosam ar aci.
— Kādas tad?
— Viņam nav nekāda priekšstata, no kādas ģimenes tas resnais ir, — Adonlds iestarpināja. — Neklausieties viņā!
— Un uz kurieni tad šis aizkuģo? — Lūkass noprasīja.
— Es viņam neprasīju, un šis man neteica, — Džordžs attrauca. — Te kafija nebija tik laba kā pie Nika. — Ostas pusē torņa pulkstenis nošķindināja stundu.
— Jēzus Kristus, vai tiešām ir tik vēls? Mani pakārs, ja es par minūti nokavēšos.
Lūkass iztukšoja savu kafijas tasīti līdz pēdējām biezajām nogulsnēm.
— Es braukšu kopā ar jums, — viņš paziņoja. — Ja Niks atstāj Timinosu, es gribu no viņa atvadīties, iekams viņš devies projām.
Autobusā bija tikai daži pasažieri. Lūkass ieņēma vietu, kuru bija iecienījis resnais vīrs, — Džordžam aiz muguras. Mašīna lēnām virzījās uz priekšu pa gatvi, kas veda uz piestātni, rāpās augšup kalnā un atkal ripoja lejā uz ciemu. Kad viņi sasniedza māju pusceļā, Lūkass trīskārt pārkrustījās.