Bet krastmala, kad viņi tur nonāca, bija tukša. Nika namiņa slēģi ciet, un dzelzs aizšķērši priekšā. Šoferis bezrūpīgi piestūrēja autobusu pie pieturas, izvilka no sēdekļa apakšas avīzi un atzvila sēdeklī, lai to lasītu.
Lūkass izkāpa no mašīnas un paspēra dažus soļus uz pludmales pusi. Jūra bija tumša, ūdens necaurspīdīgs — tajā atspoguļojās smagie mākoņi, un seklumā viļņos svaidījās pietauvotās zvejas laivas.
No šīs vietas bija redzama iespaidīgā jahta "Afrodīte", kas peldēja projām no Svētā Savas līča, ātri attālinādamās atklātas jūras virzienā. Tās augstā masta galā plivinājās zili baltais Grieķijas karogs un vēl kāds — zilganzeltains, ko Lūkass nepazina. Uz klāja, no attāluma izskatīdamies pavisam mazs, stāvēja resnais vīrs.
Lūkass aizskrēja līdz piestātnes galam un māja ar rokām, vērdamies turp.
— Yassou, mans draugs! — viņš sauca. — Yassou, Nik! Laimīgu ceļu!
Kādu mirkli viņam likās, ka vēlējums nav sadzirdēts, bet tad resnis pacēla plaukstu pie pieres, itin kā salutējot, un pavicināja to ardievojoties.
Pietuvojusies cietzemei līča galā, jahta veica pagriezienu pa labi. Spirgtais vējš bija pašķīris mākoņus, un to plaisās parādījās daži nīkulīgi saules stari, apgaismodami "Afrodītes" klāju. Resnis tuvojās priekšgalam un nostājās tur, kājas iepletis, rokas sānos iespiedis, gluži kā flotes komandieris, kas pētoši vēro jūru.
Kamēr Lūkass raudzījās turp, tūces atkal savilkās, spožums apdzisa. "Afrodīte" aizslīdēja aiz zemesraga un kopā ar resno vīru nozuda skatienam.
EPILOGS
Es atceros to dienu. Kurš gan jebkad spētu to aizmirst — tādu kaunu? Taču patiesībā es jutu dīvainu atvieglojumu. Skanot irgām un smiekliem, spiedzieniem un klaigām, es jutos brīvs. Apjēdzu, ka vairs nav jāslēpjas. Maskēšanās ir galā.
Elpīda, protams, mani padzina. Vai man bija grūti aiziet? Bija žēl sevis un arī viņas tā briesmīgā pārdzīvojuma dēļ, kas, kā mēs abi domājām, viņai nekad nebūs jāpieredz. Kad māte mani aplūkoja, viņa sāka raudāt, bet tēvs tā saniknojās, ka metās man virsū un kliedza, ka nemūžam nelaidīšot iekšā mājā. Taču māte iestājās pret viņu kā vēl nekad. Un panāca, ka tēvs man atļāva palikt. Jo viņa mani mīl.
Māte piezvanīja ārstam un pajautāja, ko darīt, pēc tam nomazgāja man galvu ar eļļu un apsaitēja. Viņa katru dienu mani aprūpēja, apkopa, pārsēja. Pamazām spalvas atlaidās, un pēc nedēļas vai divām lielākā daļa darvas nonāca nost. Mati sāka augt. Es izskatījos tāpat kā agrāk.
Taču es vairs nebiju tas pats.
Zvejoju un domāju. Pavadīju daudzas jo daudzas dienas tur ārā, uz ūdens, ļaujot jūrai sevi mierināt. Bieži vien agros rītos, kad uzšķīlās pirmie saules stari, tie nevis aizslīdēja pa ūdens līmeni, bet caursita to kā slaikas bultas, nolaižoties dzīlē un atstājot baltas svēdras. Reizēm jutu kārdinājumu sekot un ienirt skaistajā zilgmē. Šī doma mani nebiedēja. Tā drīzāk solīja glāsmainu miegu, nevis mokošu nāvi. Tas bija piedāvājums, un es nolēmu, ka varētu to kādu dienu pieņemt.
Laiks aizritēja, un māte gribēja, lai es satiekos ar Elpīdu. Viņa vēlējās, lai mēs izrunājamies, — kā pati atzinās, viņa sirds dziļumos ilgojās, lai viss atkal būtu, kā bija agrāk. Bet es biju pārāk mainījies, lai iederētos šajā nepiepildītajā laulībā. Ko gan es sacītu Elpīdai, ja nemelotu? Tāpēc es atteicos iet. Un vēl — tur ir Elēni. Tā sākusi lūgties baznīcās — nakti un dienu, gavējot un neguļot, uz ceļiem, līdz tie apkaltuši asinīm, bet viņa pati nelāgi ož nemazgāšanās dēļ. Visu gavēni viņa tā zemojusies, ar savu dievbijību izraisot apbrīnu. Tomēr viņa nemitējās arī Lieldienās, un tad piederīgie ieslēdza viņu mājā un izsauca ārstu. Tas diagnosticēja vecuma plānprātību un smadzeņu asiņošanu, turpretī tēvs Filips apgalvoja, ka tas esot viņas patiesais aicinājums un Visvarenā žēlastība. Arī pēc vairākiem mēnešiem nekādu pārmaiņu nebija. Cilvēki stāsta — namā esot tāda sajūta kā katedrālē — tas ir pilns ar vīraku un svecēm, visas sienas apkarinātas svētbildēm. īsta dievbijības demence, lai kā uz to raudzītos. Mana sievasmāte pati sevi padarījusi par cietumnieci, dzīdamās pēc svētās oreola. Ja runājam par Elpīdu, viņa ir gluži laimīga — tāda nasta kā jukušās mātes kopšana tai nodrošina mocekles slavu.
Un es palieku viens.
Jūs droši vien zināt — mūsu valoda ir pilna ar maziem, viediem teicieniem, kas lieti der zāļu vietā, izmisušo un sāpināto mierināšanai, kā arī parastiem bēduļiem neveiksminiekiem — tādiem kā es. Pēc simt gadiem tas viss būs aizmirsts — mēdz sacīt vecie ļaudis. Tomēr tā nav, uz šīs salas ne — tā nekādā ziņā nav.
Patiesība ir tāda: mēs, kas esam bijuši necienīgi, turpinām tādi būt — tā ir lemts, jo šādi jaunumi ir mūžīgi zemē, kur nenotiek nekas ievērības vērts.
* * *
Uz kādas salas, netālu no mājām, Andreass bija labi pārdevis savu nelielo lomu. Viņš sēdēja pilsētas skvēra kafejnīcā pie galdiņa, ko apēnoja platānas zari, un, izvilcis no kabatas naudu — dažas banknotes un lielāku daudzumu sudrabainu monētu, ņēmās to skaitīt.
— Jūs drīz būsiet bagāts vīrs!
Viņa stāvēja Andreasam preti, turēdama padusē paplāti. Sievietes īsi apgrieztie mati bija sākuši sirmot. Kad viņa pasmaidīja, grumbas sejā kļuva dziļākas.
Vīrietis pavērās augšup uz viņu un savukārt pasmīkņāja.
— Es nekad tāds nekļūšu, — viņš atbildēja. — Un, ja ari kļūtu, tad tāpēc nebūšu laimīgāks.
— Tātad jūs esat nelaimīgs? — viņa apvaicājās. Šis jautājums nelikās virspusējs, it kā šai būtnei nebūtu vienalga.
— Es pagājušajā gadā zaudēju sievu, — viņš sacīja. — Vientulībā dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija.
— Jums viņas trūks vēl kādu laiku, es zinu, — sieviete paziņoja. — Man vajadzēja četrus gadus, lai attaptos, un es vēl tagad gaidu, kad mans vīrs ienāks pa durvīm. Ko lai jums atnesu?
"Šīs acis," viņš nodomāja, "ir tādas pašas kā Irini."
— Kafiju, — Andreass noteica. — Un, ja vien neesmu pārlieku steidzīgs, vai drīkstu izmaksāt jums kādu dzērienu? Nedomājiet, jums nav jāsēž ar mani kopā, ja jums bail, ka ļautiņi sāks runāt.
Viņas smaids kļuva platāks.
— Mēs taču neesam bērni, — sieviete attrauca. — Nedz es kāda sarkstoša jaunava.
Abi draudzīgi pasēdēja. Tērzēšana vedās viegli un nepiespiesti, līdz Andreasam bija laiks atraisīt laivu un doties projām.
— Es nākamajā nedēļā piebraukšu atkal, — viņš sacīja. — Ja tikai pūtiens būs labs.
— Jūs vienmēr mani šeit atradīsiet, — viņa apsolīja. — Prasiet pēc Zoē.
Iedams uz priekšu pa krastmalu, Andreass pacēla roku un pamāja ardievas.
Bet, kafejnīcas durvīs stāvēdams, viņam pakaļ noraudzījās viesu apkalpotājas tēvs.
— Vai tu tici liktenim? — viņa noprasīja, novākdama galdiņu.
— Tu būtu sasodīti dumja, ja to nedarītu, — tēvs atbildēja. — Lai ko šī dzīve tev piedāvā, manu meitenlt, reizēm dievi mēdz būt laipnīgi.
Stāvēdams pie kaltajiem dzelzs vārtiņiem, Teo aplūkoja dārzu, kuru viņš atcerējās gluži citādu — pilnu ar nezālēm, kas stiepās līdz krūtīm, un dzeloņainiem dadžiem. Tagad šie augi bija nopļauti un trunēja pie sienas. Starp to asajiem, sakaltušajiem, apcirstajiem stublājiem spraucās jaunās zāles dīgsti. Taciņa, kas veda uz māju, bija noslaucīta, un to rotāja podi ar ziedošām Alpu vijolītēm.