Teo pa atvērtajām durvīm iegāja saules spoži piegaismotajā virtuvē, kur smaržoja grieztie ziedi un koks, kas bija spodrināts ar bišu vasku.
— Krustmāmiņ Sofij!
Viņa atsaucās tūlīt, pienāca noskūpstīt Teo uz pieres zem īsiņo matu līnijas. Likās, ka viņa atmetusi melno atraitnes kleitu — tērpusies zaļganos un dzeltenos toņos, viņas degunu klāja pūderis, bet no vaigiem viņa noberza krāšļus.
— Kā tev iet, Teo? — viņa apvaicājās. Un norādīja viesim uz krēslu un iekārtojās viņam līdzās. Sniegdamās pie Teo sejas, lai to aptaustītu, tante ierunājās: — Man šķiet, ka tu neizskaties īpaši spirgts, mīļumiņ. Es pagatavošu tēju.
— Es nemaz to negribu. — Uz viņa delma nosēdās muša, un kādu mirkli viņš ļāva tai tur palikt. — Es prātoju, ka varētu doties projām. Kaut vai uz laiku. Lai mainītu dekorācijas.
— Lieliska doma, — krustmāmiņa atteica. — Kāpēc gan ne? Tavas kājas nav pieķēdētas pie šīs salas un šīs klints. Ir citas pilsētas un salas. Un pat valstis, ja tev būtu drosme…
— Tad būtu vajadzīga nauda, — Teo atbildēja. Viņš aizdzina mušu no piedurknes. — Un tās man nav.
Uz kumodes gulēja izmazgāts un izgludināts zīda lakatiņš, bet uz tā — kartīte ar notāra adresi Atēnās.
— Patiesībā, — krustmāmiņa sacīja, — es esmu saņēmusi nelielu mantojumu un pati prātoju par kādu ceļojumu. Ja tu domā, ka tev derētu sabiedrība… Pasaulē reizumis liekas aplam vientulīgi… Varbūt mēs varētu braukt kopā. Kaut kur labi tālu, Teo. Varam izvēlēties jebkuru virzienu.
Sofija apskāva Teo plecus un pievilka viņu sev klāt — gluži tāpat, kā bija darījusi, apkopdama viņa brūces — ievainojumus, zilumus, sasitumus —, kad viņš vēl bija zēns.
Teo Jāva galvai noslīgt uz viņas pleca.
— Tu vari par mani smieties, — viņš ieminējās, — bet man ir bail. Šī ir vienīgā vieta, ko es pazīstu. Tā mani padarījusi tādu, kāds esmu, un tagad, kā stāsta, šeit man vairs neesot, ko darīt. Man būtu jādodas projām, taču tā būtu trimda, un es apzinos, ka ikkatru dienu, ko pavadīšu kaut kur citur, tā sauks mani atpakaļ mājās.
Sofija noskūpstīja viņa galvvidu.
— Tad mēs abi ilgosimies pēc tās kopā, — viņa atteica. — Un tad, kad tiešām kļūsim nostalģiski, piezvanīsim tavai mātei — viņa mums pastāstīs par visām baumām un tračiem. Un kādu dienu, kad būs aizritējis laiks, mēs atgriezīsimies šeit un atkal sauksim šo salu par savu dzimteni. Bet tagad… tev taisnība — mums ir laiks aizceļot. Mēs taču esam viens otram, Teo. Vēl vairāk — mums būs arī kāda nākotne.
Ostā vienu pašu reizi stiepti un sēri notaurēja jūrā izejošais prāmis.
— Ej un saiņo mantas, — Sofija turpināja. — Un atvadies no tiem, kuriem jāpasaka ardievas. Mēs abi aizbrauksim ar nākamo kuģi, kas no šejienes aties. Paļaujies uz mani, mīļais — agapi mou. Gan atradīsim, kur esam vajadzīgi, pat būdami svešinieki… tur, kur neviens nenojautīs, kāda bijusi mūsu dzīve.
[1] adonīds — grieķu mitoloģijā dabas dievs, kurš tika uzskatīts par ļoti skaistu jaunekli (tulk. piez.).
[1] Sveiki — grieķu vai. tulk. piez.).
[1] Teo mans, mans mīļais (grieķu vai).
[2] grieķu lamuvārds (tulk. piez.).