Sieviete devās uz priekšu apkārt Svētā Savas līcim, vērodama zemesraga galu, — vai viņš tomēr nebrauc, jo tā varētu notikt, un tad viņa šonakt nebūtu viena. Te bija dažas balti krāsotas mājas, to slēģi cieši aizdarīti, durvis vērstas uz jūras pusi, tauvas garuma attālumā no steķiem — un aizslēgtas. Uz mazas viesnīciņas terases saimniece nesteidzīgi slaucīja mitrās lapas, kas bija sabirušas no mandeļkoka, kurš pārkāries pāri sētai. Patvērumā — pussagruvušajā sprostā — gailis klaigāja uz drebošām vistām.
Laivu novietne bija pilna, tās rindojās sausumā — no jūras izvilktas vecavas, gatavas te pārlaist ziemu. Te, kur laivas vairs nebija savā elementā, to sānu izliekumi šķita plakani, plūdenās aprises — stingas; krāsojumu bija saēdusi sāls, tas lupa nost, lobīdamies kā sausa, tulznaina āda. Oļi starp laivu korpusiem bija notraipīti ar izlaistītu eļļu un dīzeļdegvielu.
Pagājušajās Lieldienās viņi te ķildojās. Un iemesli strīdam bija tie paši, kas allaž, — pirms precībām dotie solījumi, kurus viņš tagad labprātāk aizmirsa. Vīrs bija zvērējis, ka viņi dosies prom no šejienes un apskatīs pasauli, taču tagad ikreiz, kad sieva pieminēja šos plānus, vīrs tikai smējās. Tieši šī zvaigāšana viņu sadusmoja.
Ārā pie darbnīcas viņa noglaudīja sarkani krāsotās pusgatavās laivas ribas. Iekšā strādāja vīri, paglābušies no aukstuma, — tur dimdēja skaļi veseru un āmuru sitieni, vaidēja ripzāģis, šķēlēdams dēļus.
Viņi darbojās, tātad tur ir uguns. Jā gan, telpas dziļumā bija pavards ar nodeguļiem, uz kuriem sakrauti svaigi nokapāti priežu zari, un saldeni smaržojošie sveķu dūmi no skursteņa zilganām gristīm aizlocījās vējā. Iegājusi viņa pastiepa plaukstas tuvāk liesmām un aizvēra acis, lai tajās nekostu sūrme, ostīdama karstās darvas tvaikus no melnā, piesvēpušā spaiņa pie varkaļa kājām.
Ripzāģa vaimanas pieklusa, nograbēja darbnīcas durvju aizšaujamais.
Viņai negribējās runāties ar vīriem. Tie zināja, ka Andreass ir projām. Vecākajam — tam, kuram izpuvuši zobi, ir pārlieku īpatnēja humora izjūta, bet tas, kuram trūkst dažu pirkstu, piedāvās viņai sevi.
"Es un tu," viņš murminās. "Neviens nenojautīs, es neesmu tāds, kas pļāpā. Mēs labi pavadīsim laiku. Tikai pasaki, kad atnākt."
Sieviete atrāva rokas no pavarda siltuma un izgāja laukā.
Māja ceļa galā bija liela, kādreiz tā noteikti bijusi arī grezna. Tās plašā terase stiepās līdz pašai jūrai un bija mūrēta no jūras oļiem. Pie pārsedzes bija piestiprināta izkārtne "Nika kafejnīca". Terases galā — iespējami tālāk no ūdens — stāvēja vientulīgs galdiņš un četri krēsli. Pie tā, silti saģērbies, seju apslēpis zem aitādas cepures, sēdēja padzīvojis vīrietis.
Viņa uzmanīgi tuvojās — varbūt vecais kungs ir aizmidzis? Novietojusies līdzās, sieviete noraudzījās, kā elpojot lēni cilājas viņa krūtis. Bridi pagaidījusi, viņa uzlika roku vīrietim uz pleca.
Viņš pabīdīja cepuri augstāk — tas izskatījās it kā viņš lēnām pavērtu vienu aci.
— Tēvoci Niko! — viņa ierunājās. — Kali mēra!*
Večuks nošķaudījās un noslaucīja iesnaino degunu.
— Man likās, ka tu guli, — viņa turpināja. — Ja vēlies pasnaust, es iešu projām.
— Nekļūsti smieklīga! — vecais norūca. — Tikai neprātis varētu aizmigt te ārā, šajā aukstumā! Nolādētais vējš! Tas ņem cauri līdz kaulam! Sēdies, Irīnaki! Es tevi vēroju — tur ārā uz ceļa.
— Ko tu izdarīji ar visiem pārējiem galdiņiem?
— Es tos sakrāvu aiz mājas, aizvējā. Drīz nesīšu šurp. — Vīrs uzlika plaukstas uz krēsla paroceņiem, it kā grasītos celties augšā. Viņa sejā savilkās kāds muskulis, tā saviebās. Viņa pirksti atslāba. — Pamazītēm, — viņš turpināja, — jo vēl arvien pūš. Esmu par vecu, lai zvejotu mēbeles ārā no viļņiem.
— Es meklēju Andreasu. Viņš nav pārnācis.
Večuks pavērās pāri plašajam ūdens klaidam kā vētrās rūdīts jūras vilks, kas piesūcies ar sāli līdz kaulam, ilgu laiku pavadīdams uz kuģiem. Nekā tamlīdzīga nebija, bet viņam patika spēlēt šādu lomu.
— Nē, — viņš novilka. — Šodien viņa nebūs. Laiks nomierinās. Droši vien līdz sestdienai viņš nepārradīsies.
— Nelaimīgā kārtā, — sieviete nopūtās.
— Visu ziemu jūra tur mūs gūstā, — vecais sacīja. — Ne iekšā, ne ārā.
Viņš papliķēja sievietes celi. — Apsēdies uz mirklīti. Es uzvārīšu mums abiem kafiju. Un pieliešu tai kaut ko, lai mums kļūtu siltāk.
— Man ne, — viņa atvēcinājās. — Andreasam nepatīk, ka es dzeru.
— Labi, labi, — večuks pasmaidīdams atbildēja, — kurš gan viņam to stāstīs? Kad runcis ir projām, mana dārgā, pele dara, kā tai tīk.
Večuks piecēlās no krēsla un smagi, piesardzīgi kā jau slims, padzīvojis cilvēks iekluburoja ar flīzēm izliktajā virtuvē.
Tā nebija vēlme nopelnīt, bet pakavēt laiku. Šis vīrs dēvēja savu māju par kafejnīcu, izlika tās terasē krēslus un galdiņus, pasniegdams dzērienus ikvienam, kurš tur apsēdās, bet tajās dienās, kad viņam negribējās ne tenkot, ne vārīt kafiju vai arī viņš domāja, ka veiksies kalmāru zveja, šī ieskrietuve bija ciet.
Aizvien biežāk tajās reizēs, kad apmeklētāji atrada virtuves durvis aizslēgtas un māju tukšu un klusu, vecais vīrs vainoja calamari. Taču klusībā viņš apzinājās, ka viņam atvēlētais laiks sarūk. Naktīs viņa miegu pārlieku bieži traucēja sāpes kuņģi, bet pēc tam pa dienu bija grūti darboties. Tad viņš "devās makšķerēt" — ieslēdzās guļamistabā mājas otrā pusē, aizvilka aizkarus, ienesa tur dzeramā ūdens krūzi un naktspodu un snauduļoja, sapņoja, gremdējās atmiņās. Dažkārt viņam šķita, ka nekad vairs neizdosies piecelties. Citreiz viņš strēba kādu kaļķainu, skābi neitralizējošu līdzekli tieši no pudeles un pateicās Dievam par nelielo atvieglojumu. Taču viņa izkārnījumos bija asinis, bet ēstgribas vairs nebija vispār. Tas bija nobiedēts cilvēks, kuram bail iet pie ārsta un kurš bīstas naktī nomirt viens pats, bet kuram vēl vairāk negribas izrādīt vājumu un alkas pēc sabiedrības.
Vecais ar karotīti iestrēba kafiju no tases un izcēla no plaukta brendija pudeli. Taču tas nebija viņa netikums, jo viņš ik pa brītiņam atskrūvēja zilo zāļu blašķi ar magnēziju un, pagriezis terasei muguru, dzēra kā žūpa.
Sieviete saņēma tasi rokās, lai tās sasildītu, bet šķidrums, kuru bija atvēsinājis piens un brendijs, vairs nebija karsts. Vecais bija pievienojis pārmēru daudz alkohola, tas lika viņas vaigiem karsti pietvīkt kā ugunī, dedzinādams iekšas. Un drīz vien tas iedarbojās gluži maģiski. Aizplīvurotais skats vairs nelikās nekas svarīgs.
Večuks izvilka no kārbiņas cigareti un uzšķīla liesmiņu, izņēmis no kastītes sērkociņu, sargādams to no vēja. Viņa rokas trīcēja, piepampušās locītavas padarīja kustības neveiklas, taču šajā mākā viņš bija vingrinājies daudzus gadus. Vecais ievilka dūmu.
— Tā, — viņš ieminējās, ar pirkstu berzēdams degunu. — Vai runāji ar savu māti?
— Telefons joprojām nestrādā. Biju aizgājusi uz biroju to pateikt. Jau divreiz. Viņi apsolīja, ka atnākšot. Taču nav rādījušies.
— Tie nu gan ir dienaszagļi. — Večuks nokratīja pelnus uz mitrās akmens grīdas. — Piestaigā vēl! Kļūsti apnicīga!
— Droši vien nekādas starpības nebūs. Manis dēļ viņi nenāks. Viņi nevēlas strādāt svešiniekiem. Uz turieni varētu doties Andreass, kad atgriezīsies. — Sieviete paskatījās uz cietzemes pusi, kuru slēpa lietus mākoņi. — Ja būtu skaidrs laiks, mēs no šejienes varētu redzēt mūsu ciemu. Reizēm esmu to ieraudzījusi.