Večuks nometa cigaretes galu peļķē pie kājām un nolūkojās, kā zīdpapīrs, uzsūkdams ūdeni, pārvēršas no balta pelēkā. Sievietes acis bija mitras. Viņš nolēma, ka vainīgs ir vējš, kas abus stindzina.
— Tu maldījies, — vecais aizrādīja. — Mūsu ciems atrodas piecpadsmit jūdzes tālāk pa krastu. — Viņš samina cigaretes galu ar kāju. — Tev vajadzētu sazvanīt māti. Viņa raizēsies, ja to neizdarīsi. Izmanto automātu. Ja kāds no tiem darbojas.
— Tagad, kad viņai vairs nav par mani jārūpējas, viņa vairs tā nesatraucas.
— Viņai tevis pietrūkst. Tāpat kā tev — Andreasa.
— Kad viņš ir projām, man nav nekā ko iesākt.
— Viena otra būtne, — večuks novilka, — priecātos, ka vīrs ir gabalā, un izmantotu brīvību. Nav jānoņemas ar ēdiena gatavošanu. Nav jāmazgā krekli. Pietiek laika pastaigām un sarunām ar mani.
— Kad tu ieradies te, tēvoc, kāpēc paliki?
— Tas ir vienkārši: iemīlēju tavu krustmāmiņu. Un šo vietu. Paskaties uz to… — Viņš norādīja ar roku uz līci. — Visu šo skaistumu. Un paklausies! — Pret dambi sitās plīstošas bangas, līci plīvoja atrisusi jahtas bura. — Klusums! Nekādu satiksmes trokšņu! Nedz pūļu! Miers un klusums. Laimīgas dzīves noslēpums. Ko vēl varētu gribēt?
— Rosību, — sieviete attrauca. — Asas izjūtas.
— Tās ir pieejamas visur, pat par daudz, — večuks nomurmināja. — Paņem tās no manis.
— Un vēl dekorāciju maiņu. Atēnas, Austrāliju…
Vecais atmeta ar roku, it kā aizmēzdams abas.
— Aizmirsti to visu, — viņš teica. — Izmet no prāta! Tas cilvēks ir apprecējis citu. Tu esi te un tagad. Andreass nav nekāds ceļotājs.
— Man viņš stāstīja, ka ar prieku to darītu. Ka aizvedīšot mani jebkur, kur vien vēlēšos.
— Kad vīrieši ir iemīlējušies, viņi apsola visu ko. Tagad tev jādzīvo te.
— Tev ir viegli tā runāt. Tu esi izbraukājies visur. Apskatījis pasauli.
— Dauzījos apkārt darba dēļ. Uz Venecuēlu, Kostariku, Brazīliju. Man bija grūti būt projām.
Un sievietes — visas tās skaistās, vēlīgās sievietes. Bija sarežģīti tikt atpakaļ.
Viņš izķeksēja no kārbiņas nākamo cigareti. Sieviete piecēlās un ienesa kafijas tasītes mājā, kamēr vecais gremdējās atmiņās. Naktīs viņš bija spēlējis pokeru piesmēķētos, apskretušos bāros, kur varēja dabūt lētu rumu, un staigules, kurām bija sarkani krāsotas lūpas, klausījās salsu, darbinot mūzikas kastes. Vai kārtis nāca vai nenāca, veicās vai ne, viņš vienmēr turēja kabatās gana daudz naudaszīmju, lai pietiktu, ja sagribētos aizvest uz savu istabu kādu meiteni. Šīs latiņu skuķes bija gatavas darboties visu nakti, laizīt, sūkt un jāt, līdz lēca saule un viņam vairs gribējās tikai gulēt. Tās netēloja kaislību kā grieķu palaistuves, kuras ielaidās tikai peļņas dēļ. Grieķu meičas bija pārāk apvaldītas, pārlieku ticīgas. Bet latīņu draiskulēm gluži vienkārši patika drāzties. Kāda, vārdā Flora, ar kuru viņš īsu laiciņu tikās, būtne ar tievu vidukli un platiem gurniem, lūgtin lūdzās, lai viņš to dara. Un pēdējā nakti pirms šķiršanās viņa atveda ari savu māsu, lai padarītu šo izklaidi neaizmirstamu. Tik tiešām, tā arī bija! Abas piesēja viņu pie gultas un lika skatīties, kā pašas kaitējas, atpogādamas viena otrai blūzes, skūpstīdamas cičus un spēlēdamās ar vāverltēm — māsas, lai Dievs piedod! — līdz viņš sāka lūgties, lai ņem šo talkā. Un skuķes atstāja viņu piesietu, pēc kārtas jādīdamas visu nakti, nesteidzīgi gūdamas, ko vēlējās, līdz viņa miesa kļuva jēla un bija jālūdz rimties. Nākamajā dienā šī ķermeņdaļa bija tā piepampusi, ka viņš tik tikko jaudāja paiet un vajadzēja braukt uz staciju ar taksometru. Šoferis pazina meitenes, par kurām viņš ieminējās, — tas ieblieza viņam pa muguru, uzjautrinādamies par šīm neērtībām, un piebilda — tas esot prātīgi, ka viņš braucot projām, jo divas naktis pēc kārtas ar šim abām neviens vīrišķis nepārlaistu dzīvs.
Vecais sajuta patīkamu kņudoņu biksēs — ja nebūtu viešņas, viņš varētu likties gultā, parotaļāties — un varbūt kaut kas sanāktu. Taču viņa bija te — atkal apsēdās līdzās. Atmiņas jāatliek uz to laiku, kad apmeklētāja būs projām.
— Bija grūti tur, tālumā, — vecais sacīja. — Vīriem jāupurējas, lai uzturētu savu ģimeni.
— Varbūt laulība nav piemērota katram, — sieviete aizrādīja. — Ne jau katrs ir gatavs palikt vienā vietā. Es zinu, kas jums prātā, tēvoc. Tu domā, ka es nevaru aizmirst Tomasu. Arī māte ir pārliecināta, ka tā ir. Taču tas nav tiesa. Es nebiju viņā iemīlējusies. Viņš pārāk ilgi bija projām. Bet tās kartītes — ar dažādām pilsētām, pludmalēm un uzrakstiem… viņš bija to visu redzējis, daudz ko darījis… Es arī būtu gribējusi tur pabūt. Varbūt neklīst apkārt vienmēr, tomēr paskatīties savām acīm. Tev liekas — nevajag lolot tādus sapņus? Andreass ir tāds pats. Reizēm es apceru, kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu apprecējusi Andreasu.
— Kāda jēga tagad par to gudrot? — vecais apjautājās. — Tev nevajadzētu nodoties tādām domām. Mēs ejam to ceļu, uz kura esam nostājušies. To izvēlējušies, cenšamies, cik vien varam. Nav jēgas lauzīt galvu, kur būtu novedusi tā taka, pa kuru neejam. Šā vai tā visas sievietes apprecas. Kad nāks pasaulē pirmais bērns, tu sapratīsi, ka man ir taisnība. Ikkatras sievietes prieks ir viņas ģimene.
— Mazie piesaista māti pie mājām uz visiem laikiem, — viņa atteica.
— Tu būsi pārsteigta, — vecais iebilda, — atklājusi, ka tev negribas būt nekur citur.
Sieviete kodīja nagu. Nebija nekā, ko sacīt. Tēmas par apelsīnu cenām, premjerministra mīļāko, pastnieka piepešo nāvi bija izsmeltas jau pirms vairākām dienām. Bet viņai nebija citas vietas, kurp iet, tāpēc viņa neposās projām, un vecajam nebija citas sabiedrības, tādēļ viņš gribēja, lai Irīni paliktu.
Un viņa ierunājās: — Vai lai pastāstu tev, ko es pagājušajā naktī sapņoju? Tu varētu pateikt, ko tas nozīmē.
Večuks ieinteresēti noliecās krēslā uz priekšu un salika kopā pirkstu galus. Viņš bija sev izgudrojis sapņu tulka spējas, skaidrodams redzētā jēgu un izsacīdams brīdinājumus. Vecais apgalvoja, ka šo māku apguvis ceļojumos. Taču viņa talants nebija vis gaišredzības jomā, bet gan pārliecināšanā, ka viņam tā piemīt. Šim vīram nebija īpašu zināšanu — ja nu vienīgi no populāriem psiholoģijas žurnāliem un vecu sievu pļāpām ņemtās: zivs vēsti nelaimi, krabis — grūtības aplidošanas centienos, ķirzaka — ienaidnieka dūci mugurā. Ar pašslavināšanos viņš panāca, ka varēja apmierināt savu lūriķa cienīgo ziņkāri un aizraušanos ar tenkām, tādējādi allaž gūstot bagātīgu baumu ražu par visām salas nebūšanām. Bet ar laiku vecā vīra paradums uzklausīt sirds kratītājus, modrā ievērība, ko viņš piešķīra naksnīgiem piedzīvojumiem kaimiņos, ilgajā dzīvē uzkrātā pieredze un izpratne par to, kas no kā var iznākt, ja sapņotāji bija uzticējušies, nesa augļus. Divreiz viņš bija uztvēris, ka tie paredzējuši paši savu nāvi. Bet bija cietis klusu. Un laiks pierādīja, ka viņam taisnība. Vecais zināja nodevības un neuzticības simbolus, atmaskoja skūpstus un zādzības, pamešanas briesmas un nojausmas. Viņa novērojumi bija ļoti trāpīgi. Ne jau katrs gribēja dzirdēt patiesību. Tomēr reizumis kādā sarunā vecais ielēja darvas karoti medus mucā, pasniedzot šo sajaukumu kopā ar vīna glāzi, vai pačukstēja kādu aizplīvurotu mājienu, novākdams pelnu trauku. Gudrajam ar vienu vārdu bija gana. Tas, kurš tīši izliekas akls, labprāt izvēlas tāds palikt.