— Es sapņoju, — sieviete iesāka, — ka sēžu brīnišķīgi ērtā krēslā. Tas bija patīkamākais, kādā jebkad gadījies ieslīgt. Tas bija itin kā radīts tieši man — es tajā jutos tik laimīga! — Sieviete sakustējās uz cietā klūgu sēdekļa. — Vai zini, tēvoc, šie te gan nav nekādi mīlīgie. Pārāk cieti, lai uz tiem ilgi kluknētu. Tev vajadzētu nopirkt dažus jaunus.
— Rau, tur, — viņš iesaucās, uzvaroši norādot ar pirkstu uz debesim — ir mans meistardarbs! Gadiem esmu par to domājis, pat ļoti daudz. — Vecais iezvēla ar dūri pa lietus samērcēto galdu. — Saproti! Iejūties, mana dārgā, to cilvēku ādā, kuri apmeklē manis iekārtoto kafejnīcu! Tie lielākoties ir slinkākie ļautiņi pasaulē. Tie nav tādi kā pārējie, pat ne tādi kā citi grieķi, un atšķirīgāku tautību pārstāvji — vācieši vai japāņi — ne tik. Te viņi sēž stundām pie vienas kafijas tasītes un stāsta, cik smagi esot strādājuši un cik noguruši jūtoties. Kad līst, viņi neko nedara, un pat bērni neiet uz skolu. Uzdevumu, ko vācietis paveiktu desmit minūtēs, jebkurš no šiem pildītu pusotru dienu.
Un tagad es gribu, lai tu iztēlojies, kas notiktu, ja tas krēsls, uz kura tu sēdi, būtu ērts. Tev šodien nav nekādu pienākumu. Tu iekārtotos tā pamatīgāk — un nemūžam neietu projām! Es visu dienu nestu tev kafiju! Un vēlāk tu palūgtu man segas un spilvenu un gulētu turpat! Kad autobusa šoferis Džordžs ierastos iedzert aliņu, viņš te apmestos, ierīkotos ērti — un nolemtu šodien vairs nekur nebraukt! Protams, santehniķis Atīmijs darītu to pašu! Uz šīs salas vairs nebūtu nekāda transporta, aizsērējušie ūdensvadi tādi paliktu allaž! Un es kādā apskaidrības brīdī attapos! Sameklēju un atvedu neērtākos krēslus, kādus vien spēju atrast. Tas nebija grūti — mēs, grieķi, esam ļoti ražīgi cietu mēbeļu ražotāji. Tu neatradīsi nevienu no šiem sēžamajiem, kura visas četras kājas būtu vienāda garuma. Tie neļauj noturēties līdzsvarā, tāpēc cilvēks nespēj pilnīgi atslābināties. Pusstundas laikā mugura notirpst. Jāpieceļas, lai to atpūtinātu. Un, ja reiz šī persona ir piecēlusies, kāpēc lai tā nedotos paveikt savu darbiņu. Tā ir rūpīgi apdomāta rīcība, kas vēl nekad nav sagādājusi vilšanos. Lieliski der, lai dabūtu projām gan apnicīgus nūģus, gan žūpas. Tik iedarbīga stratēģija, tāpēc es aizrakstīju valdības vīriem, ka nevajadzētu ne atļaut, ne pārdot nekādus ērtus zviļņus. Vai vari apjēgt, kādas pārmaiņas darba ražīgumā tad iestātos? Grieķu rūpniecība būtu pirmā pasaulē! Taču jābūt godīgam — šamējie vēl nav atbildējuši. Varbūt kāds godkārīgs politiķis nozadzis manu ideju un nodrošina sev karjeru, iztirgojot to par savējo. — Iestājās īss klusuma brīdis.
Sieviete uzsmaidīja viņam. — Un kurš varētu viņu vainot?
Vecais pasmīnēja un aizdedza nākamo cigareti.
— Un tātad, — viņa turpināja, — es sēdēju savā ērtajā krēslā kādā pazīstamā vietā, iespējams, mūsu virtuvē. Taču nekādu citu mēbeļu tur nebija. Tad es pavēros augšup un ieraudzīju sievieti, kas atradās man pretī. Viņa bija iekārtojusies uz koka ķebļa — viena no tiem, kam nekad nav bijušas vienāda garuma kājas. Un tas bija neērts.
— Tieši tāpat kā šitie, — vecais iestarpināja.
— Tā gan. Un tā bija visskaistākā būtne, kādu vien var iedomāties. Viņa nebija jauna, kaut gan viņas sejā neredzēja krunkas, — arī tad, kad viņa smaidīja. Viņas āda bija gluda kā porcelāns un veselīga — tā laistījās, to bija skāris tikko jaušams zeltains iedegums, it kā viņu būtu noskūpstījusi saule. Sievietes mati bija tik gaiši kā Skandināvijas iedzīvotājām, tajos bija jauki ievītas puķes. Un viņas seja… lūpas bija pilnīgas kā meitenei, bet acis — stindzinošas, hipnotizējošas… Tik burvīga, valdzinoša seja… Uz viņas rokas dilba bija izlocīta sprādze — sudraba čūska ar dārgakmeņu acīm, tas viss izskatījās tik jauki, ka es blenzu un blenzu uz viņu. Es gribēju tādus matus un aproci, es vēlējos būt tāda kā viņa. Nē, neko vairāk. Tikai alku būt viņa.
Taču es zināju, ka viņa apsēdusies uz nepareizā krēsla. Viņa nerunāja ar mani, bet es apzinājos, ka mums būtu jāmainās vietām. Es to darīt nekāroju — nebūt ne. Labprātāk paliktu savā ērtajā vietā, lai gan sapratu, ka tā jāatdod viņai. Un tā es izrausos no sava mīkstā zviļņa, un viņa atnāca un ierīkojās tajā, bet es — uz cietā ķebļa. Tad viņa man uzsmaidīja un norādīja uz manām kājām. Pie tām atradās kāds sainītis, kuru es nebiju pamanījusi. Tāda kā dāvana kārbiņā, grezni ietīta celofānā un apsieta ar lentēm, un es apjēdzu, ka tā ir man.
Viņa apklusa, pūlēdamās atcerēties.
— Vai tu to attaisīji? — Niks noprasīja.
— Nē.
Vecais paliecās uz priekšu, lai teiktais izklausītos zīmīgāk. — Ņem vērā veca vīra padomu, Irīnaki. Nedari to.
Abi kādu brīdi klusēja. Kļuva vēsāks.
— Afrodīte sapņos allaž ir bīstama, — večuks piebilda. — It īpaši precētām.
— Afrodīte?
— Kas gan vēl tā varētu būt? Paklausi mani, Irīni! Es runāju pilnīgi nopietni. Tev par katru cenu jāatkratās no mīlestības veltes, ko viņa tev atnesīs. Tā salauzīs tavu sirdi. Pieķeries savam vīram. Viņš ir labs cilvēks.
— Jā, ir jau gan, — viņa piekrita. Bet — mīlestība?
Viņa lūkojās večukam garām, prātodama, vai šīs jūtas varētu būt vērtīgas vai tikai bālas dziļāko — īsto aizstājējas.
— Laikam, — viņa turpināja, — vecums tevi dara aizdomīgu. Dievu nemaz nav.
— Kāpēc tu tik pārliecināti to saki? Paklau… — Viņš norādīja uz kalnu nogāzēm un uz atklāto jūru. — Tur ir viņu valstība. Viņi nebūt nav tik tālu. Daži apgalvo, ka kopš tiem laikiem, kad ļaudis pārstāja tiem ticēt, to vairs neesot. Taču tāds uzskats bija jau tad, kad Jāsons uzbūvēja kuģi "Argo" un Minotaurs labirintā ēda jaunavas. Aizritējuši divi tūkstoši gadu, bet nekas nav mainījies. Nedomā, ka viņi ir projām! Pareizticība ir tikai ārpuse, apšuvums. Paveries apkārt — tā vērīgāk paveries! — Vecais norādīja uz savas pieres vidu. — Liec lietā to aci, tad redzēsi! Viņi ir te. Un noskatās. Un iejaucas norisēs.
Vecā vīra kuņģi iedūrās sāpe — it kā nīgrs pirksts būtu to uztaustījis un bakstītu tieši slimo vietu.
—■ Dievi joprojām rotaļājas ar mums, — viņš turpināja. — Un nespēlē godīgi. Kristietība prasa kārtīgu uzvedību un sola taisnīgu norēķinu beigās. Tāpēc bija tik viegli pārliecināt cilvēkus, lai tie atsakās no Zeva un viņa samaitātās ģimenes par labu izraēlim. Senie dievi bija savtīgi un atriebīgi. Ar retiem izņēmumiem. Dažkārt, kad nodarīts liels posts, vecais Zevs to izlabo. Šad tad viņš rīkojas pareizi. Tas vienmēr bijis viņam raksturīgi.
— Tev nevajadzētu tā runāt, — sieviete attrauca. — Māte domās, ka tu vedini mani uz pagānismu. Mēs tagad esam kristieši.
— Jā, bet kāpēc? — viņš uzstāja. — Kāpēc mēs mainījām piederību? Es tev pateikšu. Paļāvības dēļ. Ielaižoties ar Kristu, viss ir skaidrs. Vadi godīgu, tīru dzīvi un būsi nopircis caurlaidi uz paradīzi. Ar agrākajiem dieviem bija tā, ka tikumība darīja viņus greizsirdīgus. Un ar laimi bija vēl sliktāk. Tiem nepatīk redzēt mirstīgo priekus. Ja kāds ir pārāk veiksmīgs, tie izvaro viņa sievu, nogalina lopus vai nogremdē kuģus. Nav brīnums, ka viņi tika izstumti. Tikai viņi nekur tālu nav aizgājuši.
— Bet, ja viņi ir tepat, — sieviete sacīja, — kāpēc tad mēs viņus neredzam? Senatnē ļaudis nemitīgi ar tiem saskārās. Nekad neesmu satikusi nevienu, kurš būtu sastapis kādu dievu.
— Varbūt ar tevi pašu tā ir noticis, — vecais iebilda. — Pagājušajā naktī, sapnī. Ja tev kāds pagadītos uz ielas, es pieņemu, ka viņš izskatītos pavisam parasts. Bez spožām gaismām, nimbiem un eņģeļu pūļiem — vai ne? To visu viņi atstājuši sāncensim. Viņi ir pieticīgāki un pieejamāki. Smalkjūtīgāki. Viltīgāki.