Džonijs dzirdēja, bet nesaprata. Turklāt viņu neinteresēja gaidāmās kaites. Inspektora personā viņam draudēja daudz tuvāka un briesmīgāka slimība.
— Nu, manu zēn, saki taisnību, — teica, pareizak sakot, nokliedza inspektors, pieliekdamies Džonijam pie pašas auss. — Cik tev gadu?
— Četrpadsmit, — Džonijs atmeloja un atmeloja pilnā rīklē. Viņš atmeloja tik skaļi, ka viņam sākās sauss, krek- stošs klepus, kas izsvieda no zēna plaušām visu rīta cēlienu krājušos putekļus.
— Pēc izskata ne mazāk par sešpadsmit, — teica pārvaldnieks.
— Vai par sešdesmit! — atcirta inspektors.
— Viņš vienmēr ir bijis tāds.
— Kopš kura laika? — ātri jautāja inspektors.
— Jau gadiem ilgi. Un kā nekļūst, tā nekļūst vecāks.
— Jaunāks, es teiktu. Viņš, jādomā, ir strādājis te visus šos gadus?
— Ar pārtraukumiem, bet_tas bija pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, — pasteidzās piebilst pārvaldnieks.
— Šī mašīna stāv dīkā? — inspektors jautāja, rādīdams uz neaizņemto vietu blakus Džonijam, kur neprātīgā ātrumā griezās pusnotītas spoles.
— Tā rādās. — Pārvaldnieks ar zīmi piesauca klāt meistaru un iekliedza viņam kaut ko ausī, norādīdams uz mašīnu. — Mašīna stāv dīkā, — viņš ziņoja inspektoram.
Viņi devās tālāk, bet Džonijs atgriezās savā vietā, priecādamies, ka slimība pagājusi secen. Bet vienkājainajam zēnam tā neveicās. Acīgais inspektors ieraudzīja viņu un izvilka no vagonetes. Zēnam drebēja lūpas un acīs bija tāds izmisums, it kā viņu būtu piemeklējis smags, nelabojams posts. Meistars bija pārsteigts, it kā redzētu šo zēnu pirmo reizi mūžā, bet pārvaldnieka seja pauda izbrīnu un nepatiku.
— Es viņu pazīstu, — ierunājās inspektors. — Viņam ir divpadsmit gadu. Šā gada laikā viņš pēc mana rīkojuma ir atlaists no trim fabrikām. Šī būs ceturtā.
Viņš pagriezās pret vienkājaino zēnu.
— Tu man apsolīji, devi goda vārdu, ka iesi skolā.
Zēns sāka gauži raudāt.
— Lūdzu, inspektora kungs, mums jau nomira divi mazie, un mēs esam šausmīgi nabadzīgi.
— Bet kāpēc tu tā klepo? —inspektors noprasīja, it kā apvainodams mazo kādā noziegumā.
Un vienkājainais zēns kā taisnodamies atbildēja:
— Tas nekas. Es pagājušajā nedēļā saaukstējos, inspektora kungs, tas ir viss.
Beidzās ar to, ka vienkājainais zēns izgāja no ceha kopā ar inspektoru, kuram noraizējies un apjucis sekoja pārvaldnieks. Pēc tam viss atkal iegriezās vecajās sliedēs. Beidzot garais rīts un vēl garākā diena bija galā un svilpe pavēstīja darba beigas. Bija jau tumšs, kad Džonijs izgāja pa fabrikas vārtiem. Saule pa to laiku bija uzrāpušies pa debesu zelta kāpnēm, applūdinājusi pasauli ar savu laipnīgo siltumu, nokāpusi lejā un pazudusi rietumos aiz lauzītās jumtu līnijas.
Vakariņas bija visas ģimenes maltīte — vienīgā reize dienā, kad Džonijs sadūrās ar jaunākajiem brāļiem un māsām. Tā patiešām bija sadursme, jo viņš bija ļoti vecs, toties viņi nožēlojami jauni. Viņu kaitināja brāļu un māsu pārmērīgā un apbrīnojamā jaunība. Viņš nesaprata to. Viņa paša bērnība bija pārāk tālu aiz muguras. Džonijs līdzinājās ātri sakaitināmam vecim, kuram uzdzen dusmas jauno nebēdnība, kas viņam liekas tīrās blēņas. Pikti noliecies pār šķīvi, zēns mierināja sevi ar domu, ka arī viņiem drīz būs jāiet darbā. Tas viņus apslīpēs, padarīs nosvērtus un cienīgus kā viņš pats. Tā nu tas bija, ka Džonijs, tāpat kā visi mirstīgie, mēroja visu ar savu olekti.
Pie vakariņu galda māte visvisādos veidos, bezgalīgi atkārtodamās, skaidroja, ka viņa cenšoties darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tā ka, trūcīgajai maltītei beidzoties, Džonijs atvieglots atbīdīja krēslu un piecēlās. Brīdi gudrojis, vai likties gultā vai iet ārā, viņš beidzot izgāja pa durvīm. Tālu zēns negāja. Viņš apsēdās uz lieveņa, ceļus pierāvis klāt, šauros plecus nolaidis, elkoņus atspiedis pret ceļiem, bet zodu atbalstījis plaukstās.
Viņš sēdēja un ne par ko nedomāja. Viņš atpūtās. Viņa apziņa snauda. Brāļi un māsas arī iznāca ārā un kopā ar citiem bērniem uzsāka trokšņainu rotaļu. Elektriskā laterna uz stūra apgaismoja mazos draiskuļus. Viņi zināja, ka Džonijs ir pūcīgs un ātri sadusmojams, taču piedzīvojumu kāre urdīt urdīja viņus paķircināt lielo brāli. Viņi sadevās rokās un, ar kājām sizdami takti, dziedāja muļķīgas un aizvainojošas rīmes. Sākumā Džonijs apveltīja viņus ar lamu vārdiem, kurus bija iemācījies no dažādiem meistariem. Redzēdams, ka tas nelīdz, un atcerējies, ka viņš taču ir cienījamākos gados, zēns apklusa un sēdēja kā mēms.
Barvedis bija viņa brālis Vilijs, kuram nesen kā bija palikuši desmit gadi, ģimenē otrais pēc viņa. Džonijs nejuta pret viņu sevišķu maigumu. Viņa dzīvi agri bija sabojājusi pastāvīgā piekāpšanās Vilijām un atteikšanās no kaut kā Vilija labā. Viņš uzskatīja, ka Vilijs ir viņam liels parādnieks un nepateicīgs radījums. Tais tālajos laikos, kad Džonijs pats varēja rotaļāties, krietnu daļu bērnības viņam bija laupījusi nepieciešamība rūpēties par Viliju. Toreiz Vilijs bija zīdainis, bet māte, tāpat kā tagad, strādāja fabrikā. Džonijam vajadzēja būt gan tēva, gan mātes vieta.
Likās, ka Džonija piekāpšanās un atteikšanās ir nākusi Vilijām par labu. Viņš bija braši noaudzis diezgan plecīgs zēns, augumā tikpat liels kā vecākais brālis un pat druknāks par viņu. Šķita, ka tas, kā pietrūkst viena brāļa miesai, ir pilnā mērā atdots otram. Garīgā ziņā bija tāpat. Pārliecīgā darbā Džonijs bija nomākts, gurdens, apātisks, turpretī jaunākais brālis nezināja, kur likt savu enerģiju.