Viņš pagāja garām mazai stacijai un atlaidās zālē zem koka. Viņš nogulēja tur visu pēcpusdienu. Reizēm viņš snauda, un muskuļi raustījās miegā. Pamodies viņš gulēja nekustēdamies, vēroja putnus vai arī cauri koka zariem virs galvas lūkojās debesīs. Vienu vai divas reizes viņš skaļi iesmējās, taču bez jebkāda redzama iemesla.
Kad krēsla bija sabiezējusi par nakts tumsu, stacijā dārdēdams apstājās preču vilciens. Kamēr lokomotīve pār- stūma vagonus uz blakus sliedēm, Džonijs pielavījās klāt vilcienam. Viņš atvilka vaļā tukša preču vagona durvis un neveikli, ar grūtībām ierāpās tajā. Tad viņš aizvēra durvis. Lokomotīve nosvilpās. Džonijs gulēja tumsā un smaidīja.