E.DŽ. HĀRTLIJS
ATREJA MASKA
Prologs
Vācija, 1945. gads
Endru Maligru ciešāk piespieda galvai radio austiņas. Viņš droši vien pārklausījies. Ņemot vēra Šērmana tanka rēkoņu, bija jābrīnās, ka viņš vispār kaut ko spej saklausīt.
- Kā jūs teicāt? - viņš nokliedza.
- Vācu kolonna strauji dodas uz dienvidiem, tieši priekšā, - komandieris atkartoja. - Priekšgalā bruņumašīna, aiz tas kaut kas liels un bez torņa. Varbūt Jagdpanther2 .
Maligru pamira sirds. Tieši to viņš bija dzirdējis arī pirmīt. Pat tanka ķēžu žvadzoņa un čīkstoņa klusums radista austiņās bija nomācošs. Kāds - varbūt Viljamss no The līighwayman (visiem vada tankiem uz korpusa bija uzkrāsoti vārdi), kas atradas pa kreisi, - pajautaja, kas vēl brauc šajā kolonnā. Balss tonis liecināja par svārstīšanos starp vēlmi atkāpties un šausmām.
- Pāris smagās mašīnas, riteņkāpurķēžu mašīna, vismaz vēl divi tanki, iespējams, bruņutanki un Pantera3 .
Četri Šermana tanki, nodomāja Maligru, turklāt viens no tiem pārvietojas ar pusi jaudas, un divi Stjuarta M5 tanki4 , kas aprīkoti tikai ar trīsdesmit septiņu milimetru lielgabaliem, pret izcilākajiem vācu bruņutehnikas paraugiem, ieskaitot tanku, kuram kaut ko var padarīt tikai tad, ja stāv tik tuvu, ka var uzspļaut. Ikvienam vācu tankam ir ieroči, kas pretinieku var apstādināt piecsimt jardu attālumā, jadgpanther viņus saplosīs no trīsreiz lielāka attāluma.
Dieva deļ! Ko gan domāja friči, sūtot labāko vadu uz dienvidiem, ja nacas izmantot pēdējo vīru un mašīnu, lai aizkavētu sabiedroto centienus ietvert pretinieku spīlēs no ziemeļiem? Berlīne aplenkta, varbūt jau kritusi, taču pirmklasīgākajiem spēkiem atļauts laisties uz dienvidiem, tieši rokās - lai Dievs palīdz - viņa kaujas nogurdinātajam vadam.
Maligru un citi vada tanki pirms piecām dienam bija nošķīrušies no pārējā septiņsimt sešdesmit pirmā tanku bataljona, kad tas pari Donavai virzījās uz austrumiem cauri Rēgensburgai. Viņi atradas apmēram septiņdesmit piecas jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Minhenes - tas bija mazak neka līdz Austrijai vai Cehoslovākijai pirms nacistu spēku sadalīšanas un apmēram tikpat talu ka līdz Šveices robežai. Iespaidīga zeme - mežiem klāti kalni ar sniegotam virsotnēm un romantiskam pilīm. Sakuma viņi pārvietojās kopa ar pārējo grupu un beidzot saka ticēt, ka murgainais maršs no Normandijas pari Ardenu kalniem uz Vāciju beigsies ar uzvaru, taču jau nakamaja bridi viņus kapaja ienaidnieka artilērija. Maligru vadam tika pavēlēts aizšķērsot ienaidnieka apgades transporta ceļus, taču divas dienas vēlāk viņi at- tapas pilnīga vientulība. Pārējam bataljonam bija pavēlēts visstraujakaja tempa kopa ar citam armijas daļam doties uz Štiriju' pie Ensas upes, lai satiktos - kaut ka ļoti steigšus - ar krieviem.
Maligru un pārejie bija pietuvojušies no ziemeļiem. Pa ceļiem plūstošas bēgļu straumes apgrutinaja virzību uz priekšu, tomēr Maligrū saka šķist, ka viņiem ticis vieglakais uzdevums. Kopš Regensburgas viņi nebija izšāvuši ne reizi un jau saka ticēt, ka vairs nekad nevajadzēs šaut. Lielā merā karš jau bija beidzies.
Bet tagad šis.
Maligru pieslēdzās tanka iekšējai sakaru līnijai un saka izkliegt pavēlēs, grozot Šermana torni un liekot sagatavot bruņusiteju lādiņus. Tikko nobraukuši no ceļa, viņi ieraudzīja tuvojamies bruņumašīnu. Tās ātrums bija vismaz piecdesmit judžu stunda. Mašīna, cenzdamas atrast aizsegu, briesmīgi slīdēja, un tas torņa lielgabali spļava uguni tik neganti, ka bija dzirdams, ka pret Šermana tanka torni sitas lodes. Taču nobālēt lika tas, ko viņš redzēja aiz bruņumašīnas.
Jagdpanther bija milzīga, zema un draudīga ka krokodils vai haizivs, un tās frontālās bruņas bija slīpas un vairakas collas biezas. Pat neliela attaluma Šermana septiņdesmit sešu milimetru ieročiem nebija nekādu izredžu. Ja vācu tanks izmēģinās savus astoņdesmit astoņus milimetrus, viņiem beigas. Pavisam vienkārši.
Maligru uzkliedza, lai tanks iebrauc lauka un pagriež torni. Viņu vienīga iespeja bija tikt garam Jagdpanther un uzbrukt - vairākas reizes no neliela attaluma - no sāna. Šermaniem, kas palika aizmugure, nāksies tikt gala ar citiem vācu tankiem.
Kad astoņdesmit astotais izšava, viņi tuvojas medījumam no ceļa puses. Maligru vizieri aizklaja dumu mutulis un uzplaiksnījums, viņš nevilšus saviebas. Bija vajadzīgas divas pilnas sekundes, lai pārliecinātos, ka viņiem nav trāpīts. Bridi, kad Maligru izkliedza pavēli šaut, viņš atskarta, ka Viljamsa tanka tornis saņēmis astoņdesmit astota triecienu un nu taja bija caurums - liels ka atkritumu konteinera vaks, iekša ar rikošetu lidoja čaulītes…
Pēc garām septiņpadsmit minūtēm Maligru staveja vācu smagās mašīnas aizmugurē un vērās dūmojošajās krasmatas ap ceļu un laukiem. Divi Šermani un viens Stjuarts bija pagalam; trešais - briesmīgi sabojāts. Viljamss un pārējie viņa apkalpes locekļi, izņemot vienu, bija miruši, tapat Smits, Dženkinss un Pouls. Rodžers bija zaudējis kāju, bet Lampkins kļuvis akls ar vienu aci. Abi bija pārliecināti, ka viegli tikuši cauri.
Vāciešus tik tikko bija izdevies apturēt. Viņi nevis mainīja pozīciju, ierakās un iznicinaja pretinieku ar saviem izcilajiem ieročiem, bet meģinaja vienkārši izlauzties, it ka izmisīgi gribētu turpināt ceļu. Kad Šermani bija ieņemuši pozīcijas vēdekļveidā, lai uzbruktu pretiniekam no flangiem, vācieši nevis pieņema kauju, bet gan turpinaja ceļu dienvidu virziena, atstajot nepiesegtus pat monstram līdzīgas Jagdpanther sānus un aizmuguri, lai gan tas, atpalicis un ieņēmis izdevīgu pozīciju, bija tanks, kas varētu tikt gala ar visu vadu.
Neloģiski.
Kad izrādījās, ka veiksme ir amerikaņu pusē, vācieši bija ielenkuši šo smago mašīnu, saspiedušies tai apkart, it ka gribētu but pilnīgi pārliecināti, ka vismaz viens transporta līdzeklis no šis kaujas izies sveika un tas bus šis samīcītais opelis.
- Paskatīsimies, kas taja tik vērtīgs, - Maligru noteica.
Toms Moriss - Maligru komandēta tanka vadītājs - atvēra mašīnas aizmuguri. Viņa bālajā seja un ieplestajās acīs bija vērojams šoks par šo savado kauju.
Maligru parkapa pari jauniņam vācietim, kas bija mēģinājis aizturēt pretinieku ar mašīnpistoli, līdz viņi sacaurumoja smago mašīnu ar trīsdesmitā kalibra lādiņiem. Mašīna bija tikai viena redeļu kaste ar uzkrāsotu vācu ērgli un svastiku. Maligru no tanka sāna paņēma cērti un, pabazis zem kastes vaka, uzspieda no visa spēka, līdz priedes koks sašķeļas un sašķīda. Tad viņš noņēma vāka paliekas un klusēdams ieskatījās kaste.
Pie velna, kas tas?
- Kas tur ir, Endru? - jautāja Moriss. - Ko tu tur redzi?
- Nezinu, - apjucis un pat nobijies aizsmakuša balsi atbildēja Maligru. - Nezinu. Kaut kas šausmīgs.
- Kas īsti?
- labak izsauc militāro policiju, - atteica Maligru. - Nekavejoties.
Kamēr tika izpildīta pavele, Maligru - par spīti tikko piedzīvotajai asinspirtij un skumjam, kas nāca sākotnējā izbiļa vietā, - tā ari neizkāpa no smagas mašīnas. Viņš stāvēja ka apmats ari tad, kad ieradās sanitāri, lai aizvāktu mirušos.
PIRMĀ DAĻA
Vecie kauli
…viņš vēl tagad guļ svaigs, nav asiņu traipa uz viņa, Putekļi nesedz tā miesu; no brūcēm, ko ahaju viri Iecirta viņam bez skaita, vairs nesūcas asinis melnas. Rūpējas laimīgie dievi tik ļoti par I lektoni tavu, Lai gan jau miris, viņš Olimpa dieviem bij sevišķi tīkams…