Bīsties jel varenos dievus! Ai, Ahillej, pažēlo mani! Piemini mīļoto tevu, par viņu man nelaimes vairāk. Ciešu, ko nav vel neviens no mirstīgiem cietis virs zemes; Roku stiepju pie lūpām tam vīram, kas nokāvis dēlus.
Homērs "iliāda", 24. grāmata
Pirmā nodaļa
Mūsdienas
Lielais virs atslīga pret sienu, šā cilvēka svars vel joprojām balstījās uz pēdas, ko viņš tik nevērīgi bija atspiedis pret durvju aplodu.
- Ziniet, jūs esat pārsteidzoša sieviete, mis Millere, - viņš, stiepdams vārdus, noteica.
Vīrieša acis zibsnīja cūkai lidzigaja seja, bet starp biezajam lupām runājot paradijas mikla mēle.
- Zinu, - atbildēja Debora.
Viņa bija sešas pēdas un vienu collu gara un izskatijas tā, it ka butu veidota no cauruļu gabaliem. Viņu reti kads nosauca par pievilcīgu. Nekad - par skaistu. Pārsteidzoša. To gan viņa bieži dzirdēja. Agrāk viņa butu jutusies glaimota. Ļoti sen. Šovakar - pec nedeļam ilgas planošanas un vakara stundām, kas pavadītas, stīvi smaidot un pacietīgi piedaloties sarunas, - viņa bija parak nogurusi, lai butu pieklājīga pat pret Harviju Vebsteru, izcilu Atlantas "Kristīgo biznesmeņu ligas" locekli un muzeja finanšu padomes priekšsēdētaju. Bija jau krietni pari pusnaktij, un viņai gribējās iet majas.
- Ļoti pārsteidzošā, - vīrietis atkartoja, pastiepis roku ar atvērtu plaukstu viņas gurna virziena.
Viņš atgadinaja krupi, āda vienlaikus šķita uztukusi un iekritusi - ka balons, kas, līdz pusei piepildīts ar ūdeni, kuļājās vēja.
- Vebstera kungs, - Debora iesaka, neizlaizdama no acīm sarkanbrūnajiem punktiņiem nosēto roku, kura arvien tuvojas. - Nedomāju, ka tas butu gudri.
Un, viņa domas piebilda, ja tu man pieskarsies, es vemšu.
Vīrieša roka sastinga gaisa. Un tad, it ka butu nolēmis uzskatīt šadu iebildumu par kautrīguma izpausmi, viņš atkal to virzīja uz Deboras pusi.
- Vebstera kungs, - Deboras smaids šoreiz bija jau garlaikots. - Lūdzu.
Viņš mainīja taktiku - glūnigas acis saka smaidīt, un roka tika pacelta uz augšu, it ka gribētu padoties.
- Lai nu ko, bet uzbāzīgs es patiešam nevēlējos but, - vīrietis teica, un smaids kļuva pat plataks par durvju ailu, kuru viņš vel joprojām aizšķērsoja. - Vienkārši cereju, ka jus varētu man izradīt ekspozīciju. Tagad, kad visi aizgajuši majas.
Smaids uz mirkli sastinga, un Debora vīrieša acīs saskatīja aukstu aprēķinu. Tagad smaids šķita baiss - no šī sešdesmit piecus gadus veca vīrieša vēdīja vidusskolēna pašapmierinātība. Pašapmierinatiba un, Debora nosprieda, draudi.
- Privātā apskate, - viņš piebilda un pasmīnēja. Šo smīnu nebija iespejams parprast.
Viņš ta bija izturejies visu vakaru un, godīgi sakot, - vienmēr, īpaši, ja bija iedzēris. Debora sevi uzskatīja par diezgan tolerantu personu, taču tagad, ja izmanto salīdzinājumu ar virvi, atradas tās paša gala.
- Citudien, Vebstera kungs, - viņa teica. - Kad bus gaišs un pilns ar cilvekiem, un man bus radusies iespeja ieguldīt naudu pieklājīgā lopu bikstāmajā.
Debora iesmejas, lai apliecinatu, ka tas bijis joks, taču vīrieša smaids palika tikpat sastindzis.
- Jūs protat gudri izteikties, mis Millere, - viņš noteica.
- Paldies, - Debora atbildēja, cenzdamas aptvert faktu, ka šonakt šo cilvēku uzvarēt neizdosies.
Vīrietis nopūtas un pacēla miklveidigās rokas, tēlodams padošanos.
- labi, - viņš atkal pasmaidīja. - Došos mājup.
- Brauciet uzmanīgi, - Debora viegli parāvās malā, kad vīrietis velreiz mēģina ja viņu apskaut.
-Šonedēļ apciemošu Ričardu, tatad… vel tiksimies.
Viņš pakapas nostāk no stiklotajam durvīm, taču šķita - vel joprojām cer, ka sarunu biedrene pārdomās un aicinas viņu atpakaļ.
- Ar labunakti, Vebstera kungs, - Debora tikko dzirdami noteica un domās piebilda, Tu, piedzērušais, glumais izvirtuli!
Kad Vebsters bija izgājis tumsa, Deboru parņema atvieglojuma vilnis, lai gan viņa apzinajas, ka šis atraidījums varētu kaut ko maksat - varbūt pat kaut ko vairak, neka patlaban spēja aptvert. Vebsters kontrolēja muzeja maciņu, spēja ietekmet vietējo uzņēmēju sabiedrību - vismaz vecāko un baltako tas daļu. "Kristīgo biznesmeņu liga" atklati melnādainos prom neraidīja, taču tas, ka šaja organizacija nebija neviena ar citu adas krasu - un tada pilsēta ka Atlanta -, bija aizdomīgi. Debora bija centusies mazinat Ligas klātbūtni muzejā, piesaistot līdzīgas organizācijas, kuras darbojas krietni atšķirigaki biedri, taču tas viņai neļava justies omulīgāk reizes, kad Liga atsūtīja čeku. Varbūt vajadzētu iesaistīt ebreju uzņēmēju grupu, Debora domas nosprieda. Taču ari tas nenomierināja - it ka šadi tiktu ekspluatets viņas mantojums - mantojums, ko viņa no visas sirds centas ignorēt. Kādēļ pakļaut sevi un muzeju antisemītisma izpausmēm, ja viņas piederība ebrejiem jau bija aizvēsturē?
Izbeidz, atskanēja Deboras iekšeja balss, Vebsters varbūt pat nenojauš, ka tu esi ebrejiete.
Debora parbaudija muzeja durvis un steigšus izgaja cauri foajē, kura slejas karaliska tiranozaura skelets un tas pretīgais galjonas priekšgals, ko Ričards bija atklajis pagajušajā mēnesī - tik svinīgi, it ka paziņotu, ka 7.iemassvetki šogad pienāks atrak neka parasti. Ta bija puskaila sieviete, kas apvijusies puķa kaklam, un izskatijas, it ka butu uzkrāsota uz Marlei/ motocikla, nevis renesanses laikmeta spāņu kuģa, kas ved zeltu. Taču Ričards bija iedomājies, ka tas ir brīnišķīgi jautrs vēstures un kiča sajaukums. Debora nopētīja sievietes apātisko seju un pārmērīgos ķermeņa apaļumus, tad piever- sas vietai, kur tie kļuva zviņaini, bet seksīgais kārdinājumā punkts dnzak atgadinaja - kads gan tur brīnums! - Ēdenes čusku,'
Veroties šaja vijīgaja objekta, kura krūtis līdzinājās sešpadsmitā gadsimta prožektoriem, Debora greizi pasmīnēja, it ka nosodītu pati sevi.
- Ričard, - viņa skaļi iesaucas, - es mīlu tevi, taču tev ir draņķīga humora izjūta.'
Paraustījusi plecus, viņa nopūtas un uz mirkli apstajas, lai aptvertu postažu, kadu muzejam nodarījuši banketa galda klājēji, - četrām kastēm ar izlietotiem papīra šķīvīšiem, kas viņiem bija japaņem līdzi. Pusloka alkova, kur viņa pirms trim stundām bija vadījusi prezentāciju, metajas plastikata glāzītes un salvetes ar kanape paliekam, bet uz spodrinātās grīdas rēgojas neskaitami lipīgi traipi. Bus jāpierunā Ričards, lai sarīko jaunu piegādātāju konkursu, - un ne tikai tadeļ, ka pašreizējo piegadātais foie gras aizdomīgā karta garšoja pēc maltas gaļas konserviem6 .
Ričards Diksons bija muzeja dibinātājs, galvenais kolekcionārs, lielakais finansetajs un ceļa rādītājs. Viņš bija Deboras darba devējs, mentors, draugs. Un tajos retajos brīžos, kad viņa atļavas but pietiekami vaļsirdīga pati pret sevi, lai to atzītu, - arī pats tuvakais cilvēks kopš tas dienas trīspadsmit gadu vecuma, kad pec sirdslēkmēs bija nomiris viņas tēvs.
Pirms divdesmit gadiem, gandrīz šajā paša dienā.
Dažkart Deboras mēģinājumos tuvināt nelielo muzeju divdesmit pirmajam gadsimtam un taja paša laika ieverot Marvija Vebstera velmes Ričards Diksons bija vienīgais, kurš spēja uzturēt viņa možu garu. Pēkšņi, vienatne stāvot muzeja foajē, ko apgaismoja tikai blavas spuldzītes, un jūtoties ka laumiņai milzīga tiranozaura ena, Debora saka prātot, cik ilgi pašam Ričardam pietiks spēka justies moži.
Un ko tu darīsi, ja viņa vairs nebūs? Ir pagājuši divdesmit gadi, bet tu vel joprojām neesi samierinājusies ar sava īsta teva nāvi. Aptvērusi varbūt esi, bet ne samierinājusies. Līdz galam vēl ne.