Debora sapurinajas.
- Tev nevajadzētu dzert tos draņķus, - viņa skaļi noteica, - tie dara tevi melodramatisku.
Viņa paskatijas apkart, lai pārliecinātos, vai ir vel kas tads, kas butu darams šonakt. Pase vel joprojām ieslegta biroja seifā, kur tika ielikta pec tam, kad viņa pa faksu bija aizsutijusi savus personas datus Ķeltu izstādes organizētajiem - gadījumam, ja viņa izlemtu izbraukt no valsts ar dažiem ieverojamiem priekšmetiem kabata. Taču pase varēja gaidīt ntu. Patlaban viņa nekur doties negrasijas.
Debora paņēma pastu un paršķirstija to, nodalīdama rēķinus no reklāmās bukletiem, ka ari vēstulēs viņai no aploksnēm ar Ričarda vardu. Treša daļa sutijumu taisna ceļa nonaca papīrgroza. Izskatijas, ka vēstulēs gan viņai, gan Ričardam nav steidzamas. Uz vienas stūrīti bija sīka trijstūra maska - bez šaubam, lugumvestule no vietēja teatra. Ričards tadas saņēma dučiem katru nedēļu. Viņš atbildēja visam, izņemot vispārīgās un pašas uzbāzīgākās, un bieži vien pievienoja tam vera ņemamus ziedojumus. Iecietīgi pasmaidījusi, Debora ielika vēstulēs somiņa - ar tam tiks gala no rīta.
Ieslēgusi signalizāciju, viņa uzmeta acis automašīnu stāvlaukumam, koieskava milzīgas lielziedu magnolijas, un sagatavojas ara valdošajam karstumam. Ka jau parasti jūlija At- lantas naktis bija tveicīgas. Pie durvīm viņa saminstinajas. Pēdējas paris dienās ap muzeja eku bija slaistījies bezpajumtnieks - vecs, taču mirdzošam, dedzīgam acīm un visu laiku kaut ko bubinaja sveša valoda. Iepriekšeja vakara, kad Debora slēdza ciet durvis, viņš, ģerbies smaga mēteli - lai ari bija karsts - slapstijas ap mašinam stavlaukuma. Vīrietis bija neatlaidīgi sekojis viņai ar acīm.
Taču šoreiz, no viņa nebija ne miņas, tapat ka no Vebstera rūpīgi pulēta jaguāra. Debora izgaja spiedīgajā nakti, gari nožāvājās un jau pec duča platu soļu atradas pie savas mazas toijotas. Ja neskaita nogurumu un aizkaitinajumu, nakts bija brīnišķīga.
Taču braucienā neatstaja domas par to, ka Ričards kļūst arvien vecāks. Debora stūrēja pa starpštatu maģistrali cauri pilsētai dienvidu virziena - apkart vidēja postmoderni biroju eku torņi, kuros vēl dega gaisma, kūsāja dzīvība un jaunība (ka it visur Atlanta, izņemot viņas muzeju).
Ričardam bija - cik? Septiņdesmit pieci vai septiņdesmit seši? Apmēram. Un viņš kļuva arvien gausaks. Tādēļ arī pirmaja vieta tika izvirzīta Debora - lai uzņemtos rūpes par muzeja noturēšanu virs ūdens -, bet viņš klusītēm atpūtas blakus esošaja rezidencē, saglabadams sev tikai dāsna ziedotāja godu. Pirms trim gadiem ta bija šķitusi vel tala nākotne, taču nu vairs nekādi nebija iespējams izvairīties no šis dienas tuvošanas. Viņi nekad par to nerunaja tieši, taču ta vidēja starp viņiem ka ena. Bet varbūt viņš vienkārši pamazam izdzisa. Ja, ta arī bus. Un tad…
Tavs muzejs.
Tas bus drīz. Zinama mera bija jau tagad. šī doma nomāca Deboru.
No nepatīkamajam fantazijam viņu izrava kaitinoša elektroniska melodija. Mobilais tālrunis. Ričardam bija šķitis aizraujoši viņas telefona slepeni ieprogrammēt melodiju Cucaracha. Bus jāpārprogrammē vai jaatdod telefons atpakaļ Ričardam. Si apņemšanas mazinaja aizkaitinajumu un atga- dinaja, ka Ričardam patika pavizināties - šadas naktis, kad viņam likās, ka šoseja ir brīva. Viņš bija devies prom krietnu pusotru stundu agrak - aizbildinājies pārējiem klātesošajiem ar veca vira nogurumu, viņš slepus piemiedza Deborai ar aci un pameta savu palīdzi likteņa vara kopa ar Vebsteru un viņa drauģeļiem.
- Ja? - viņa mundri atbildēja, lai nebutu par veco viru jāizgāž rūgtais sarkasms.
- Debora?
Tas nebija Ričards. Noteikti ne.
- Sveika, mamm, - teica Debora un saguma. Viņa mīlēja savu mati, taču reizēm…
- Mes izklaidējamies kopa ar Lovenšteiniem, - sacīja māte, it ka Debora tikko par to butu apjautajusies. Viņas nebija runājušās jau vairak neka divas nedeļas. - Atceries Lovenšteinus? - māte vaicaja tik skaļi, it ka Debora būtu pakurla.
- No Kembridžas? Tagad viņi dzīvo Rongailenda, taču atbraukuši ciemos. Aizgājām vakariņas, un man gandrīz piemetas sirdstrieka, kad atgriezos mājās un tur mani gaidīja ziņa no vecākās meitiņas. Mēneša laika pirmā, ja?
- Tik ilgi nemaz nav.
- Bet apmēram.
- jā, piedod, mamm, - teica Debora un juta, ka sāk sāpet galva.
Viņa nespeja apturēt šis sāpes, tapat ka nebija iespejams apturēt daudzas lietas, kuras iesaistīta māte. Nevajadzēja tomēr zvanīt. Taču tik ļoti bija gribejies padalīties ar kādu - vienalga, ko - šīvakara triumfā. Tas bija acumirkļa impulss un nu, tikai stundu velak, jau šķita briesmīgākais pasaule.
Deboras māte bija medmāsa, kas stradaja pusslodzi un kuras lielakais sasniegums dzīvē, ka viņa pati teica, ir apprecēšanas ar Deboras tēti - iekšķīgo slimību ārstu. No darba viņa aizgaja, tiklīdz pieteicās Debora, un tikai pec vira nāves atsaka strādāt, jo bija jādomā, ka samaksat rēķinus. Pusaugu Deborai likās, ka mate divus gadus pārvietojusies no majam uz slimnīcu un atpakaļ tik mehāniskā truluma kā skaistuma karaliene, kam atņemts kronis par tehnisko izpildījumu. Debora, kas bija idealizējusi tēvu ari par spīti - bet varbūt pateicoties - viņa biežajai prombūtnei, necieta matēs mēģinājumus uzskaistinat savu gramatas ierakušos meitu un viņas izmisumu, kad Debora, kas allaž bija izstīdzējusi, lempīga un zēniska, piecpadsmit gadu vecuma pamodas sešas pēdas gara un vel joprojām turpinaja augt.
- Nu, kadi tad jaunumi, Debij? Piezvanīju, tiklīdz noklausījos tavu ziņu. Izklausijas, ka tev stāstāms kas lielisks.
Neviens cits viņu nesauca par Debiju. Viens no mūžīgajiem Veidiem, ka mate apzinati nepareizi izprata meitas personību.
- Nu, zini, - iesaka Debora, piekapdamas un aizvērdama acis, - darbs. Si bija lieliska diena.
- Tad jau brīnišķīgi, ,miļa, - teica mate, tik uz mirkli ap- klusdama, lai ievilktu elpu. - Un kas vēl ar tevi notiek? Sorīt runāju ar Reičelu, taču ari viņai par tevi nekas nav zināms.
Reičelai, labajai meitai, bija vingrotājas augums, un viņa - ka nebeidzami iztapdama savai mātei - dzīvoja kopa ar viru un atvasi mazak neka trīs kvartalu attaluma no majas Hruklina, kur pati bija dzimusi…
-Ja, pēdējā laika neesmu runājusi ar Reičelu. Darba viss ir kartība.
- Darba? Tu pārāk daudz strādā. Tapat ka tavs tevs. Taču ar viņu es tomēr laiku pa laikam redzējos.
- Vienmēr laipni, - atbildēja Debora.
- Tur?
- Nav jau nekada Kalkuta, - atteica Debora. - Tikai divas stundas ar lidmašīnu.
- Tu vel atceries? - mate, ka allaž, bija asa.
- Ļoti smieklīgi, mamm.
- Tatad, kas jauns ārpus darba? esi slepus apprecejusies?
Lūk, draudzīgas zobgalības, kas vienmer ar vienu pašu rūpīgi lolotu akmeni nogalinaja visus putnu barus. Tās bija mātes izcilakais talants. Viņa ar vienu repliku spēja uzšķērst pusduci sāpīgu retu - ar tadu vieglumu, it ka durtu uz iesma jera gaļas šķēles. Saja gadījuma replika - tik viegla un atra, ka šķita ikdienišķa, - nozīmēja: 1. Tu parak daudz strada, un tavs darbs, būsim godīgas, nav to puliņu vērts.
2. Tev nav vīrieša. Kā parasti.
3. Tev patiešam padodas visu slēpt no savas ģimenes.
4. Apprecēšanas slepus no ģimenes būtu tavā stilā. Galu gala tu uzgriezi muguru savai ģimenei, savai dzimtajai pilsētai, savam kulturas mantojumam un visam, ko mes esam turējuši svētu, jau tanī bridi, kad devies uz to nolādēto Sodomu7 …