Patiesību sakot, mamm, vēl pirms tam, Debora domas piebilda. Tētis ir miris jau divdesmit gadus.
- Ne, mamm, - viņa skaļi teica, izmocījusi tikko jaušamu smaidu, - patlaban mana dzīvē neka jauna nav.
Kad atkal atskanēja maniakala telefona melodija, Debora vēl joprojām prata sacereja dzēlīgas piezīmes, kuras butu vajadzējis pateikt mātei.
- Mamm, - viņa iesāka, - es braucu mājās. Vai varu tev piezvanīt, kad…
- Vai viss vel joprojām pa vecam?
Debora jau pavēra muti, lai atbildētu, un tikai tad atskarta, ka balss nav pazīstama.
- Ko? - viņa iesaucas. - Kas runa?
- Kur tu esi?
- Es prasīju, kas runai - Debora atkartoja.
- Viņi tevi noķēra? Kur tu esi?
Vīrietis kliedza. Un balss… Intonācijā bija saklausams kaut kas dīvains. Akcents? Britu? Austrāliešu? Kaut kas tads.
- Piedodiet, - Debora atbildēja vesā pieklājībā, - domāju, esat kļūdījies. Meģiniet zvanīt vēlreiz un tad vispirms noskaidrojiet, vai tas patiešam ir cilvēks, uz kuru gribat sakliegt.
- Klausies, tu, stulbais sievišķi! Tev jabrauc atpakaļ… Debora partrauca sarunu un izslēdza telefonu.
Otra nodaļa
Starpštatu maģistrālē valdīja klusums. Pēc mazāk nekā desmit minūtēm Debora no tās jau bija nogriezusies un brauca pa apgaismoto Desmito ielu uz Pjedmonu. domās viņa jau bija gultā - it ka vienu pēc otra būtu atslēgusi visus savus drošinātājus. Novietojusi mašīnu grantētajā ceļa strēmelē, kas bija atvēlēta Beikortas daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem, viņa jau kustējās kā autopilotā. Ārā no mašīnas. Aizslēgt mašīnu. Mājas atslēgas. Pastkaste. Dzīvokļa durvis. Iekšā.
No kaifa viņu izrāva automatiskā atbildētāja mirgojošā lampiņa. Tā bija sarkana un lika pamosties. Viņa pa telefonu bija parbaudījusi ziņojumus jau ziedojumu vākšanas pasākuma starpbrīdi, tatad šie atstāti pēdējās stundas laikā. Ričards? Debora sarauca pieri, nospieda pogu un devās uz guļamistabu, lai paņemtu zobu birsti.
- Vai tu esi mājās? - atskaņoja automātiskais atbildētājs.
Debora spēji apstājās - mati uz kakla sašūpojās. Atkal tā pati balss. Brits. Atkal nepareizi piezvanījis.
Bet tas taču nevar būt, vai ne? Pirmīt taču viņš zvanīja uz mobilo.
Tieši tā.
-Ja esi mājās, pacel klausuli!
Debora staveja un klusēja. Zvanitaja balsī bija jaušama steiga. Atkal ilgs klusums, dobjš troksnis un pierasta dūkoņa, kad tiek uzgriezts numurs. Automātiskais atbildetajs nopikstējās, norūcas un apklusa. debora pat nepakustejas - un skatijas uz mašiniti. Si balss tomēr nelika mieru - vai nu akcenta, vai apņēmības, vai ta deļ, ka netika paziņots, kas ir zvanitajs.
Taču Deboru Milleri nebija viegli iebiedet - vismaz, ta viņa centas sev iegalvot. Viņa atgaiņaja šis izjūtas tapat ka bija atgaiņajusi harvija Vebstera nepiedienīgos piedāvājumus un gatavojas gulētiešanai. Rit bus liela diena; nodzēšot naktslampiņu un palienot zem segas, apzinīga viņas personības daļa saka apsvērt gaidāmos pienākumus. Paldies Dievam, ka gaisa kondicionētājs palika ieslegts.
Ričards pats gribēs izskatīt jaunos piedāvājumus, kas izteikti personīgi. Viņa tikmēr parunasies ar Atlanta Journal- Constitutkm8 un tad saks gatavoties Ķeltu izstādei. Piezvanīs banketa galda klājējiem un pieprasīs atlaides, jo viņai nacas pašai visu novākt, bet jau no paša rīta vajadzēs satikties aci pret aci ar jauno muzeja apkopēju Tonju. Saruna ar neprofesionāliem galda klajejiem bus ziediņi - salīdzinot ar galvassapem, ko sagadas pārāk profesionālā Tonja.
Tonja nelīdzinājās nevienam citam apkopējam, ar kuru Deborai jebkad bijusi darīšana. Viņa bija uzmanīga, atturīga, uzņēmīga, ne tik daudz piesardzīga ka… sardoniska. Apkopējai vidējos gados parasti tada īpašība nebija raksturīga. Deborai bija radušas aizdomas, ka lonjas izturēšanas vai viņas reakcija uz to saistīta ar faktu, ka an Tonja ir gudra, izglītota un melnadaina. Lai vai ka, bet izskaidrot, kadeļ visi tie svarīgie vietējie (baltie) ta pielāčojuši viņas tik rūpīgi berzto tīro foajē grīdu, bus apmēram tikpat grūti, ka noņemt detonatoru neparastam spridzeklim.
Un vel bija jagatavojas tai Ķeltu izstādei. Debora pasmaidīja - skotu un iru krusti četru gadsimtu garuma, ilustrēti manuskripti un dārglietās. Pirms diviem gadiem viņi tur neva- retu piedalīties. 1 ai/damas miega, viņa vel joprojām smaidīja.
Deboru pamodinaja telefona zvans - skaļš ka sirēna. Debora smagi elpoja un jutas apmulsusi. Sakuma viņai likās, ka zvana pie durvīm, un jau gandnz. kapa ara no gultas, taču tad attapas. Bija tumšs, un radiopulkstenis uz skapīša pie gultas radīja tns nakti. Nomoda viņa noteikti ļautu iesleg- ties automatiskajam atbildētajam, jo butu pārliecinātā, ka zvanitajs sajaucis numurus, taču, izrauta no miega, viņa nedomādama pacēla klausuli.
-Ja?
- Kadeļ tu neesi muzeja? Tev jabrauc atpakaļ!
- Ko? - Bija vajadzīgs laiks, kamēr Debora attapas. Tā pati balss.
- Tev jabrauc atpakaļ! - virietis atkartoja, un balsi skanēja jau pazīstama nepacietība un steiga. - Tu nedrīksti pieļaut, ka viņi to paņem!
-Ko tad?'
-Līķi!
- Ja jus vēlreiz man piezvanīsiet uz vienu vai otru telefonu, - Debora piedraudēja, - es izsaukšu policiju. Sapratat?
Viņa beidza sarunu un, vel joprojām turēdama klausuli roka, gulēja tumsa, skatijas griestos un gaidīja, kamēr pāries neomulīga sajuta.
Līķis?
Kāds līķis?
Tā viņa nogulēja apmēram sešas minūtes - un pētīja, ka izgaismotaja pulksteņa displeja mainas cipari, taču miegs vairs nenaca. Šķita, ka atkal ir ieslēgti visi drošinātāji un strava kūsāt kūsā viņas ķermenī - ieslēdz lampas un aparatūru -, bet galvā dūc elektriskas iekārtas. Šķita, ka to naksnigajā gaisā var saost - kā pēc zibens.
Līķis?
Debora piecēlās, apģērbās un paķēra mašīnas atslēgas.
Treša nodaļa
Muzejā valdīja tumsa, stāvlaukums bija tukšs - tieši tā, kā trijos nakti jābūt. Viņa nu gan bijusi muļķe. Šada laika vajadzētu atrasties majas, gulta. Debora atslēdza ārdurvis un ieskatijas signalizacijas paneli. Ta nebija darbojusies. Ielaušanas nav bijis, un arī foajē viss izskatījās tieši tapat ka bridi, kad viņa bija gājusi prom.
Taču, ieejot muzeja, signalizācija nebija sākusi ierasti gaudot, un tas nozīmēja, ka ta nav ieslēgta. Debora neko nesaprata. Vai tiešam viņa pec pasakuma bijusi tik nogurusi, ka aizmirsusi ieslēgt signalizāciju? Piegājusi pie elektrības sle- džiem līdzas durvīm, viņa steidzīgi nospieda tos.
Neka. Foajē ar dinozaura skeletu, informācijās stendiem un īslaicīgajam ekspozīcijām apgaismoja tikai avarijas ugunis, kas nekad netika izslēgtas. Debora spieda elektnbas slēdžus vel un velreiz. Joprojām neka. Pēkšņi viņu atkal saka durstīt tie paši iekšejas balss čuksti, kas bija atturējuši doties pie miera pec ta telefona zvana, - tie pieklusa un atsakas ar jaunu sparu. Kaut kas nebija kartība.
Debora iznema no kabatas mobilo telefonu un iesledza to. Foajē atradas muzeja centrā - telpas bija izvietotas pusloka, un izstāžu zāles ka riteņa spieķi veda apmekletajus no foajē uz. plašo gaiteni, kas apvija eku pa arejo perimetru un kur bija apskatami izbāzti dzīvnieki un putni. Debora steigšus šķērsoja foajē, pagaja garam indiāņu kulturas priekšmetiem un pa vienu no spieķiem devas uz lielo gaiteni.
Tur bija tumšs, avarijas ugunis izvietotas retāk, vitnnas (vietējas fosilijas, juras un knta laikmeta eksponāti, gandnz perfekts velociraptora skelets un vairaki plēsoņas dabiska lieluma) grima tumsa - lielas stikla sienas atgādinaja milzu akvariju. Debora jutas neomulīgi (aiz stiklotajam vitrīnām šūpojas neredzami stāvi) un steidzīgi soļoja uz priekšu. Joprojām nekas neliecināja, ka kaut kas nebutu kartība, taču mute jautas savada metāliskā garša - it ka viņas smadzenes kada pirmatnēja maņa butu aktivejusi senu trauksmes signālu. Debora saka soļot vel atrak un pa ceļam uzmeklēja telefona Ričarda majas numuru.