Klausulē atskanēja signāli. Debora sagatavoja sevi Ričarda mulsuma pilnajai balsij. Kad ta klausule neatskaneja, viņa sāka skriet, telefona aparatiņu vel joprojām piespiedusi ausij. Gaiteņa gala viņa apstajas.
No tumsas nebaidies un turpini ceļu! Neskaties uz eksponātiem!
Perimetra gaitenis ar izbāztajiem putniem un dzīvniekiem, kura beidzās aizvēstures galerija, Deborai šaja muzeja patika vismazāk. Tas šķita miris un parak vecmodīgs. Te pat gaiss oda citādi - pēc naftalīna bumbiņām un formalde- hida - un viss šķita vel vecāks par velociraptoru. Viss likās appelejis un akadēmisks - ka maciba, ko radījuši cilvēki, kas vispirms nošauj dzīvniekus un pēc tam, noliekušies par izbāztajiem liķīšiem, izdoma tiem latīniskos nosaukumus. Debora to sauca par tauriņu kolekcionārā loģiku. Un, luk, kaut kas pavisam brīnišķīgs! Nogalināsim to, lai visi varētu redzēt, cik tas burvīgs! Reiz viņa bija teikusi Ričardam, ka nomainīs šo ekspozīciju - kad bus, ar ko. Ričards bija tikai pasmaidījis un ka allaž pateicis:
- Tikai nepārvērt manu muzeju par tematisku parku!
Padome, protams, vēlējas, lai muzejs būtu stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem - par jebkuru cenu.
- Mēģini iztēloties, ka neesi muzeja, un gan jau beidzot pati tam noticēsi, - Ričards teiktu. - Izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai ievilinātu viņus durvis. Un tad dod viņiem kaut ko noderīgu; kaut ko, ko viņi paņems sev Ildzi uz visu atlikušo mužu…
Ričards vel joprojām neatbildēja uz telefona zvanu.
Debora atkal saka iet. Viņa nekad nebija teikusi Ričardam, ka izbāzeņu kolekcija ne tikai kaitinaja; tā biedeja. Tagad, blāvi zaļganaja griestu lampu gaisma, te jautas sen mirušu, appelejušu dzīvnieku līķu klātbūtne - ka fantastisku figuru formas lietas katedraļu notekcaurules, kas, pat nebūdamas dzīvas, tomēr šķita modras. Debora saka soļot mazliet ātrāk - pēkšņi izskatijas, ka plaša galerija kļūst gaišaka.
Vispirms viņu parņema atvieglojums, tad šaubas, bet pec tam - mokoša panika. Te virs galvas bija tikai viens gaismas avots - ja tas spīdēja galerija, ta nevarēja but laba zi- me. Debora saka skriet - garam sastingušajiem un apputējušajiem lauvām ar atieztajiem zobiem un dzeltenajam acīm, garam nekustīgajam kaijam un stingajiem putneniem, milzīgajam tumšajam bifelim ar pieliekto galvu un lielajiem ragiem. Un, kad pardabiska zaļgana gaismiņa ar katru soli kļuva arvien blavaka, viņa saka klusi čukstēt.
- Ne. Ne. Ne.
Un tomēr - šaja ēkas gala vienīgas durvis starp nekustīgajiem pingvīniem un roņiem bija vaļa un gaisma pa tam iespideja gaiteni. Tam bridi Debora atskarta, ka taluma dzird ari klusu, monotonu melodiju. Sapratusi, kas tas ir, viņa beidza zvanīt Ričardam. Melodija partruka.
Ričards jau kopš muzeja dibinašanas dienas dzīvoja šeit vai an blakus esošaja eka. Lai ari visi bija pārliecināti par pretējo, ši eka bija pastavejusi pirms muzeja - to Ričards pirms trīsdesmit pieciem gadiem veleja uzbuvet ka davanu pilsētai. CJandnz divus desmitus gadu Ričards pats bija vadījis muzeju, taču ar viņa ievērojamajam finansēm un tikpat ievērojamo entuziasmu vien nepietika, tadeļ pēdējos gados viņš vadības grožus bija nodevis vairakiem mācītiem krājumā glabatajiem. Debora bija trešā - viņam vistuvākā, visuzticamākā; tā, kuru viņš, iespejams, mīlēja ka meitu.
Līķis.
Debora, sirdij neprātīgi dauzoties, iegāja pa durvīm - durvīm, kas nošķīra Ričarda privāto dzīvi no muzeja; durvīm, ko viņš sargaja ka vecs pitbulterjers; durvīm, kas nekad, nekādos apstākļos netika atstatas vaļa.
- Ričard! - Debora sauca.
Viņa izgaja cauri dzīvojamajai istabai, virtuvei, bibliotēkai, ēdamistabai - neka. Vēl joprojām saukdama Ričarda vardu, viņa saka skriet augšup pa platajam kapnem ar garajam, slaidajam sarkankoka margam. leskatijas kabineta - neka. Bnvaja guļamistabā; vannasistabā gaiteņa galā; telpa, ko Ričards planoja pārvērst par bibliotēku, bet kura patlaban gla- bajas piemiņas lietas no viņa laulības dzīves. Ričarda sieva bija mirusi pirms deviņiem gadiem, taču Debora šaubījās, vai viņš izmetis kaut vienu viņas mantu. Tad Debora ieskatijas augšstava dzivojamaja istaba, kura līdz šim nekad nebija bijusi, un pieliekamajā, kas bija savienots ar kalpotaju liftu, ko Tonja izmantoja, lai piegādātu saimniekam ēdienu, kad viņš jutas nevesels (un viņš jutas nevesels jau diezgan sen). Debora apstajas tikai pie Ričarda guļamistabas durvīm.
Tas bija milzīgas divviru durvis ar ozolkoka paneļiem. Viņa pieklauveja - skaļi, Neatlaidīgi.
- Ričard! - Debora sauca. - Ta esmu es! Atver durvis, citādi es tapat iešu iekša!
Pašas balss šķita mierīga. Varbūt skaļaka neka parasti, taču ne izmisuma, ne baiļu pilna.
Debora pagrūda durvis. Tas atveras.
Ceturta nodaļa
Guļamistaba bija tukša. Gulta saklata. No Ričarda ne miņas. Debora ieskatijas vannasistaba, tad, saukdama viņa vardu, atgriežas kāpņu laukumiņa. Viņa pirmo reizi kopš sta- šanas darba bija ielauzusies Ričarda privataja svētnīcā - taču ne prata nenāca justies vainīgai.
Debora mirkli pastaveja pie kapnem, tad metas atpakaļ guļamistaba. No Ričarda nebija ne vests.
Ņemot vērā, ka tu baidījies no tā, ko varētu atrast, viņa domās sprieda, butu jāpriecājas, ka neatradi neko.
Taču viņa nepriecājās.
Debora apsēdas uz Ričarda cietas gultas un paskatijas ap- kart. Pateicoties Tonjai, viss bija nevainojami tīrs. Līdzas telefonam uz naktsskapīša atradas bloknots - Ričards taja bija kaut ko skribelejis. Bet citādi viss glīti un kārtīgi - mebeles sjvas vietas, milzigaja gramatu plaukta piesienas rūpīgi sarindoti sējumi, uz kuriem nebija ne puteklīša.
Debora iekoda lupa un paliecas uz priekšu, lai izlasītu, kas ieskribelets bloknota. Tur bija viens vienīgs vārds, kas vairakas reizes apvilkts un izrotāts ar jautajuma zimem: Atrejs???
Debora skatijas uz to - parņema atmiņas par seno laiku literatūra. Taču jau nakamaja bridi viņa šis atmiņas atvairīja.
Pie velna, kur viņš ir?
Satvērusi galvu rokas, viņa kaut ko pamanīja uz grīdas - to pa pusei sedza milzīga gulta un šķita, ka tas nejauši pasperts apakša. Debora pacēla atradumu. Tas bija keramikas i/stradajuma fragments - ieliekts ka lielas, apaļas, izkrāsotās krūzes sans. Uz gaišas tirkīzzilās pamatnes redzama daļa sievietes profila - acs bija liela un atgadinaja mandeles formu, bet mati sakartoti tumšas cirtas. Izskatijas pec uzmetuma vai skices, taču zīmējumā jautas ierasta - gandrīz vieglprātīgā - grācijā un enerģija. Debora pacēla fragmentu tuvāk gaismai un paberzēja to starp pirkstiem. Viņu pēkšņi bija pārņēmusi atskarta, ka ta nav vienkāršā, bezvertiga atlūza - bet gan daļa no senlaicīga trauka.
Neizskatijas pec priekšmeta, kas jebkad butu darinats Ziemeļamerika, - par to Debora bija gandrīz pārliecinātā. Šķita pazīstams, taču agrak viņa, visticamak, redzējusi kaut ko līdzīgu, nevis identisku. Sena Ēģipte? Ne, tels bija parak dzīvs, seja parak koķeta. Iespējams, tikpat sens, bet… īstas parliecibas nebija. Mezopotāmija? Asīrija? Ne. I ,ai vai ka - ja šis priekšmets patiešam bija tik sens, kadeļ tas metajas Ričarda guļamistaba? Šaja muzeja nebija antīku lietu. Debora vēlreiz paskatijas uz to. Varbūt Grieķija?