Prata iešāvās vārds, kas bija ierakstīts bloknota, apvilkts un izrotāts ar jautajuma zimem, - Atrejs.
Ari tas bija piedengs Grieķijai.
Atrejs grieķu mitoloģija bija viens no Tantala pecnācējiem, vai ne? Viņa brālis… Tur kaut kas bija ar viņa brāli vai ber- niem… Debora nespeja atcereties. Viņa piegaja pie milzīga grāmatplaukta pie guļamistabas dienvidu sienas un saka pētīt sējumu muguriņas. Varbūt varēs atrast kaut ko par grieķu mitoloģiju.
tiešām. Lēnām virzoties uz priekšu un pārlūkojot plauktus, viņa mulsuma un pārsteigumā klusi iesvilpās. Katrs no šiem četrsimt sējumiem bija par Seno Grieķiju - mitoloģiju, vēsturi, arheoloģiju, politiku, dzeju, kulturu, mākslu, filozofiju. Debora paņēma biezu sējumu ar nosaukumu "Senās Grieķijas enciklopēdija" un, atradusi šķirkli "Atrejs", lasīja - ka sapni, kā neapzinadamas, ko dara un ko meklē.
Ričards. Tu meklē Ričardu.
Nav brīnums, ka viņa bija atcerējusies šo nosaukumu. Atrejs bija Mikenu valdnieks. Mikenas bija izcila bronzas laikmeta Grieķijas citadele, caur kuras Lauvu vārtiem, ka vēsta leģenda, Agamemnons bija vedis savu karaspēku, kas desmit gadus turēja ielenkuma Troju. Ta bija nolādētā dzimta, ko paaudžu paaudzēs plosīja asins naids, kas šķira brāļus, bērnus un laulātos draugus, kuru šaušalīgos atriebības aktus grūti aprakstīt vārdos: nogalinati brāļi un masas, tevi un matēs, upurēti cilvēki, incests, kanibalisms. Debora aizvēra gramatu un atsaka pētīt keramikas fragmentu - tas, apslapējot drausmīgo mitu atstato iespaidu, atsauca atmiņa studiju gados apgūto par bronzas laikmeta vēsturi un arheoloģiju. Šaubu nebija. Uz lauskas bija grieķietes, precīzāk, mikenie- tes seja. Bet kur pareja trauka daļa? Ko nozīmēja šī lauska un mītiska valdnieka vārds?
Ričards bija pazudis. Nebija laika minēt antīko laiku miklas un izzināt arheoloģijas noslēpumus…
Ja vien tie nav saistīti.
Debora apsēdas uz grīdas līdzas grāmatplauktam, lai varētu labak saskatīt apakšēja plaukta izvietoto sējumu nosaukumus. Ta tupot, viņa pamanīja uz. paklaja sarkanu traipu.
Pieskaroties pirksti kļuva lipīgi- Pat vel nepielikusi šo šķidrumu pie deguna, Debora saprata, ka tas ir asinis.
Piektā nodaļa
Sirds saka auļot ka neprātīgā. Debora pieliecas pie grīdas tik zemu, ka vaigs atradas tikai dažas collas no tumšsarta plankuma. Bija labi redzams, ka paklaja atstata šaura sliede, it ka kaut kas butu vilkts pa to. Ne, ne vilkts - velts. Kaut kas smags. Lai an asins peļķīte nebija izsmērēta, Deborai šķita, ka nogludinātajās paklaja šķiedras aizķēries vel kas - kaut kas brūngans un viskozs. Pļļa.
Viņa atkal pieversas tumšsartajam plankumam. Dziļi dve- sele dzima trula, bezcerīga atskarta, ka tas ir Ričarda asinis.
Debora mēģina ja koncentrēties, lai norobežotos no ta, ko redz. Viņa atgriezās pie iepriekšējās domas. Kaut kas ievelts grāmatplaukta? Ne, eļļas sliede nenoradija uz šo sienu; ta veda ara no sienas un beidzas istabas vidu. Atpakaļ ta veda preteja virziena - tieši siena vai, precīzāk, grāmatplaukta pie sienas. Tatad kaut kas izvelts ara no sienas - neiespejami, ja vien…
Debora piecēlās un saka ar rokam vilkt pari plauktiem - prāts tik tikko spēja tureties Ildzi šim ritmam.
Neko neizdevās atrast. Tad viņa saka raustīt gramatas, taču tas viegli padevas. To bija simtiem.
Stop, Debora sev teica. Padomu! Ja viena no šīm grāmatam ir… Kura tā varētu but?
Atrejs. Mikenas.
Kaut kas, kas saistīts ar Ričarda senseno apsēstību ar Trojas karu? Ričards labprat mēdza stāstīt, ka I lomēra9 eposi - stāsti par dieviem un varoņiem - atspoguļo patiesus notikumus. Viņa puiciskais entuziasms bija lipīgs, taču pretruna ar arheoloģijas zinātni.
Ričards nebija arheologs. Viņš bija entuziasts - pat diletants. Viņam nebija vajadzīga sabiedrības vēsture, kas izsecinātā arheoloģiskajos izrakumos; viņam bija vajadzīgi miti un apstiprinājums, ka visi šie pacilatie stāsti par piedzīvojumiem un slavu ir īsti. Viņš nelasīja arheologu darbus, lai noskaidrotu, kadi jauni fakti un patiesības varētu atklaties. Viņš lasīja arheologu darbus, lai apstiprinātu to, kas pašam šķita sen zinama patiesība. Viņš līdzinājās Igaelam Jadinam, kurš ar lāpstu viena roka un Vecas Derības sējumu otra klīst pa Negevas tuksnesi un Sinaja kalnu.10 Viņš zinaja, kam tic, un vēlējas, kaut arheoloģija to apstiprinātu. Viņš bija ka Šll- mans'1 , kas veica izrakumus Mikēnas un Troja un pieradīja, ka 1 Iomēra stāsti par Agamemnonu un I lelenu, Ahileju un I lektoru, Ajaksu un Odiseju ir nevis poētisks izdomājums, bet gan dokumentos pieradīts fakts.
Debora atkapas no plauktiem un parskatija gramatu muguriņas.
Pa labi stun, četrus plauktus augstak, atradas smags sējums apzeltītos adas vākos. 1 lomera "Iliada". I-ielais stāsts par Trojas karu.
Debora pasniedzas pec tas, pavilka - gramata kaut kur aizķeras; tad viņa to mazliet pašķieba. Un grāmatplaukts klusiņām saka virzīties viņas virziena.
Debora pārsteigtā vēroja notiekošo. Telpa aiz plaukta bija dziļa - mazliet lielākā par pusi no guļamistabas. Bija vajadzīgs krietns bridis, kamēr acis visu nopētīja. Un pratam bija vajadzīgs vel ilgāks bridis, lai aptvertu redzeto.
Sakotnejais melnums aiz grāmatplaukta pārvērtās blava gaismiņa, ko meta pie sienam piestiprinātās vitrīnas, bet no šahtas velveto griestu centra uz grīdas spīdēja garš, bals stars. Tieši līdzas elektriskas strāvās kontaktam sakas asinu sliede.
Debora noslīga ceļos - bailes, kas līdz šim bija mocījušas, pārvērtās - tas ar postošu izmisuma vilni iztukšoja dvēseli un pratu.
Ričards gulēja uz muguras, rokas izplestas - ka krusta. Viena plauksta bija atvērta, bet otra - ciet. Krūtis bija kailas, augums vajš, locekļi izstīdzējuši, trausli. Viņš izskatijas neticami vecs, un bala ada bija ieguvusi caurspīdīgi zilganu nokrāsu, kas recekļainas brūces uz. krūtīm un vedera darīja vel briesmīgākās. Acis - paldies Dievam - bija ciet.
Debora satvēra auksto Ričarda roku un pacēla to pie savam lupām. Aizvērusi acis, viņa saka aizžņaugti elsot.
Sestā nodaļa
Deborai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa ta sēdējusi - sa- kņupusi, pa pusei uz ceļiem ka lūdzēja pie altara. Ta viņa bija sēdējusi pie savas gultas septiņas naktis pec teva nāves, atkartojot kadiša12 vārdus, kas solīja dzīvi, nepārtrauktību un taisnīgu, mīlošu Dievu, kadu viņa vairs nekad nebija sastapusi. Sis divas nāves bija pilnīgi atšķirīgas, taču tagad šķita, ka divdesmit gadi, kas tas šķira, izzuduši nebūtība - viņai atkal bija trīspadsmit, viņa atkal skatijas te uz ārstiem, te uz radiem, te uz rabīnu, kurš bija vadījis apbedīšanas ceremoniju un ar kuru viņa kopš ta laika vairs netika runājusi. Viņa vairs neatcerejas kadišu aramiešu valoda, taču lūgšanas teksts angļu valoda allaž, nelika mieru - ka brūce, kas nav sadziedinama. An tagad Debora atcerejas fragmentu no šis lūgšanas, kas skaitama pie kapa:
Līdzjūtīgais Dievs, kas dzīvo augstumos, sava Dievišķajā patvēruma starp svētajiem un šķistajiem, un kas mirdz debesu juma spožuma! Dāvā mieru mana tuvinieka dvēselei, kurš devies uz savam mūža mājām.
Visvarenais, Visžēlīgais Dievs, sargā viņu sava patvērumā zem savas klātbūtnes spārna, lai viņa dvesele gūst mūžīgu dzīvi, un dod man spēku, lai atmiņas par manu dzīvi allaž iedvesmo mani dzīvot cildeni un svētīgi. Āmen.
Si lūgšana gremza ka allaž, un radīja rugtumu sirdi - ne jau ka CamparP, kas Ričardam tik ļoti bija garšojis, bet gan ka inde (vismaz viņai šķita, ka ta varētu but), ka parvanta stipra te ja.