Piecdesmit devītā nodala
- Es tevi izsēdināšu, - Debora teica Kelvinam, vel joprojām cieši vērodama ceļu. - Kur labak?
Viņa juta, ka vīrietis pagriežas, taču kadu laiku viņš neko neteica.
- Kelvin? - Debora iesaucas.
- Vai esmu izdarījis kaut ko sliktu? - viņš pajautaja. - Tu nožēlo pagajušo nakti?
- Ne, - Debora atbildēja, īsti nezinadama, vai ta ir patiesība. - Vienkārši nedomāju, ka mums vajadzētu rādīties kopa.
- Kadeļ ne?
- Pirmkārt, jau tadeļ, ka tu netiki aicinats.
- jauki, - Kelvins izgrūda. - Zini, ko, Debora? Lai notiek! Man velak jadodas uz muzeju, bet tagad izsēdini mani pie biroja.
Debora gandrīz saka protestet, atvainoties, jau gribēja paskaidrot, ka ta nav Kelvina vaina; ka patiesība viņai negribas, lai abi tiktu redzeti kopa un uzskatīti par pari, jo tada sabiedrības attieksme viņu biedē; ka viņai bail no ta, ko ieraudzīs ceļa gala. Tomēr Debora tikai palocīja galvu un noteica:
- Labi.
Kad Kelvins jau bija izkāpis, izmocījis par lupām strupu atvadu vardu un devies uz milzīga stikla torņa pusi, Debora brauca prom tik atri, ka pilsēta drīz vien palika viņai aiz muguras. Aiz Ternera lauka vienīgais lielais krustojums bija ar 1-20 maģlstrali, tad sekoja apvedceļš, kur vienīgas norādes bija uz lidostu un mazpilsētiņām - Feirbernu, Džounsboro un Junionsitiju -, kuru nosaukumi Deborai neko neizteica. Mašīnu nebija daudz, nobraucamie ceļi rindojas cits aiz cita, taču redzams bija tikai mežs un asfalta stremelcs, nevis apdzīvotas vietas, tadeļ Debora jau saka prātot, ka apmaldījusies.
Viņa ieskatijas lapiņa ar kricelīgo Kelvina rokrakstu un pacēla galvu tieši laika, lai virs galvas ieraudzītu noradi uz Pal- meto. Samazinajusi ātrumu, viņa nogriezās un, rūpīgi sekodama instrukcijai, nonaca vieta, kur maģistrale partapa šoseja ar divām joslām, kam abas puses pletās zirgu ganības un šur tur paradijas rūsgani staļļi ar baltiem baļķu karkasiem. Pilsēta, iespejams, bija stundu brauciena attaluma - pilnīgi cita pasaulē. Cita era.
Majai simt trīsdesmit sestais numurs šķita piešķirts uz labu laimi, jo apkart nebija redzams neviens cits īpašums. Ka jau Kerniga bija teicis, eka atradas patalu no ceļa un speci- gaja lietu bija tik tikko ieraugama. Izskatijas pussagruvusi un pamesta. Sena maja, iespejams, Viktorijas laika - milzīga, greznota ar Ietiem rotājumiem un vienu četrstūra torniti. ļa maja vel butu glabjama, to varētu padarīt par skaistu - par spīti lielumam - un elegantu, neparblivejot ar detaļam. Patlaban to ieskava mašīnas un operatīvo dienestu transporta līdzekļu bākugunis, tadeļ šķita, ka eka atrodas paša vētras epicentra, kur plaiksni sarkani un zili zibeņi.
Visas domas par Kelvinu i/gaisa. Debora apturēja mašīnu, dziļi ievilka elpu - ka nirējs pirms došanas ūdeni - un izkapa lietu. Pielickusi galvu, viņa pa nelīdzeno grantēto piebraucamo ceļu skrēja uz maļu. Pie lieveņa viņu apturēja kads cilvēks bez formastērpa, taču, tiklīdz Debora nosauca savu vardu, pakapas sānis - bija acīmredzams, ka viņa te tiek gaidīta.
Nešķita, ka maja pēdēja laika kads butu dzīvojis. Mēbeļu bija maz, un palikušas lietas šķita pamestas ka nevajadzīgas - pec tam, kad īpašnieks miris un labakas mantas pārdotās. Kaut kur maja teceja ūdens. Pārplīsusi caurule vai caurs jumts? Varbūt jumts.
- Kāpiet augša!
Tas bija Kins, pārliecies pari noputējušu kāpņu margam. Debora atglauda slapjos matus un devas augšup, bet Kins kapa leja.
- Ak, - viņš iesaka drūma, taču apmierinata balsi, - vai tik ta nav viņas eminence muzeja krājumā glabataja!
- Kas noticis? - Debora attrauca. Viņa bija parak nobažījusies, lai atbildētu tikpat indīgi.
- Saņemieties, - Kins bndinaja, - nav nekāds patīkamais skats.
Pirmais līķis, kas gulēja uz muguras, bija kāpņu laukumiņa. Vīrieša krekls bija vaļa, un uz krūtīm ar nežēlīgiem cirtieniem iegriezti grieķu burti: Atrejs. Ja neskaita burtus, miesa bija bala un bez, savainojumiem, bet zem ķermeņa izveidojusies milzīga recejošu asiņu peļķe. I )ebora ar roku atbalsti- jas pret sienu, lai noturētos kajas.
- Tas izdarīts jau pec nāves. - No kadas telpas, iespējams, guļamistabas, iznaca Kerniga. - Viņam divas reizes no tuva attaluma iešauts mugura. Un tikai tad sadurstīts. Asinis šļa- kušas no šautajam brucem. Ticiet man, šada stāvokli viņš iz- skatas daudz labak!
Aģents runaja atri, vardi pauda niknumu vai neapmierinātību.
- Vai viņš jums ir pazīstams?
Debora nopētīja mirušo. Slaids, apmēram piecdesmit gadus vecs vīrietis, tumsneja ada. Mati un ūsas mazliet gara- kas neka prasīja mode un bija sākuši sirmot. Debora papurina ja galvu.
- Nedomāju vis, - viņa teica. - Vai viņš ir grieķis?
-Ja ticam pasei, - atbildēja Kerniga. Debora nesaprata, vai tas bija domāts ka joks. - Atrādām ari citus dokumentus, taču neviens no mums neprot tos izlasīt. Nosutišu tulkošanai, bet ja, viņi bija grieķi. Otrs līķis ir guļamistaba. Apskatiet ari viņu, varbūt pazīsiet. Mis Millere, nesteidzieties, nopētiet kārtīgi! Tad kāpiet leja un izstāstiet visu, ko vel neesat izstāstījusi, un mes centīsimies saprast, cik lielas nepatikšanas esat iekulusies. - Kerniga palraucas garam Deborai un slaja leja pa kapnem, taču pusceļa apstajas. - Ja jus butu uzreiz man izstāstījusi par to laboratoriju, mēs šo adresi zinātu jau pirms vairakam dienam un abi šie viri vel joprojām butu dzīvi. Viela pārdomām.
Debora apstajas tik spēji, it ka aģents butu viņu iepļau- kajis. Kins vēroja viņu no otra gaiteņa gala - skatiens bija ciešs un skarbs. Debora pietvīkusi aši novērsās. Viņa atvēra muti, it ka mekletu vārdus atbildei - it ka jebkas, ko viņa gribētu pateikt, varētu līdzēt, butu patiess un piemerots.
Sešdesmitā nodaļa
Kad Debora atgriezās mājās, lietus bija mitējies - ceļi kupeja, circeņi un kokvardes atsaka savas melodijas. Debora smagiem soļiem izkapa no mašīnas - viņu apņēma biezs, karsts naksnīgs gaiss, nomācošs un mitrs ka turku pirti. Tas izsūca pēdējo enerģiju, kas vel bija atlikusi pec tikšanas ar Kernigu.
Patiesību sakot, ta vairak bija vardu ciņa, nevis tikšanas, nepārtraukta lamašanas par to, ka viņa uz savu roku sākusi izmeklēšanu un slēpusi informāciju no cilvēkiem, kas vienīgie ir spējīgi saukt pie atbildības Ričarda slepkavas, un par to, ka viņa ir līdzvainīga divu grieķu nave. Kins viņiem bija pievienojies velak, taču apmierinajas ar klausīšanos un vērošanu. Debora neraudaja un ari neraudas, bet pec dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem apliecinat savu nevainīgumu un paust sašutumu sēdēja klusi. Nebija nozīmes iebilst. Un ļaunakais tas, ka vīram no FIB bija pilnīga taisnība.
Viņai tiešam bija diezgan daudz iemeslu ar aizdomam raudzīties uz policiju un Kernigu pirmām kartam; viņas aizdomas neizpleneja ari tad, kad Kerniga atziņas, ka ir FIB aģents, jo viņš turpinaja slēpt informāciju, taču tas bija vajš attaisnojums. Ka izmeklētājam viņam galu gala bija tiesības stāstīt tik daudz vai tik maz, cik pats uzskatīja par nepieciešamu. Viņai turpretī tadu tiesību nebija, un tadej, iespejams, viņa varētu pilnīgi pamatoti tikt apsūdzēta izmeklēšanas kavēšana. Apsūdzības izvirzīšana varētu but atkarīga no ta, cik spēcīgi Grieķijas valdība kritizēs FIB par nespeju aizsargat tas pilsoņus. Debora klusībā bija pārliecinātā, ka Grieķijas valdības iebildumi bus vaji vai ari tadu nebūs vispār, taču apziņa, ka no soda varētu izvairīties, nemazināja viņas vainu.
-Jums vienkārši vajadzēja paņemt roka telefona klausuli! - Kerniga bija aurojis. - Vienkārši vajadzēja pateikt: ziniet, ko, aģent Kerniga? Varu saderēt, ka viņi aizveduši to kasti uz Džordžijas universitāti, lai datētu ar radioaktīva oglekļa metodi. Tas bija viss, kas no jums tika prasīts. Jus butu varone! Bet jums taču ar to vien nepietiek, vai ne?