Выбрать главу

Debora nespeja izdomāt, ko atbildēt. Viņa nespēja formu­lēt skaidrojumu, kas šķita pietiekams viņai pašai. Kadeļ vi­ņa, nevienam neko neteikusi, brauca uz Atenam? Vai viņa to darīja Ričarda deļ - lai, pienākumā vadīta, noskaidrotu sava priekšnieka nāves apstakļus? Iespejams. Pa ceļam uz mā­jām prata bija iešāvies daudz mazak pagodinošs skaidrojums

-    ka viņa to izdarījusi, lai atstatu iespaidu uz Kelvinu. Si do­ma lika sagumt un saplakt, nokaunēties un neieredzēt sevi.

- Ko gan jus iedomājāties? - bija teicis Kerniga. - Ka esat pārgudrs amatieris, kas dzen pēdas atrak par profesionā­ļiem? Jusu izmeklēšana mus ne tikai aizkavējusi un maksa- jusi divu cilvēku dzīvības; ta nav devusi neko butisku. Do­mājāt, ši ir kada arheoloģiska mikla? - aģents bija turpinājis stindzinoša balsi. - Ziniet, mis Millere, brīnos, ka tik izglī­tota sieviete rīkojusies tik muļķīgi.

Ši tirāde skanēja Deboras galva vel tad, kad viņa iegaja tumsas apņemtaja klusaja dzīvokli. Viņa meģinaja glābties ar mūzikas un televizora palīdzību, taču šie līdzekļi šķita pā­rāk negodbijīgi un nepiemēroti diena, kad boja gājuši divi cilvēki. Nolēmusi sevi klusumam, Debora atlaidas gulta un bridi vēroja ventilatoru, kura radīta vēja pusmiņas glastija viņas sasvīdušo miesu. Tad viņa pieceļas, ieslēdza datoru un ieskatijas elektroniskajā pasta. Neka. Viņa nez kadeļ bija gai­dījusi kadu ziņu no Kelvina, taču, iespejams, bija pat labak, ka patlaban nevajadzēja uzklausīt viņa pārmetumus. Kelvi­nam, bez šaubam, bija visas tiesības dusmoties un apvaino­ties par viņas izturēšanos atceļa no Atenarn, taču viņa bija nojautusi, kas gaida brauciena beigas, un tas ņema virsroku par daudzsološajam romantiskajam jutām. Viņš taču to sa­pratis, ko?

Bet tas vel nebija viss. Pirms sarunas ar Kernigu un Kmu bija vel kaut kas, ka deļ viņa satrukas: sajuta, ka Kelvins pie­nācis par tuvu un viņš mazliet jaatgruž, lai šie uzmanības ap­liecinājumi nesmacetu. Debora sarauca pieri. Iespejams, ši pa­ļaušanas tikai uz sevi un lepošanās ar vientulību, kas tik labi sargajusi kopš skolas gadiem, kad viņa jutas parak atšķirī­ga no pārejām meitenēm, pēkšņi bija izspēlējusi ļaunu joku

-    ka uzticams suns, kurš pēkšņi atņirdzis zobus. Varbūt pat divkārt. Jo, sēžot pie datora un skatoties tukšaja elektronis- kaja pastkastīte, viņai pēkšņi ienaca prata, ka vēlēšanas attā­lināties no Kelvina un informācijās slēpšana no FIB patiesī­ba ir viens un tas pats.

Vai tu tikai tagad to saprati? Zini, Debij, Kernigam taisnība, labrinas, ka inteliģenta sieviete var tik sasodīti stulbi rīkoties.

Vel joprojām pratodama par to, Debora pamanīja, ka le­ni mirgo automātiska atbildetaja lampiņa. Viņa nospieda po­dziņu un izdzirdēja negaidītu, taču pazīstamu balsi - rimtu, taču mazliet pastivu.

-    Sveika, Debora!

Si balss lika atgriezties vakara, kad šis juceklis bija sācies, vakara, kad tika nogalinats Ričards.

-Sveiks, Markus, - Debora noteica, it ka viņš stāvētu pre­tī ar pīpi roka.

-     Piedod, ka pametu tevi CGrieķija, - Markuss turpinaja. - Mēģināju izsekot vel vienu pavedienu, un nu esmu šeit. Paklau, Debora, mums jaaprunajas. Tā lieta… - Viņš meklē­ja vārdus, balss pēkšņi bija kļuvusi spalgaka un nepacietīgā­ka. - Tā lieta, ko centāmies noskaidrot. Tas nepavisam nav tas, ko mēs domājām. Tas… īsti nezinu, bet… - Markuss uz. mirkli apklusa, un Deborai šķita, ka fona viņa sadzird kus­tību. - es piezvanīšu velak, - viņš piebilda.

Otra zvana nebija.

Sešdesmit pirmā nodala

Debora atgriežas pie datora. Markuss piezvanīs velreiz, viņa domas sev iegalvoja. Un, ja an nepiezvanīs, viņa, ie­spejams, jau zina to, ko viņš gribētu teikt. Markuss noskaid­rojis, ka mirstīgas atliekas un viss parejais ir viltojums, ka viņu darbošanas bijusi velta, un tieši tadeļ viņa balss bija tik…

Bēdīga?

…nepacietīga. Vīlusies. Deborai bija pazīstamas šis izjū­tas.

Tada pratošana palīdzēja sakartot domas, taču lika jus­ties saspringtai, bažīgai. Debora atvēra Google majaslapu in- terneta un ilgu laiku veras kursora, kas mirgoja lauka, kur ierakstīt meklējamo vardu. Tad pirksti leni nospieda sešus taustiņus: Atrejs.

Fkrans vispirms kļuva balts, bet pec tam cits pec cita pa- radijas dažadi ieraksti: skolēnu projektu darbi par grieķu mī­tiem, spriedelējumi par antīko teātri, versija par torņiem un pūķiem senaja Grieķija, pat daži Mikenu skati. Pašreizēja no­skaņojuma saules gaisma un smaidošas sejas šķita groteskas.

Debora atgriežas iepriekšējā lapa un mekletājā ierakstīja vel dažus vārdus: Agamemnons, 'lološu, zelts, Šlīmans…

Neka. Vispirms viņa parbaudija, vai pareizi uzrakstījusi visus vārdus.

Tad viņa izmeģinaja vardu Atrejs komplekta ar keramika, kaps, kapenes un mirstīgas atliekas. Fkrana paradijas tas pa­šas adreses, kas iepriekš, tikai mazliet citādākā kartība. Tad viņa līdzas vardam Atrejs ierakstīja 1940, Otrais pasau­les karš un Šermana tanks. Paradijas citas vietnes, taču nevie­na no tam nebija atrodams vārds Atrejs - visas bija veltītas tikai kara notikumiem. Debora nopūtas, pulēdamas apsla­pēt apatijas vilni, un ierakstīja Atrejs, noziegums, naids. Kamēr viņa gaidīja meklēšanas rezultātus, pie durvīm atskanēja klauvejiens.

Viņa ieskatijas pulksteni. Pusvienpadsmit. Kaut tas nebū­tu Kerniga vai, vel ļaunak, Kins!

Kelvins - Deborai iešāvās prata. Sirdi plosīja atvieglojums un vienlaikus ari kauns un nemiers.

Ieskatījusies durvju actiņa, viņa, saraukusi pieri, pakapas soli atpakaļ. Ta bija Tonja.

Sešdesmit otrā nodaļa

Cik savādi ir redzet Tonju mana dzīvokli, nodomāju Debora, kad abas sievietes apsēdas, pie virtuves galda un iemalkoja vīnu, ko bija atnesusi Tonja. No sirds runājušās viņas bija tikai vienu reizi - tūkstošiem judžu attalaja Grieķijas ciema­tiņa. Tas šķita ka sapnis.

-     Pecpusdiena muzeja ieradas aģents Kerniga, - Tonja iesaka. - Izstastija, kas noticis. Kinam seja bija ierakstīts, ka tev gribēsies iedzert.

Debora pateicība pasmaidīja, taču tas bija drūms smaids.

-    es tam vīram galīgi nepatiku, - viņa noteica. - Kinam, es gribēju teikt.

-    Ja tas tevi mierina, - Tonja sacīja, - manuprat, tam cil­vēkam vispār neviens īpaši nepatīk.

-    Un ko tu darīji muzeja? - jautaja Debora. - Man likās, ka tu aizej no darba.

-    Jaatstrada obligatais laiks, - Tonja plati pasmaidīja. - Lai vai ka, citu darbu pagaidam vel neesmu atradusi. F.s tie­šam uzrakstīju atlugumu tikai tadeļ, lai paradītu federaļiem, ka mes neesam draudzenes, taču, iespējams, nāksies tev lugt vel vienu iespeju. Ja policija mani apsūdzēs izmeklēšanas ka­vēšana, man par to bus jāpaziņo nakamaja darba vieta. Ja avīzei butu vajadzīgs izmeklētājs, tas pat naktu par labu, ta­ču viņi grib, lai atgriežos pie ēdamlietām - turklāt zemāka amata -, tadeļ nedomāju, ka viņi gribētu mana pieteikumā lasīt par kriminālnoziegumiem. Sasodīts, - Tonja nošņāca, - man pat prata novarēja ienākt, ka visu atlikušo mužu nāk­sies berzt tualetes!

-    Ne jau visu mužu, - Debora iebilda. - Tikai…

-     Līdz brīdim, kad dabušu ko labaku, - Tonja pabeidza teikumu. - Ta medz teikt visas mammas. - Viņa paraustīja plecus un tad atplauka draiskulīga smaida. - Bet nu es gri­bu dzirdēt, ko piedzīvoji nakti kopa ar Kelvinu Bouversu, advokata kungu.