Debora nespeja izdomāt, ko atbildēt. Viņa nespēja formulēt skaidrojumu, kas šķita pietiekams viņai pašai. Kadeļ viņa, nevienam neko neteikusi, brauca uz Atenam? Vai viņa to darīja Ričarda deļ - lai, pienākumā vadīta, noskaidrotu sava priekšnieka nāves apstakļus? Iespejams. Pa ceļam uz mājām prata bija iešāvies daudz mazak pagodinošs skaidrojums
- ka viņa to izdarījusi, lai atstatu iespaidu uz Kelvinu. Si doma lika sagumt un saplakt, nokaunēties un neieredzēt sevi.
- Ko gan jus iedomājāties? - bija teicis Kerniga. - Ka esat pārgudrs amatieris, kas dzen pēdas atrak par profesionāļiem? Jusu izmeklēšana mus ne tikai aizkavējusi un maksa- jusi divu cilvēku dzīvības; ta nav devusi neko butisku. Domājāt, ši ir kada arheoloģiska mikla? - aģents bija turpinājis stindzinoša balsi. - Ziniet, mis Millere, brīnos, ka tik izglītota sieviete rīkojusies tik muļķīgi.
Ši tirāde skanēja Deboras galva vel tad, kad viņa iegaja tumsas apņemtaja klusaja dzīvokli. Viņa meģinaja glābties ar mūzikas un televizora palīdzību, taču šie līdzekļi šķita pārāk negodbijīgi un nepiemēroti diena, kad boja gājuši divi cilvēki. Nolēmusi sevi klusumam, Debora atlaidas gulta un bridi vēroja ventilatoru, kura radīta vēja pusmiņas glastija viņas sasvīdušo miesu. Tad viņa pieceļas, ieslēdza datoru un ieskatijas elektroniskajā pasta. Neka. Viņa nez kadeļ bija gaidījusi kadu ziņu no Kelvina, taču, iespejams, bija pat labak, ka patlaban nevajadzēja uzklausīt viņa pārmetumus. Kelvinam, bez šaubam, bija visas tiesības dusmoties un apvainoties par viņas izturēšanos atceļa no Atenarn, taču viņa bija nojautusi, kas gaida brauciena beigas, un tas ņema virsroku par daudzsološajam romantiskajam jutām. Viņš taču to sapratis, ko?
Bet tas vel nebija viss. Pirms sarunas ar Kernigu un Kmu bija vel kaut kas, ka deļ viņa satrukas: sajuta, ka Kelvins pienācis par tuvu un viņš mazliet jaatgruž, lai šie uzmanības apliecinājumi nesmacetu. Debora sarauca pieri. Iespejams, ši paļaušanas tikai uz sevi un lepošanās ar vientulību, kas tik labi sargajusi kopš skolas gadiem, kad viņa jutas parak atšķirīga no pārejām meitenēm, pēkšņi bija izspēlējusi ļaunu joku
- ka uzticams suns, kurš pēkšņi atņirdzis zobus. Varbūt pat divkārt. Jo, sēžot pie datora un skatoties tukšaja elektronis- kaja pastkastīte, viņai pēkšņi ienaca prata, ka vēlēšanas attālināties no Kelvina un informācijās slēpšana no FIB patiesība ir viens un tas pats.
Vai tu tikai tagad to saprati? Zini, Debij, Kernigam taisnība, labrinas, ka inteliģenta sieviete var tik sasodīti stulbi rīkoties.
Vel joprojām pratodama par to, Debora pamanīja, ka leni mirgo automātiska atbildetaja lampiņa. Viņa nospieda podziņu un izdzirdēja negaidītu, taču pazīstamu balsi - rimtu, taču mazliet pastivu.
- Sveika, Debora!
Si balss lika atgriezties vakara, kad šis juceklis bija sācies, vakara, kad tika nogalinats Ričards.
-Sveiks, Markus, - Debora noteica, it ka viņš stāvētu pretī ar pīpi roka.
- Piedod, ka pametu tevi CGrieķija, - Markuss turpinaja. - Mēģināju izsekot vel vienu pavedienu, un nu esmu šeit. Paklau, Debora, mums jaaprunajas. Tā lieta… - Viņš meklēja vārdus, balss pēkšņi bija kļuvusi spalgaka un nepacietīgāka. - Tā lieta, ko centāmies noskaidrot. Tas nepavisam nav tas, ko mēs domājām. Tas… īsti nezinu, bet… - Markuss uz. mirkli apklusa, un Deborai šķita, ka fona viņa sadzird kustību. - es piezvanīšu velak, - viņš piebilda.
Otra zvana nebija.
Sešdesmit pirmā nodala
Debora atgriežas pie datora. Markuss piezvanīs velreiz, viņa domas sev iegalvoja. Un, ja an nepiezvanīs, viņa, iespejams, jau zina to, ko viņš gribētu teikt. Markuss noskaidrojis, ka mirstīgas atliekas un viss parejais ir viltojums, ka viņu darbošanas bijusi velta, un tieši tadeļ viņa balss bija tik…
Bēdīga?
…nepacietīga. Vīlusies. Deborai bija pazīstamas šis izjūtas.
Tada pratošana palīdzēja sakartot domas, taču lika justies saspringtai, bažīgai. Debora atvēra Google majaslapu in- terneta un ilgu laiku veras kursora, kas mirgoja lauka, kur ierakstīt meklējamo vardu. Tad pirksti leni nospieda sešus taustiņus: Atrejs.
Fkrans vispirms kļuva balts, bet pec tam cits pec cita pa- radijas dažadi ieraksti: skolēnu projektu darbi par grieķu mītiem, spriedelējumi par antīko teātri, versija par torņiem un pūķiem senaja Grieķija, pat daži Mikenu skati. Pašreizēja noskaņojuma saules gaisma un smaidošas sejas šķita groteskas.
Debora atgriežas iepriekšējā lapa un mekletājā ierakstīja vel dažus vārdus: Agamemnons, 'lološu, zelts, Šlīmans…
Neka. Vispirms viņa parbaudija, vai pareizi uzrakstījusi visus vārdus.
Tad viņa izmeģinaja vardu Atrejs komplekta ar keramika, kaps, kapenes un mirstīgas atliekas. Fkrana paradijas tas pašas adreses, kas iepriekš, tikai mazliet citādākā kartība. Tad viņa līdzas vardam Atrejs ierakstīja 1940, Otrais pasaules karš un Šermana tanks. Paradijas citas vietnes, taču neviena no tam nebija atrodams vārds Atrejs - visas bija veltītas tikai kara notikumiem. Debora nopūtas, pulēdamas apslapēt apatijas vilni, un ierakstīja Atrejs, noziegums, naids. Kamēr viņa gaidīja meklēšanas rezultātus, pie durvīm atskanēja klauvejiens.
Viņa ieskatijas pulksteni. Pusvienpadsmit. Kaut tas nebūtu Kerniga vai, vel ļaunak, Kins!
Kelvins - Deborai iešāvās prata. Sirdi plosīja atvieglojums un vienlaikus ari kauns un nemiers.
Ieskatījusies durvju actiņa, viņa, saraukusi pieri, pakapas soli atpakaļ. Ta bija Tonja.
Sešdesmit otrā nodaļa
Cik savādi ir redzet Tonju mana dzīvokli, nodomāju Debora, kad abas sievietes apsēdas, pie virtuves galda un iemalkoja vīnu, ko bija atnesusi Tonja. No sirds runājušās viņas bija tikai vienu reizi - tūkstošiem judžu attalaja Grieķijas ciematiņa. Tas šķita ka sapnis.
- Pecpusdiena muzeja ieradas aģents Kerniga, - Tonja iesaka. - Izstastija, kas noticis. Kinam seja bija ierakstīts, ka tev gribēsies iedzert.
Debora pateicība pasmaidīja, taču tas bija drūms smaids.
- es tam vīram galīgi nepatiku, - viņa noteica. - Kinam, es gribēju teikt.
- Ja tas tevi mierina, - Tonja sacīja, - manuprat, tam cilvēkam vispār neviens īpaši nepatīk.
- Un ko tu darīji muzeja? - jautaja Debora. - Man likās, ka tu aizej no darba.
- Jaatstrada obligatais laiks, - Tonja plati pasmaidīja. - Lai vai ka, citu darbu pagaidam vel neesmu atradusi. F.s tiešam uzrakstīju atlugumu tikai tadeļ, lai paradītu federaļiem, ka mes neesam draudzenes, taču, iespējams, nāksies tev lugt vel vienu iespeju. Ja policija mani apsūdzēs izmeklēšanas kavēšana, man par to bus jāpaziņo nakamaja darba vieta. Ja avīzei butu vajadzīgs izmeklētājs, tas pat naktu par labu, taču viņi grib, lai atgriežos pie ēdamlietām - turklāt zemāka amata -, tadeļ nedomāju, ka viņi gribētu mana pieteikumā lasīt par kriminālnoziegumiem. Sasodīts, - Tonja nošņāca, - man pat prata novarēja ienākt, ka visu atlikušo mužu nāksies berzt tualetes!
- Ne jau visu mužu, - Debora iebilda. - Tikai…
- Līdz brīdim, kad dabušu ko labaku, - Tonja pabeidza teikumu. - Ta medz teikt visas mammas. - Viņa paraustīja plecus un tad atplauka draiskulīga smaida. - Bet nu es gribu dzirdēt, ko piedzīvoji nakti kopa ar Kelvinu Bouversu, advokata kungu.