Debora neticīgi veras sarunu biedrene.
- Kerniga tev visu izstastija? - viņa iesaucas, negribēdama apspriest šo tematu.
- Pie velna, ne! - atbildēja Tonja. - I ,idz šim neviens man neko nav stāstījis. F,s tikai minēju.
- Nekad neuzticies žurnalistam, - Debora novilka.
- Un apkopējai? Nu, meitenīt, klāj vaļa!
- Pavadijam kopa jauku vakaru, - Debora iesaka.
- Bet, protams! Lupu krasu vel neesi notīrījusi, ka redzu.
- Tu atnaci mocīt mani ar divdomīgiem mājieniem vai uzzināt jaunumus?
- Kādus jaunumus? - noprasīja aizdomu pilna lbnja.
- Par parbaužu rezultātiem, - teica Debora. Pašas balss viņai šķita lena un skumja. Tonja bija centusies kliedet pārmetumus, ka viņa vainojama divu grieķu nave, taču velti. Patiesība ka neredzama ena plūda apkart, un Debora jutas esam talu prom - kada gara, mitra tuneļa gala.
- Tu to atradi? - Tonja iesaucas.
- Ne, taču redzēju datēšanas rezultātus.
- Vai tas ir tas, par ko mes domājām?
- Apmēram. Keramika un, iespejams, zelts ir no deviņpadsmitā gadsimta. Mirstīgas atliekas ir no jaunaka perioda. Četrdesmito gadu vidus.
Tonja uzmanīgi nolika glāzi.
- Tu doma, ka tas ir mans tevs?
- Nezinu.
- Bet ko tu doma?
- Manuprat, tas ir iespejams, - Debora noteica. Viņa bija parak nogurusi un nomāktā, lai strīdētos. - Sevišķi loģiski tas nešķiet, bet…
- Bet tad top skaidrs, kadeļ lieta iesaistījušies federaļi, - Tonja secinaja, pielēkusi kajas. Viņas acis satraukuma mirdzēja. -Ši nozieguma motīvs ir naids.
-Nezinu, - atteica Debora, papurinājusi galvu. - Nesaprotu, kadeļ cilvekiem tik izmisīgi vajag dabūt savas rokas liki! Lai ari butu pierādījumi, kādos apstakļos viņš miris. Militāristiem nepatīk, ka tadas lietas nak gaisma, taču tagad tas jau ir sens notikums. Šaubos, vai tas kadam šķitis svangi.
Tonja uzmeta Deborai ašu, aizvainojuma pilnu skatienu.
- Piedod, - Debora teica. - Es tikai iedomājos…
- Un ja nu tas puisis, kas nogalinaja manu tevu, - Tonja viņu partrauca, - tas militarais policists, velak kļuvis par lielu viru vai bijis liela vira tēvs? Tad gan tas ir svarīgi. Kads cenšas pasargat slepkavu vai viņa ģimeni.
- Iespejams, - Debora atteica. Viņa nekad agrak nebija jutusies tik nogurusi un pazemota, taču Tonja, aizrāvusies ar savu versiju, to nemaz nemanīja.
- Tu ta nedoma? - Tonja jautaja.
Tas bija izaicinājums, kuru Deborai negribejas pieņemt.
- Manuprat, tas ir iespejams, - viņa noteica.
- Bet tu ta nedoma.
Tonja neatlaidisies. Viņai bija vajadzīgs tikai sirsnīgs iedrošinājums, un viņa to nesaņema.
- Tu nedoma, ka mans tevs bija ievenbas cienīgs? - Tonja turpinaja, un viņas balsi Debora saklausīja pazīstamo augstpratibas pieskaņu. -Tavuprat, neviens netaisas plesties pušu četrdesmit piektaja gada nogalinata melnadaina deļ?
Debora nolēma piekāpties, lai gan saprata, ka ir jau par veļu.
- Ta es neteicu, - viņa iebilda. - Vienkārši es nedomāju, ka tas ir tavs tevs. Kadeļ gan viņa slepkavam vajadzētu riskēt, turot līķi kopa ar viltotam kapa piedevām un uzliekot tam pēcnāvēs masku?
- Lai noslēptu faktu, ka mirušais ir amerikanis! - izgrūda Tonja, - ka nogalinats savējais!
- Bet tu teici, ka tava teva mirstīgas atliekas apglabatas, - turpinaja Debora. - Neviens nekad nav mēģinājis slēpt, ka viņš miris. Tas an nebija vajadzīgs. Visiem bija skaidrs, ka četrdesmit piektaja gada pietiek ar baltadaina militārās policijas virsnieka vardu, lai apklusinatu pulku melnadaino karavīru.
Tonjas seja ielija niknums, taču tas nebija tikai dusmas. Acis liecinaja an par sapem un pazemojumu - it ka Debora būtu viņai iesitusi.
- Nu, tad jau viss ir kartība, - Tonja noteica, pagriežas un devas uz durvju pusi.
- Tā es neteicu! - An Debora pieleca kajas un sekoja Ton- jai. - Hs neteicu, ka viņiem taisnība'.
- es zinu, ko tu ar to gribēji teikt, - Tonja neatlaidas.
- Tonja! - Debora jau lūdzas. - Piedod! Šodien… es negribēju…
- Ir jau labi, - otra sieviete noteica par plecu un atrava durvis. - Tiksimies muzeja.
Un prom bija. Aizcirsto durvju troksnis vel kadu bridi atbalsojas dzīvokli. Debora klausijas, ka attalinas Tonjas papēžu klaudzieni, taču noguruma un aso, mokošo skumju deļ nespeja sekot.
Īsti iederigs dienas nobeigums, viņa domas secina ja. Aiziet tavs pēdējais sabiedrt )tais.
Debora izslēdza lielo gaismu un piegaja pie datora, lai izslēgtu ari to. Peles kursors jau bija uz vajadzīgas ikonas, kad viņa atskarta, kas redzams ekrana. Viņa taču bija ierakstījusi mekletajprogramma Atrejs, noziegums, naids; un te nu bija rezultāti.
Viņa noklikšķināja uz. pirmā nosaukuma un gaidīja.
Lapas augša bija virsraksts: Dienvidu nabadzīgo juridiskais centrs: ekstremistu grupas reģiona.
lapas vidu atradas sarkana Džordžijas štata karte ar krāsainiem simboliem: dienvidnieku karogiem, svastikam, baltu kapuci, melnu karavīra zabaku, krucifiksu. Apakša bija saraksts ar organizāciju nosaukumiem, kuru simboli izraibi- naja karti. Tur bija Melnie separātisti, Kukluksklans, Kristiešu identitāte, Rasistiskie skūtgalvji, Neokonfederāti, Neonacisti, un 'visiem nosaukumiem bija apakšgrupas. Sakot no Islama nācijās un Jaunās Melnās panteras partijas, no Ziemeļdžordžijas Baltajiem bruņiniekiem un Āriešu nācijās, beidzot ar Balto revolūciju Bruksa, Džordžijas štata un Nacionālsociālistu grupu Morova. Deboras sirds pamira. Paša saraksta apakša bija vārds Citi.
Un zem ta viens no nosaukumiem bija "Atrejs".
Šo grupu raksturoja simbols, kas karte atradas vieta, kur vajadzētu but Atlantai. Mazītiņais attēls atgadinaja dzeltenu trijstūri, taču, pieliekusies tuvāk, Debora atskarta, ka trijstūrim ir acis. Ta bija pēcnāvēs maska no zelta.
Sešdesmit trešā nodaļa
Vispirms Deborai gribējās izlasīt pilnīgi visu, kas rakstīts šaja interneta lapa, tad - piezvanīt Kernigam.
Viņš jau zina, Debora sev iegalvoja. Tieši tādēļ jau viņš ir šeit. Viņš jau no paša sākuma to zināja. Iemesls nav Šlīmans vai Agamemnons. Iemesls ir šis. lai kas tas ari butu.
Viņa saka interneta lapa klikšķināt noradītas saites, lai uzzinātu pec iespejas vairak.
Zem varda "Atrejs" informācijās bija krietni mazak neka pie citam ekstrēmistu grupām. Ta vēstīja:
Neliela, iespejams, mirusi organizācija ar rasistisku skutgalvju ideju ievirzi. Organizācija dibinātā piecdesmitajos gados, taču tīta tada noslēpuma, ka daži analītiķi pat noliedz tas eksistenci, un vai- rakus gadu desmitus ta vairs aktīvi nedarbojas, 'l as nosaukums atkal parādījies deviņdesmito gadu sakuma -skutgalvju tetovējumos. Daži avoti vēsta, ka grupa ir tikai nedaudz locekļu, kas turas ēnā. Viņu mērķi nav skaidri, lai gan šķiet, ka galvenais mērķis - tapat ka citam skutgalvju grupām - ir nežēlīgs naids pret gejiem un nebaltajiem, īpaši ebrejiem un melnādainajiem, '/.elta maskas attēls, kas izmantots reklamkarogos un tetovējumos, saistīts ar grupas dibināšanas gadiem, taču ta nozīme nav skaidra.
Atkal maska.
Debora cieši veras taja. C.ribejas novērsties, taču kaut kas neļava to izdarīt - tas saistīja ka apģērba ieķēries makšķer- aķis. Attēla maska šķita citada neka realitate - it ka samazi- najums butu atņēmis tai raksturīgo raupjumu, padarījis kārtīgu un akuratu, par logo, teatra masku vai…
Logo.
Viņa taču jau agrak to ir redzejusi! Par to Debora bija pilnīgi pārliecinātā. Tagad viņa masku pazina visos sīkumos. Taču šaja stilizētaja datorizetaja miniatūra jautas kaut kas atšķirīgs - kaut kas pazīstams. Taču tas nebija saistīts ar pašu masku, kuras neskaitamos attēlus viņa bija redzejusi fotogrāfijās un kuras oriģinālu pētīja Atēnu muzeja.