Tagad, veroties attēla, Deboru parņema tas pašas izjūtas, kadas bija pārdzīvojusi, ieraugot tetovējumu uz krūtīm puisim, kas meģinaja viņu nogalinat Mikenas, - nojausma, ka šis attēls jau agrak ir redzēts; nevis pati maska, bet šis miniatūrais zīmējums…
Viņa vēlreiz nopētīja masku datora, tad pieceļas un saka soļot šurpu turpu pa istabu, cenšoties atcerēties, kad pirmo reizi redzējusi šo attēlu. Un tad viņa apstajas. Pēkšņi viss tapa skaidrs: tas nebija zeltains vai dzeltens elektronisko pikseļu attēls datora monitora vai zili melns tetovejums uz. balas adas; tas bija melns tintes zīmējums uz bieza balta papīra.
Debora iesteidzas guļamistaba un metas pie somiņas, ko bija izvadajusi teju pa puspasauli. Ta bija smaga - piebāztā ar neatvertam vēstulēm, kas saņemtas pirms divām nedeļam, paziņojumiem un rēķiniem, ko viņa paņēma līdzekļu vakšanas pasakuma, taču ta ari nebija nodevusi talak, jo Ričards jau bija miris. Debora saka steidzīgi šķirstīt sutijumus, līdz atrada meklēto: baltu aploksni, kas bija smagaka neka parasti un kuras materials atgadinaja linu. Adresāts bija uzdrukāts ar rakstammašmu - Ričards. Noradīta muzeja adrese - tadeļ ari vēstule bija nonākusi Deboras rokas. Ja ta butu sūtīta uz Ričarda majam, viņa tai klat netiktu. Augšēja kreisaja stūtrī, kur vajadzētu but atpakaļadresei, bija redzama tikai sīka, stilizēta maska.
Izskatijas pietiekami nekaitīga, un Debora jutas pilnīgi pārliecinātā, ka, pirmoreiz ieraugot šo aploksni, uzskatījusi to par aicinajumu ziedot vietejam teātrim. Bet nu, visa notikuša konteksta un, ņemot vera to, kas par šo dzelteno simbolu rakstīts interneta, ta nebūt nebija nekaitīga.
Debora uzmanīgi atvēra aploksni - biezo papīru nacas griezt ar nazi - un, izstiepusi roku, izbēra saturu bļoda uz galda. Otru roku viņa bija aizlikusi priekša mutei. Ja aploksne butu pul- veritis, viņa neelpotu līdz bndim, kad butu izskrējusi uz ielas.
Taču pulvenša nebija. Tikai viena tada paša darga papīra lapa, kas apdrukata ar to pašu rakstammašīnu. Paraksta un datuma nebija. Vēstulē bija teikts:
Mēs zinām par objektu, kura īpašnieks esat, un zinām, kādi ir jūsu plāni. Jums tie jāmaina. Esiet drošs - ja objekts nenonāks to ļaužu rokās, kas vēlas turpināt Lielā cilvēka lietu, jūs un jūsu līdzcilvēkus skars ļauns lāsts, kas būs briesmīgāks par pašu visvarena Dieva zobenu. Nepieļaujiet, ka objekts tiek izvests no valsts, vai ari gaidiet skarbu sodu, kas naks pec tam, kad ta spēkam neizbēgami tiks ļauta vaļa.
Debora uzmanīgi nolika vēstuli un atkapas - it ka tas paustajos vārdos jaustos Sibīrijas mēra izraisitaji vai nervu gāze.
- Ta tiešam nav arheoloģiska mikla, - Debora skali noteica, atkartodama Kernigas vārdus.
ja vien šie vājprātīgie galejie rasisti nav iedomājušies, ka ir Aga- memnona pecteči…
lūk, tā.
Viņi Trojas karu - leģendāru cildenuma un godājamu darbu paraugu - pārvērtuši par kaut ko brutālu un briesmīgu: par genocīdu. Par grieķu - izcilāko spēku talaika Piropa - mēģinājumu izskaust pretiniekus Tuvajos Austrumos. Rietumi pret Austrumiem, baltadainie pret arabiem, zeme, kas kļuvusi par agrīnas kristiešu baznicas mājvietu, pret neticīgajiem turkiem. Viņi Ahilleju, Agamemnonu un visus pārējos pārvērtuši par nacistu simboliem, varoņiem, kas zem saviem āriešu papēžiem iznicina svešas kulturas…
Lai ari tas liecinaja par sliktu vēstures izpratni, literatūras un kulturas apzinatu parprašanu, Debora saprata, ka vismaz, tam, kurš rakstījis šo vēstuli, karš, ko Agamemnons uzsācis bronzas laikmeta, bijis rasistisks krusta karš. Tikpat skaidrs šķita an tas, ka "Atreja" grupējuma cilvēki, kuri dzenas pec mirstīgajam atliekam kaste, grib tas kaut ka izmantot. Šaja kaste, viņuprāt, bija visvarena Dieva zobens, kas spej skarbi six1it.
Ko bija teicis Markuss? Tas nepavisam mv tas, ko mes domājām.
Kernigam taisnība. Ta nebija arheoloģijas mikla. Tas bija saistīts ar vēsturi, mākslu vai pat naudu. Debora vel joprojām nezinaja, kas bijis kaste - tagad, iespējams, zinaja vel mazak neka iepriekš, jo izskatijas, ka visi pieņēmumi bijuši aplami, - taču tagad viņa zinaja, kadeļ cilvēki ir gatavi nogalinat šis kastes deļ. Viņi dans visu, lai dabutu to savas rokas, jo ticēja, ka taja ir ierocis - iercx:is ar neparastu iznicinošu speķu.
Sešdesmit ceturtā nodaļa
- Ja, - Debora teica telefona klausule, - tas ir steidzami. Viņa atkartoja savu vardu un tad apsēdas, lai gaidītu. Istabu izgaismoja tikai datora ekrāns. Balss, kas atskanēja klausule, bija mundra, taču nikna.
- Kerniga klausas, - viņš teica. - Ko vajag?
-Atradu vēstuli, kas nosūtīta Ričardam dienu vai divas pirms viņa nāves, - Debora skaidroja. - Viņš to nesaņema, un es to atvēru tikai tagad, taču esmu pilnīgi pārliecinātā, ka tieši tas dej kads meģinaja mani Grieķija nogalinat. Viņi nevareja atrast vēstuli, tadeļ iedomājās, ka ta ir pie manis.
- Kas taja vēstulē teikts?
Debora to nolasīja, pagriezusi pret gaismu ta, lai varētu redzet burtus cauri plastikata vaciņam, kura bija ielikusi papīra lapu. Šoreiz viņa nevelējas riskēt. Kad vēstulē bija gala, iestājās ilgs klusums.
-Aģent Kerniga? - Debora ierunājās. - Vai jus klausaties?
- Esat majas?
-Ja.
- Palieciet uz vietas un ne ar vienu nerunājiet!
- Tas ir ierocis, - Debora teica Kernigam, tiklīdz tas bija ieradies, - vai ne?
Viņš nebija viens. Aģentam aiz muguras lavijas Kins ar grimase savilktu seju.
- Lūdzu, Kerniga, - Debora turpinaja, - tas taču ierocis?
Kerniga nopūtas un klusēdams saka pētīt vēstuli.
- Jus tomēr gribat visu zināt, vai ne? - viņš beidzot iesaka.
Deborai, sevi žēlojot, gribējās pasmaidīt, taču aģenta acis šķita parak skarbas un lupas sakniebtas parak cieši. Viņš pa- skatijas uz Kmu - it ka butu dusmīgs, ka jaruna pašam.
- Stāstiet jus! - viņš teica.
- Visu? - parjautaja Kins, veltīdams PIB aģentam aizdomu pilnu skatienu.
-Ja tas palīdzes aizvērt viņai muti un novākt no ceļa vismaz uz desmit minūtēm, tad noteikti.
Debora pietvīkusi novērsās.
- labi, - atteica Kins un apsēdas. - Ja, mes u/.skatam, ka tas ir ierocis. Par grupējumu "Atrejs" mes zinām kopš piecdesmitajiem gadiem. Ta darbība ir viļņveidīga, allaž neskaidra, kaut kadas apokaliptiskas blēņas. Taču viņi nekad nav uzņēmušies atbildību par kaut ko, tadeļ, lai ari mes zinām par grupējuma sakariem ar labejiem spēkiem, kas nekautrējas lietot speķu, mes nezinām, kura rokas ir groži. Mes zinām, ka liela daļa grupējuma naudas pazudusi, un tiek ziņots, ka krietns šis naudas kumoss noglabats "Atreja" nākotnei. Lai vai ka, lielākā daļa analītiķu doma, ka grupa mirusi, kaut ari tas nosaukums gadu gaita šur tur paradas. Un tad šis nosaukums paradijas saistība ar britu pavalstnieka navi Francija.
- Markusa tevs.
- Droši vien. Federāli nezina, ko vecais virs tur darījis. Zināms vien tas, ka viņš melnaja tirgu centies iegūt kaut kādus arheoloģiskus priekšmetus. Britu policija parmekleja viņa maju un atrada pierādījumus saistībai ar Edvardu Greivsu Otra pasaules kara beigas. Viņi noradījuši, ka maska…
- Vai Greivss bija militaraja dienestā? - Debora partrau- ca detektīvu.
-Ja, - atbildēja Kerniga. - Dienēja militaraja policija. Kadeļ jautajat? Vai vel kaut ko neesat mums izstāstījusi?