Debora norija siekalas. Tonja bija gribējusi, lai šis stāsts paliek slepenība.
- Tatad? - stingri noprasīja Kerniga.
Tagad viņš izskatījās daudz bargaks, biedējošāks neka jebkad agrak, un Debora gara acīm skatīja abu grieķu mirstīgas atliekas - tie bija cilvēki, kuru dzīvību viņa varēja glābt…
- Tonjas tēvs, - viņa iesaka, - dieneja melnadaino pulka, un viņu tanki kara beigas virzījās cauri Vacijas dienvidiem.
Debora izstastija visu - ari teoriju, ka cilvēks zem maskas varētu but Tonjas tevs Endru Maligru.
Kins novērsa drūmo skatienu, un Kerniga lūdza stāstījumu atkartot otrreiz. - visu pierakstot un pec tam atkal par- baudot. Viņiem tas, acīmredzot, bija kaut kas jauns. Iespejams, šie'senie notikumi neko nemainīja pašreizējos apstakļos un bija tikpat būtiski kastes meklejumos ka Šlimana izrakumi, taču Debora priecājās, ka beidzot var izstāstīt ko tadu, kas šim vīram vel nebija zināms - lai an tas nemikstinaja viņa sejas vaibstus.
- Uzskatīju, ka tam puisim tetovējuma bija romiešu ērglis, - IDebora teica. - Bet ta nav, vai ne? Tas ir vācu.
- Abi ir saistīti, - Kerniga paskaidroja. - Trešā reiha apustuļi pasludina ja sevi par senas C Grieķijas un Romas pēctečiem.
- Tad jau, - Debora centas minēt, - tas ierocis…
- Vai jus nevaretu vienreiz likties miera, ko? - Kerniga iesaucas.
- F,s uzskatu, ka, zinot jusu domas, es varētu palīdzēt, - Debora paskaidroja.
-Tāpat ka palīdzējāt tiem miroņiem Palmeto? - indīgi pajautaja Kins.
Debora atkal novērsās. Kad Kerniga atkal ierunājās, viņa balss šķita sausa un mehāniskā.
- Ņemot vera apgaismoto laukumu telpa aiz grāmatplaukta, - viņš teica, - vitnna ar mirstīgajam atliekam un kapa piedevām bijusi septiņas pēdas gara un tns pēdas plata, tatad apmēram tikpat liela ka zārks. Mūsuprāt, ta stāvējusi savrup, un, lai gan pats ķermenis glabājies apmēram divpadsmit collu dziļuma, tas pilnīgi noteikti nav bijis gndas līmeni. Ja pieņemam, ka tas bijis apmēram tns ar pusi pēdas augsts, tas nozīme, ka zem ķermeņa atradusies apmēram septiņdesmit kubikpedu liela slēptuvē. Pietiekami liela, lai paslēptu jebkādu ieroci.
- Un mes nerunājām par kasti ar pistolēm, - drūma labpatika piebilda Kins.
- Mēs uzskatam, - bezkaislīga, stingra, pat neželigi at- klata balsi turpinaja Kerniga. - Tie dnzak ir masu iznicina-
šanas ieroči, kurus ta ari neatrada Iraka. Tie paradijas na- cistiskaja Vacija kara pēdējā gada un tika izvesti no valsts, par aizsegu izmantojot viltotus antīkus priekšmetus. Mums ir zināms, ka vācu kodolprogramma bija visai labi izstrādātā, taču neizskatās, ka viņiem butu bumbas izgatavošanai nepieciešamie materiāli, tomēr tas vel nenozīmē, ka viņi neglabāja izejmateriālus, kurus vēlāk varētu pārvērst par ieroci, teiksim, ta saukto bumbu, kas izsēj radioaktīvus nokrišnus.
- Ja radioaktīvais izejmateriāls ir kaste, - klusi noteica Debora, - tas ir tik droši noglabāts, ka nav zaudējis savu iedarbību. Ja bijusi kaut visniecīgākā noplūde, C-14 datēšanas metode uzradīs milzīgu radioaktīvo daļiņu daudzumu.
Debora vel joprojām centas iztēloties, ka tas ir tikai teorijas, nevis sods par to, ko viņa līdz šim darījusi vai nav darījusi. Gribi zināt, kas notiek? Kerniga šķita sakam. Še tev! Un, ja tagad juties līdz nāvei nobijusies, pati vien esi vainīga.
- Mes sliecamies domāt, ka tas ir ķīmisks vai, drīzāk, bioloģisks ierocis, - Kerniga teica. - Nacisti veica šādus pētījumus.
Koncentrācijas nometnes, Debora domas piebilda.
- Pilnīgi pietiktu ar baku vīrusu, - Kins pasmīnēdams ieminejās. - Drusciņu ta, vai, teiksim, kadu briesmīgu gripas paveidu, vai pudelīti buboņu mera…
Debora atkal nodūra galvu, taču tikai uz bridi.
- Vai Ričards par to zinaja? - viņa pajautaja.
- Viņam par to nebija ne jausmas, - atbildēja Kerniga. - Viņš bija pārliecināts, ka naks klaja ar paziņojumu par gadsimta dižāko arheoloģisko atradumu; bija pārliecināts, ka muzejs kļus slavens, bet viņš tiks pasludinats par Grieķijas nacionalo varoni.
Tas bija labas ziņas, taču no Kernigas mutes tas izskanēja ka nereālas muļķības.
- Tapat ka jums, - Kerniga turpinaja, - viņam nebija ne jausmas par to, kas patiesība notiek.
- Viņš domaja, ka tas saistīts ar mākslu un vēsturi, - Kins burtiski ņird/a Deborai sejā, tadeļ viņa atkal nodūra galvu. - Vai spējat noticēt?
- Un tas krievs? - Debora neatlaidas. - 7.imite, ko viņš nesaja Ildzi, bija teikts…
Kerniga ar niknu skatienu apklusinaja viņu.
- Pie velna, ko jus iedomājaties? - viņa seja pēkšņi pietvīka un saka raustīties. - Jus domājāt, ka esat sasodīti laba eksperte, dižs ģēnijs, kas var visu izdarīt musu vieta? Krievs, ka jau piecdesmit reižu esmu teicis, ar šo lietu nav saistīts.
- es tikai… - iesaka Debora, kuru nomaca aģenta spējas dusmas.
- Nevajag, - Kerniga iebilda. - Ja velaties, varat atgriezties pie savam gramatam un domāt tur. Jus vairs netiekat turēta aizdomās, skaidrs? Manas acis jus esat tikai un vienīgi traucēklis, nekas cits. Turieties no mums pa gabalu! Paņemiet brīvdienu!
- Fi, - ļauna prieka iesaucās Kins, - varbūt gribat aizbraukt uz Krieviju?
- Man vienalga, - teica Kerniga. - Bet lai es jus vairs ne- redzetu līdz pašam izmeklēšanas beigām. Sapratat?
Debora klusēdama palocīja galvu.
Sešdesmit piektā nodaļa
Sarkanaja laukuma lija. Debora Maskava uzturējās jau otro dienu, un visu šo laiku lija bez apstajas, tadeļ bija grūti iztēloties šo pilsētu bez pelekajam debesim, slapjajiem kokiem, spīdošajam akmens ietvēm un mirdzošajiem kupoliem.
Divas dienas.
Viņa apzinajas, ka tas ir neprāts. Nevajadzēja braukt šurp. Pēdējo desmit gadu laika viņa maz bija uzturējusies ārpus Štatiem, bet nu divu nedēļu laika uzņēmusies divus neplānotus ceļojumus uz. Eiropu. Viņa nedrīkstēja to atļauties - par šo smieklīgo untumu nāksies maksat visu atlikušo gadu un vel ari nakamo. Grieķija bija darga zeme, taču jauna Krievija sita to pušu - un pamatīgi. Dieva deļ, kadeļ viņa bija braukusi uz Krieviju?
lai iespītētu Kernigam? Lai paradītu, ka ņēmusi nopietni Kina sarkastisko priekšlikumu? It ka šadi varētu padarīt nebijušu nicinājumu, ar kadu varasvīri saukuši viņu par muļķi un amatieri. Bet varbūt viņa vēlējas izdzēst no prata citas ainas?
Mirušie grieķi, viņu atvērtas acis…
Vai varbūt gribējās paslēpties cita kontinenta?
Pēdējais bija vistuvāk patiesībai.
Taču jautajumi ar to nebeidzas. Kerniga bija teicis, ka ta nav arheoloģijas mikla. Viņš teica, ka krievs un Magdeburga ar šo lietu nav saistīta. Tur slepas vel kaut kas - par to Debora bija pilnīgi pārliecinātā. Grūti pateikt, vai Kerniga to nezinaja vai ari negribēja izpaust, taču pastaveja vel kaut kas - neviens to nebija nosaucis varda, bet tas atradas visa ši traģiska farsa pamata. Viņa to bija jutusi jau no paša sakuma - it ka suņa pēdas, pa kuram viņa gājusi, patiesība pie- deretu vilkam vai vel kam lielākām un divainakam, ko pazīs tikai tanī bridi, kad pagriezīsies ap stūri un satiksies aci pret aci.
Tatad nu viņa attapas Krievija. Par spīti ceļvedim un veselajam sapratam, viņa bija ieradusies, lai turpinātu dzīt pēdas - kamēr tas izgaisis vai ari novedis pie draudīga briesmoņa.
Iepriekšēja diena viņa pec bezgalīga lidojuma bija izdarījusi trīs lietas. Vispirms viņa bija rezervējusi sev istabu viesnīca "Belgrada" netālu no Sadovoje Koļco un vienas metro pieturas attaluma no paša Kremļa. Viņa apmekleja Puškina muzeju, kur ilgi un uzmanīgi pētīja Priama dārgumus - antīkos artefaktus, ko Šlimans izracis Troja un pirms simts gadiem slepus aizvedis uz Vāciju. Debora joprojām nebija īsti pārliecinātā, ko šis apmeklējums dos viņas pašreizējiem pētījumiem, lai gan saprata, ka bijuša padomju aģenta bojāejā kvartala attaluma no Atlantas muzeja nakti, kad taja tika at- klata Trojas kara piemiņas lietu kolekcija, nav nekada saga- dišanas. Tas, ka Ričarda kolekcija bija tikai viltojumi, nemazi- naja pārliecību, ka abas kolekcijas tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada atradušas Berlīnē, kad krievi ar saviem tankiem dauzijas pie tas durvīm, un abas pec tam izgaisušas.