Treškārt, viņa bija piezvanījusi Aleksandrai Vološinovai - miruša krieva meitai. Patiesību sakot, pat divreiz. Pirmoreiz pie telefona pienāca vīrietis, kurš paziņoja, ka neko nesaprot, un nolika klausuli. Otraja reize atsaucas sieviete, taču ari viņa nevelējās but pretimnākoša, lai gan katram gadījumam pierakstīja Deboras viesnīcas telefona numuru.
Un šont viņa bija piezvanījusi.
- Manam vīram nepatīk, ka es runāju par savu tevu, - Aleksandra bija teikusi. - Tas ir, par viņa darbu. Taču esmu nolēmusi ar jums satikties.
Viņas norunaja tikšanos Sarkanaja laukuma, ko no vienas puses ieskāva universālveikala GUM senlaicīga eka un - gluži ka apzinati veidots pretstats - Ļeņina mauzolejs, aiz kura vidēja Kremļa sienas sarkanie ķieģeļi. Debora savilka ciešāk parak plāno jaku un lūkojas dienvidaustrumu virziena, kur cauri lietum mirdzēja masīvie un dīvainie Vasilija Svētlaimīga katedrales sarkanie un zeltainie kupoli. Viņu parņema satraukums, kuru nebija iespējams apslapēt.
Viņa bija pietiekami veca, lai atceretos, kadas attiecības valdīja starp Padomju Savienību un Ameriku septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados - kaut gan lielākoties nojautas par auksta kara draudiem un sāncensību radīja filmas un plašakai sabiedrībai maznozīmīga sacenšanās sporta laukumos. Lai gan bija vasaras vidus, Debora pabnnijas, ka laukumu neklāj sniegs. Tādu pat izbrīnu izraisīja pazīstamais Makdonalda zlmols līdzās ēkai, uz kuras askētiskas akmens fasades vel joprojām bija saglabajusies sirpja un amura zīme. Viņa zinaja, ka Padomju Savienības vairs nav, taču ta tik uzkrītoši jautas miklaja gaisa, ka Rietumu demokrātiskā kapitālismā apliecinājumi dnzak atgadinaja Ziemassvētku rotājumus, kurus pec paris nedeļam nāksies noņemt.
Aleksandra Vološinova bija smagnēja - tapat ka tevs, apmēram četrdesmit piecus gadus veca, bala sieviete ar bargiem sejas vaibstiem. Acis bija tumšas un vērīgas, tas vairi- jas no Deboras skatiena - it ka mekletu kadu citu. Mugura viņai bija gara tumša jaka, ap galvu - gaiši zila šalle. Debora nez kadeļ bija gaidījusi jaunaku sievieti, tadeļ vispirms pa- kapas mala un nobubinaja atvainošanos, un tikai pec tam saprata, kas viņa ir.
- Debora Millere? - pajautaja svešiniece. Balss bija rama, seja šķita bezkaislīga, nepauda ne pieklājību, ne laipnību.
- Ja, - Debora pasmaidīja, - un jus droši vien esat Aleksandra.
- Sergejs Vološinovs bija mans tevs, - sieviete uzsvēra, it ka gribētu novilkt robežu. - Kadeļ esat ieradusies?
Debora, sapriecājusies, ka sieviete piekritusi satikties, jutas ka no laivas izmesta. Krieviete vel joprojām negribeja aprunaties, neko negribeja stāstīt.
- Ps cenšos saprast, kas notika ar jusu tevu, jo, manuprat, tas ir svarīgi kada cita cilvēka slepkavības izmeklēšana.
- Bet jus taču neesat no policijas!
- Tas otrais bija mans tuvs draugs.
Sieviete mirkli apsvēra dzirdēto. Ejot viņas somiņa plīkšķēja pret plato vederu ka vairogs.
- Policija uzskata, ka viņš vienkārši iemaldījies bīstama pilsētas rajona. Viņš aplaupīts. Tas ari viss.
- Nedomāju, ka ta bijis patiesībā.
- Milleres kundze, - iesaka krieviete.
-Jaunkundze, - Debora smaidīdama palaboja.
Krieviete mirkli klusēja, un tad ari viņas seja atplauka smaida.
- Neprece ju sies, - viņa noteica. - Iespejams, ta ari labak.
- Patlaban, - Debora piekrita, - ta tiešam ir labak.
Aleksandra palocīja galvu un, negaidīti satvērusi Deboras elkoni, vedinaja viņu uz Vasilija Svētlaimīga katedrales pusi.
- Mans tevs, - viņa sdcija, neskatīdamas uz sarunu biedreni, - bija… Viņam nebija viss kartība ar domam.
- Viņš bija… gangi nelīdzsvarots?
Aleksandra padomaja un tad drūmi pasmaidīja.
- Traks, - viņa teica, - mans tevs bija traks.
Debora nezinaja, ko lai atbild, tadeļ ļava sievietei turpināt.
- Mana mate nomira pirms sešiem gadiem, - viņa teica. - Viņš ļoti ilgi sēroja. Neko neēda. Negaja ara. Neko nedarīja, tikai sedeja dzīvokli. Pēc gada vai diviem viņš devas… - Viņa nenoteikti pamaja ar galvu, taču ši kustība vairāk pauda nevis skumjas, bet gan saniknojumu. - Viņš atkal saka interesēties par savu iepriekšejo darbu. Pat parak interesēties. Visu laiku par to lasīja. Visu laiku runaja. Ar visiem! Ar mani, ģimenes locekļiem, ar cilvēkiem veikalos un restorānos, ar cil- vekiem parka. Ar ikvienu. Un visu laiku runaja vienu un to pašu. Viņš bija lepns krievs, stradaja savas valsts laba, viņš zinaja tas noslēpumus, neuzticējās amerikāņiem un angļiem, taču viņš ne- ticeja an vecajai Padomju valdībai! Viņi bija meļi un slepkavas. Un kas mums ir tagad? I lamburgeri un huligānu bandas, modernas lupatas un mafija, taču nabagi joprojām cieš badu - tāpat ka Staļina un caru laikā… Visu laiku viens un tas pats! Visu laiku.
Skaitot šo litāniju, ko viņa, bez šaubam, dzirdējusi tūkstošiem reižu, sievietes balss kļuva arvien skarbaka.
- Prata sajucis vecis, - viņa teica. - Visi uz viņu dusmojas. Visi par viņu smejas. Tagad viņš ir miris, un ta ir labak. Viņam. Manai ģimenei. Man.
Aleksandra to izteica ta, it ka izaicinatu Deboru iebilst.
- Kadeļ viņš devas uz Ameriku, ja tik ļoti to ienīda?
- Tadeļ, ka bija jucis. - Aleksandra paraustīja plecus. - Nezinu.
- Vai viņš varēja ķerties pie kadas senas lietas izmeklēšanas? Kas palikusi neatklāta kopš MVD laikiem?
- Izmeklēšanas?
- Lai uzzinātu kaut ko vairak par kadu pagatnes notikumu, - Debora paskaidroja.
- Iespejams, - neizteiksmīgi atbildēja miruša krieva meita. - Viņš rakstīja gramatas par savu darbu, taču es tajas neesmu pat ieskatījusies.
- Vai jums vel ir tas gramatas?
- Majas, - Aleksandra atbildēja. - Kastu kastes. Viņi iztīrīja teva dzīvokli un tas kastes atsūtīja man. Ko lai ar tam iesaku? Kadeļ gan tas butu man vajadzīgas?
- Vai varu tas apskatīt?
Aleksandra pievērsās Deborai.
- Tas jusu draugs, kurš nogalinats, - viņa iesaka, - vai viņš bija jusu mīļakais?
jautajums bija tik tiešs, ka Debora saka smieties.
- Drizāk jau tevs, - viņa atteica.
Krieviete sarauca pieri un bridi kaut ko apsvēra.
- Labi, - viņa teica, skatīdamas taisni uz priekšu, - jus varat tas palasīt.
Viņas brauca ar metro - Debora nepārtraukti sniedza kasierei šaujam monētu, kuras viņa, pat nepaskatidamas, nepasmaidīdama un neko neteikdama sašķiroja. Laiku pa laikam Debora attapas, ka aizrautīgi pēta gravīras un mozaīkas, kas greznoja senākās stacijas: ukraiņu zemnieki, kas nokravušies ar kviešu kūļiem; krievu traktoru rupnicu strādnieki, kam rokas uzgriežņu atslēgas; 1,.eņins uzstājās; triumfējoši padomju karavīri un tanki. Sl, tapat ka Grieķija, bija pilnīgi cita pasaule.
- Jus teicat, ka tevs dzīvojis Magdeburga, - Debora ieminējas, tiklīdz viņas atkal bija nonākušās svaiga gaisa. Aleksandra nebija izradījusi vēlēšanos runāt parpilditaja metro vagona.