- MVl) štabā Austrumvacijā, - viņa iesaka. - Mans tevs tur bija… izvietots vel jaunība.
- Piecdesmitajos gados?
-Ja.
Debora sarauca pieri. Kadeļ vāciešiem bija nepieciešams sūtīt līķi uz pilsētu, kas kritis krievu rokas un kļus par Padomju impērijas sastavdaļu? Magdeburga atradas uz dienvidaustrumiem no Berlīnes, ne parak talu no Polijas robežas - tatad ne visai droša vieta, turklāt parak talu no daudz drošākās Šveices. Lai vai ka - ja Tonjai taisnība, amerikaņi uzdurušies vācu konvojam talu uz dienvidiem no Magde- burgas. Tātad daudzo iespējamību saraksta atlika tikai viens punkts: Kernigam taisnība. Šis divas lietas nekādi nebija saistītas. Krieva vēstulē nebija rakstīts par konvoju, kuram uz- duries F.ndru Maligru.
Atliekas ta ari nenonaca Magdeburga…
Un tomēr - Deborai šķita, ka ir kada saite, kas pagaidam nav redzama. Tas atgadinaja attēlu, kuru pilnība var saskatīt tikai noteikta apgaismojumā.
- Jus teicat, ka tēvs visu laiku atkartoja vienu un to pašu, - Debora turpinaja. - Ka viņš bija ka apsēsts ar vecam teorijām un problēmām.
-Apsēsts, - Aleksandra atkartoja. Viņai acīmredzot patika šis vārds. - Ja.
- Vai bija kadas konkrētas lietas, gadījumi, par kuram viņš visvairak runaja?
Aleksandra vilcinājās.
- Viņš runaja vispārīgi, neko konkrētu.
Krieviete novērsās, un pirmo reizi Deboru pārņēma sajuta, ka viņai tiek melots.
Aleksandra ar viru dzīvoja peleka, sagrabējuša Brežņeva laika bloku maja krietnas pusstundas brauciena attaluma no pilsētas centra. Pēdējo ceļa posmu hdz majai nacas veikt kajam -cauri sudrabotu berzu birzij. Viņas ar ļodzigu liftu uzbrauca četrpadsmitajā stava. Lifta kabīne bija indīgi zaļa krasa, un taja oda pēc urīna. Dzīvokli bija šauri, taču tīrs, un Aleksandru, šķiet, šaurība nemaz nemulsinaja. Gluži otrādi, viņa izradīja telpas Deborai ar carienei raksturīgu grāciju - lepna par to, kas viņai ir un ka viņa pratusi to sagla- bat. Pa logu Debora redzēja četras tadas pašas majas un neskaitamas līdzīgas, kas stiepās gar ceļu, ka kuru viņas bija nākušās.
Aleksandras virs Vasilijs - drukns, apmēram piecdesmit gadus vecs virs krekla ar garam piedurknem - nerunaja vai vismaz apgalvoja, ka neruna angliski. Viņš veltīja Deborai ilgu, pētījošu skatienu, novērtēdams lempīgo augumu, kad viņa ka apmaldījies putns, kurš nespej lidot, iesoļoja dzīvojama ja istaba. Aleksandra, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, kaut ko stingri pateica vīram krieviski, un viņš vairakas reizes piekrītoši norūca. Beidzot viņš jau daudz sirsnīgāk apsveicinājās ar Deboru un svilpodams izgaja ara.
- Ies iepirkties vakariņam, - Aleksandra paskaidroja. - Ari jus paedlsiet pie mums.
Tas bija ielugums, un Debora pateicas, pratodama, ka Aleksandra viru izraidījusi no dzīvokļa ne tikai tādēļ, ka ja- ieperk produkti, bet an tadeļ, ka viņam jaaprunajas.
Aleksandra paradīja viņai piecas kartona kastes, uz. kuram, Deborasprāt, bija uzrakstīta tikai adrese.
- Luk, - Aleksandra teica, nevērīgi pamajusi ar roku uz kastēm stun. - Veriet vaļa!
Krieviete iegaja virtuve, lai uzvārītu kafiju, un atstaja Deboru vienu - ar kastēm un apziņu, ka miruša vira meita daudz labpratak tas kastes sadedzinatu. Debora atvēra kastes. Tajas bija vecas bruņas mapes un dokumenti - daži pedantiski apdrukati ar rakstammašinu un metodiski sakarto- ti, bet citi drīzāk atgadinaja aprakstītas papīra lapas, kas sasietas saiņos. Debora smagi nopūtas. Viss, protams, bija rakstīts krievu valoda, un viņa nesaprata nevienu vardu.
- Vai jus nepalīdzētu man izlasīt kaut dažus no tiem? - Debora lūdza Aleksandrai, kad ta bija atgriezusies ar kafiju un kūciņām.
- Tur nav neka svarīga, - Aleksandra drūmi noteica.
- Varbūt jus varētu vismaz pateikt, ko nozīmē tie vardi uz mapēm…
Aleksandra vel spēcīgāk sarauca pieri. Tad viņa ierūcas ka dzīvnieks un nometās tupus līdzas tuvakajai kastei.
Debora nezinaja, ko gaidīt talak. Nešķita ticami, ka Sergejs Vološinovs butu glabājis majas svarīgus dokumentus, taču vel neticamak šķita tas, ka cilvēki, kuri šis kastes atraduši pēc vira nāves, butu nosutijuši svarīgos dokumentus meitai. Kad Aleksandra saka šķirstīt pirmo mapi, viņas seja, kas allaž atgadinaja bezkaislīgu masku, šķita saspringstam.
- Neka, - viņa teica, - pilnīgas muļķības.
Cik Debora varēja noprast, lielākoties šaja mape bija vēstulēs - daudzas no tam šķita oficiālās, ar Padomju Savienības valsts iestāžu emblēmām.
- Kas tajas teikts? - viņa jautaja.
- Tur ir par viņa… - Aleksandra meklēja piemērotu vardu, - apsēstību.
- Vai ta ir konfidenciālā informācija? - Debora jautaja. - Tas ir, vai vēstulēs satur noslēpumu? Vai to satura atklaša- na var radīt briesmas jums?
Negaidīti Aleksandras seja atplauka plats smaids.
- Ne, - viņa teica. - Mans tevs stradaja Robežsardzes parvalde. Viņš bija karavīrs un zemākās pakapes virsnieks, birokrāts. Viņš stradaja ar cilvēkiem, kas danja slepenu un bīstamu darbu. Ar cilvēkiem, kuru rokas bija vara. Bet viņš pats ar to nebija saistīts.
- Tad es nesaprotu. Kas ir tas, ko jus negribat man atklat?
Aleksandra pietrausas kajas tik ātri, ka Debora aizmiedza acis - viņa bija pārliecinātā, ka kupla sieviete tūdaļ sitis. Taču viņa tikai iespera pa pirmo kasti un, bubinadama aprautas frāzes krievu valoda, izbēra tas saturu. Ierasti rāmo seju paršķela pietvikums un dusmas.
Debora steigšus pieceļas kajas un saka atvainoties.
- Ne, - vel joprojām nikna, protestēja Aleksandra. - Ne jau jums butu jāatvainojas, bet viņam.
Krieviete atkal iespera kastei. Ta saplīsa.
- Jusu tēvam? Kadeļ?
- Par šo. l'ar šim stulbajam… apkaunojošajām muļķībām.
- Es tomēr nesaprotu, - Debora velreiz atkartoja, saņēmusi Aleksandras rokas, it ka gribētu viņu nomierināt. - I ,u- dzu, izstāstiet man visu! Kas teikts tajas vēstulēs?
Aleksandra lēnam nomierinājās, taču seja vel joprojām jautas niknums.
- Mans tēvs bija muļķis, - viņa iesaka, rūgtums balsi par- tapa sāpes un kauna. - (Gadiem ilgi viņš bija uzticams karavīrs un stradaja Austrumvacijas komunistu laba.
- Magdeburga, - Debora minēja.
-Ja, Magdeburga. Viņam deva medaļas, apbalvojumus. Bet tad viņš atgriežas Krievija, un viņa… statuss?
- Dienesta pakape?
- Dienesta pakape tika pazemināta. Viņi vairs neuzticējās manam tēvam. Piecpadsmit gadus viņš stradaja KGB, bet ta ari neatguvas. Pēc tam… Kad viņš aizgaja pensija, viņš vel joprojām bija zemaka statusa - dienesta pakape, neka VDR, Austrumvacija.
- Ko viņš izdarīja? - Debora piesardzīgi jautaja, juzdama, ka tūdaļ uzzinās kaut ko ļoti svarīgu.
- Viņš uzrakstīja šis vēstulēs. - Aleksandra pagraba sauja papīrus un cieši sažņaudza duri.
- Kas tajas teikts?
Aleksandra nomierinājās, viegli palieca galvu uz priekšu un pievera acis, it ka skaitītu lugšanu. Rokas darbojas pašas - acīmredzot jau ar tausti vien viņa prata atrast īsto papīra lapu. '
Ta atšķiras no pārejām - spīdīga un ar attēliem, tai skaita melnbaltu fotogrāfiju, kura savilktas sarkanas līnijas, bultas un ar flomasteru uzskribeleti kirilicas burti. Aleksandra, acis vel joprojām turēdama puspievērtas, uzmanīgi un rūpīgi nolika lapu uz plana paklaja - it ka papīrs butu ļoti trausls vai varētu eksplodēt-un tad paslidinaja Deborai.
- Kas tas ir? - Debora jautaja, paņēmusi papīra lapu roka un pieversusies krievietei, kas atkal nekustīgi tupēja līdzas kastēm. Kamēr viņa neatbildēja, Debora saka pētīt fotogrāfiju.