Līdzjūtīgais? Drīzāk jau bezjūtīgais, nepastavigais vai vienkārši vienaldzīgais.
Vai viņas tēvutēvu Dievs vispār ir pamanījis, kas šonakt noticis? Vai Viņš vispār jebkad kaut ko pamana?
Ak Dievs, Ričard, Debora domas teica, piedod. Man vajadzēja but šeit.
Kopš Ričarda mirstīgo atlieku atrašanas Debora nebija pat pakustējusies, elpa kļuvusi lena un tikko jaušama, it ka viņa vēlētos dalīt Ričarda mieru un klusēšanu. Acis bija asaru pilnas - tas klusi riesas zem plakstiem, līdz beidzot izlauzas bnviba un krita uz paklaja ka smagas vasaras lietus lāses.
Bet šis klusas ciešanas partrauca spalga, neatlaidīga balss - ka policistam, kurš laužas cauri pūlim, kas sastajies ap ceļu satiksmes negadījuma vietu; oficiālas personas balss, kas paģer kartību; balss, kas apslapē emocijas, lai ļautu darboties pratam. Ta atgadinaja, ka Ričards ir nogalinats, ka ši nav tikai sērošanas vieta - ta ir an briesmīga nozieguma vieta, bīstama vieta - un viņai atbilstoši jankojas.
Taču Debora nespēja aiziet - viņa tik tikko spēja atraut raudošas acis no Ričarda, no viņa brucem.
Tas briesmīgi asiņojušas, lai gan iegriezts bija tikai kadas collas platuma. Brūces malas bija tumšsartas, bet vidus - dziļš un biedējoši melns. Krūtis klaja asiņainas svītras, taču asins peļķe, kura viņš gulēja, bija sakrajusies no apakšas. Vai dūriena vietas (sešas vai septiņas, atkartoja neatlaidīga balss, kas nekad neatkapas no faktiem un allaž komentēja lauskas un kapukalnus) butu tik dziļas, ka asmens izduries cauri ķermenim? Kas tas varētu but par ieroci? Tas zobenam droši vien līdzinājās tapat ka nazis.
Tad viņa katras brūces abas puses uz adas pamanīja iero- bījumus - divus sīkus nobrazumus apmēram collas platuma…
Debora steigšus novērsās - parņema pēkšņs nelabums, un viņa saka rīstīties, taču hdz vemšanai nenonaca. Acis, kuras vel joprojām riesās asaras, šķita sausas un svelošas. Viņa tas aizspieda - negaidīti prata bija iešavusies neatlaidīga doma, ka vajadzētu izmazgat šis brūces, aizskalot asinis…
'lāču tu nedrīksti aiztikt šo miesu, atgadinaja iekšeja balss, jo policijai viss jānofotografē tieši ta, ka tas ir tagad. Gan vēlāk kads to visu nomazgās.
-Ak, Ričard! Mums vel bija tik daudz plānu! Un tik daudz es gribēju tev vel pateikt…
Viņa to pateica skaļi. It ka atbildētu šiem vārdiem, iezva- nijas telefons.
Debora ilgi nespeja uz to paskatīties, tomēr beidzot roka leni atlaida Ričarda plaukstu un pacēla klausuli pie auss - kustības bija ramas un uzmanīgas, elpa mierīga.
- Ja? - viņa teica klausulē.
- Vai viņi ieradas pec līķa?
Ta pati balss. Debora neko neteica - viņa vel joprojām skatijas uz Ričarda krūtīm.
- Vai viņi to paņēma?
Debora juta, ka pārstāj elpot. Vīrietis turpinaja jau daudz nepiekapigak. Uzstājīgāk.
- Vai viņi paņēma liki?
- Ne, - Debora atbildēja. Lai ari nesaprata, kadeļ runa ar šo cilvēku.
- Gaidi! - viņš teica. - Es tūdaļ bušu.
Saruna partruka.
Debora skatījos uz klausuli, kura skanēja pīkstieni, un me- ģinaja aptvert dzirdēto. Pēkšņi nomaktais rāmums i/zuda - izteikto vardu jēga ķera viņu ka elektriska strava. Debora steigšus/piecelas kajas, pagriezās prom no miruša un piezvanīja policijai.
Septītā nodaļa
Viņš teica, ka drīz bus. Bet nepateica, kapec, kas viņam vajadzīgs un cik ilgs laiks paies, kamēr viņš atbrauks. Viņš nepateica, kas viņš ir; ka zinaja, kas noticis muzeja; kadej tik ļoti nobažījies par Ričarda līķi un kas varētu gribēt to paņemt. Lai vai ka - bija pilnīgi skaidrs, ka viņš kaut ka ir saistīts ar Ričarda Diksona navi. To pašu viņa bija pateikusi policijas dispečerei - šis paziņojums uz sākotnēji gauso un dīvaino sarunu bija iedarbojies ka adrenalīns. Vai viņa ir pārliecinātā, ka cilvēks ir miris?
- Viņam ir neskaitamas durtas brūces krūtis un vedera, - Debora stastija. - Viņa… līķis bija tada ka slepena istaba. Viņš uzrakstījis vardu Atrejs un tādejādi lika man aizdomāties par Troju, tadeļ es pavilku "Iliadas" sējumu, un grāmatplaukts pagriežas…
- lēnāk, mīlulīt, - teica operatore.
Debora bija metodiski sākusi visu no sakuma (neskaitamas durtas brūces…), taču nespēja turpināt. Balss aizlūza, un viņa saka šņukstēt.
- Piedodiet, - viņa teica, pēkšņi juzdamas ka vientuļa muļķe. - Fs mazliet… es…
Viņa nezināja, ka pati jutas, vai an nespēja atrast vārdus, lai paustu savu stāvokli.
- Bus jau labi. Vienkārši d/iļi ievelciet elpu.
Dispečere nebija pateikusi, ka policijas traucēšana ar viltus zvaniem var sagadat nepatikšanas, - lai an Debora bija pastastijusi par slepeno istabu (ar to taču pietika, lai parbau- ditu, va; zvanītajam dnkst ticēt) un sākusi murmulet par At- reju. Sieviete droši vien saprata, ka ta ir patiesība, un tadeļ 1 )eborai vajadzēja visu paskaidrot. Viņa noklepojās.
- Piedodiet, - viņa atkartoja. - Ričards bija ļoti… Mes bijām ļoti tuvi.
- Tas ir ievainotais?
-Ja, mirušais.
Viņa to pateica diezgan mierīgi - vardi šķita pareizi, taču zaudējuši jēgu. Uz bndi iestājās klusums.
- Kur tieši jus atrodaties? - jautaja dispečere.
- Guļamistaba, - atbildēja Debora.
- Adrese?
-Ak, jā, - atteica Debora, atkal juzdamas nomāktā un apmulsusi. - Piedodiet. Druidu kalna muzejs, Dirbornstnta, simt četrdesmit trīs. Maja ir savienota ar muzeju. Jums, visticamāk, janak caur to. Ne jums, protams. Tiem, kuri atbrauks…
- Aha, - novilka dispečere. - Jus varētu viņus sagaidīt pie durvīm. Tas ir netālu no notikuma vietas?
- Ne visai, - atbildēja Debora.
- Labi, - teica dispečere. - Un tas vīrietis, kurš zvanīja, jus nezināt, kas viņš ir?
-Ne.
- Vai eka ir kada droša telpa, kura jus varētu ieslēgties un sagaidīt policiju?
- Vannasistaba, - Debora atbildēja.
Un viņu atkal parņema panika - tadeļ, ka ši sieviete ārkārtīgi nopietni bija uztvērusi ziņu par noslēpumaino zvanīta ju.
- Jus varat aizslēgt vannasistabas durvis? Vai tas ir pietiekami stipras?
- Ja, bet nu man jābeidz runāt. Šis nav be/vada telefons. Man ir mobilais, ko varu izmantot, ja…
- Labi. lieliski. Vai ar jums viss kartība?
- Jā, Debora atteica. - es lieku nost klausuli.
- Jūs esat pārliecinātā, ka ar jums viss ir kartība?
-Jā.
- Ejiet uz vannasistabu un ieslēdzieties, jā?
Debora palocīja galvu un tad pateica jā. Tad viņa nolika klausuli un, skatīdamas u'z vannasistabas pusi, uz. bridi apsēdas uz gultas malas. Tad novērsās, piecēlās kajas, paspēra divus soļus un ieskatijas blāvi apgaismotaja telpa aiz grāmatplaukta - izvaindamas no grīdas un lika, kas tur gulēja, viņa pirmo reizi nopētīja iespaidīgo - ne, neiespējamo - kolekciju pie sienam.
Astotā nodaļa
Pat neieejot slepenaja telpa, Deborai bija skaidrs, ka stiklotājās vitrīnas ir priekšmeti, kas atbilst tai keramikas lauskai, ko viņa pirmīt turējusi roka. Viena vitrīna atrauta vaļa, un bija skaidri redzams, ka taja uz stikla plaukta kaut ka trūkst. Debora paskatijas uz grīdu - tumšaja stun, trīs pedu attaluma no gaismas kvadrata telpas centra, vidēja keramikas trauka lauskas, un dažas no tam tada paša tirkīza krasa ka ta, ko viņa bija atradusi zem gultas.