Patiesība tas bija četras bildes - viens un tas pats cilvēks fotografēts no četriem mazliet atšķirīgiem punktiem. Tas bija vīrietis, kas aizvērtam acīm un pavērtu muti guļ uz muguras. Divas pelekajas un graudainajas fotogrāfijas bija redzams augums no galvas līdz viduklim, bet pārejās - daudz skaid- rakas un kontrastainakas - sejas tuvplāni. Vīrieša pierē, gandrīz paša centra, bija redzams punkts. Atgadinaja caurumu, ko atstaj lode.
- Nesaprotu. - Deboras balsi ieskanejas nepacietības nots. Krieviete izturējās parak dramatiski. - Kas tas ir?
Aleksandra vel joprojām klusēja, un Deboru parņema savada sajuta, ka viņa kaut ko gaida. Debora sarauca pieri un atkal pievērsās fotogrāfijām.
- Tātad? - viņa turpinaja prašņat. - Kas ir…
Teikums vel nebija pabeigts, kad Deboras prata saka veidoties tels: plāni melni mati, kas atglausti no sejas un ausim, bala ada, uzacis, zods, mutes līnija, biezas, īsi apcirptas ūsas…
- Ne, - viņa izdvesa, - tas nav iespejams.
Viņa veras fotogrāfijā ar sarkanajam līnijām un bultām.
- Tas nav iespejams, - viņa atkartoja. - l/.skatas pēc…
- Hitlers, - ierunājās Aleksandra, kas vel joprojām neska- tijas uz Deboru. - Izskatas pec I litlera.
- Ādolfa Hitlera, - turpinaja Debora. - Ja, bet…
- Kara beigas, - Aleksandra gandrīz čukstus saka stāstīt, - I litlers sava betona… bunkura izdarīja pašnavibu.
Debora jutas ka migla vai - un tas šķita vel ļaunak - ka iznākam no miglas. Viņa pat iedomāties nespēja, kas gaida aiz. ši makoņa.
- Krievi atrada gan I litlera, gan pārējos līķus, - turpinaja Aleksandra, - un paņēma ekspertīzei un apglabašanai, taču tie bija stipri bojāti, bet laiks ļoti karsts. Tadeļ tos neaiz- veda uz Maskavu. Tos pec NKVD pavēles aizveda uz Militārā izlūkdienesta štābu…
- Magdeburga, - piebilda Debora.
Viņa runaja leni. Migla pamazam izklīda, bet nu viņa jutas ka kritiena - kūleņoja un gazas tieši tapat ka, viņasprat, butu kūleņojusi un gāzusies Mikenu cisterna, neiedomājami leni slidot neaptveramajā dzelme.
- Ja, Magdeburga, - apstiprinaja Aleksandra. - Godīgi. Tieši ta. Visi to zina. Izņemot manu tevu. Mans jukušais tēvs devas tur strādāt un kļuva ka apsēsts ar ideju…
- Ka šis līķis ta an nenonaca Magdeburga, - Debora pabeidza teikumu. Pašas balss atgadinaja attalu zvanu. Viņa atkartoja teikumu, šoreiz izmantojot vārdus no Sergeja Volo- šinova vēstulēs. - Ādolfa I litlera mirstīgas atliekas ta ari nenonaca Magdeburga.
Bet tas nozīme, ka līķis, kurš nodots datēšanai ar radioaktīva oglekļa metodi…
Ne. Ričards sava slepenaja telpa Atlanta glabajis I litlera līķi? Tas nav iespējams. Ka gan viņš varēja? Ka tas tur nokļuvis?
Tapat ka Priama dārgumi galu gala uzradās Puškina muzeja, atbildēja iekšējā balss.
Sešdesmit sestā nodaļa
Vasilijs no veikala ar iepirkumiem atgriežas pec trim stundām un iegaja virtuve, kur Aleksandra gatavoja pusdienas. Debora sedeja raiba atpūtas krēsla un pētīja kastes, kuru saturu viņas bija sašķirojušas. I'rata dzima arvien jaunas teorijas.
Ja Sergejam Vološinovam taisnība, viņa - tapat ari Ričards, Markuss un viņa tevs - visu laiku gājusi pa nepareizajam pēdām. Debora bija iedomājusies, ka vēstulē, kuru Vo- lošinovs nēsājis līdzi, pieminēts bķis redeļu kaste, ko vācu konvojs vedis prom un kas galu gala uziets slepenajā telpa aiz Ričarda grāmatplaukta. Tiktai viņa nebija kļūdījusies. Taču viņa bija pieņēmusi, ka vācieši gribējuši mirstīgas atliekas nogādāt Magdeburga. Patiesība vācieši bija gribējuši tas vest uz Šveici, turpretī krievi tas aizsūtījuši uz Magdebur- gu, un, ja tic Vološinovam, viņiem bijusi darīšana ar pavisam citu liki.
Vološinovs bija pārliecināts - un ne tikai viņš -, ka līķis, ko krievi atraduši Berlīnē, patiesība bijis kads no algotajiem fīrera dubultniekiem. Un šis līķis vests uz ekspertīzi Magdeburga, kur to pec tam apglabatu, bet īstais I litlera līķis izgaisis. Vološinovam bija vajadzīgi desmit gadi, lai uzdurtos stāstām par amerikaņu vienību, kas sastapusies ar vācu konvoju dažas judz.es no Šveices robežas. Daudz mazak laika viņam bija nepieciešams, lai noskaidrotu, kas noticis ar kravu, ko apsargājis šis konvojs. Iedomājies, ka beidzot to atradis, viņš sadabūja vizu un aizlidoja uz Atlantu.
Bet tas taču ir neprāts!
Tieši ta par Vološinova teorijām spriedušas augstākstāvošās instances, taču viņš no tam nav atteicies, tadeļ vīram atņemtas visas medaļas, viņš atsaukts uz Maskavu un norīkots birokrātā amata Maskava. Bet Debora - ar Aleksandras ne- labpratigu palīdzību tulkošana - iedziļinājās Vološinova argumentos un tadeļ nebija īsti pārliecinātā, ka tas ir tikai jukuša konspiratora teorijas.
Daudzi pierādījumi vēstīja par to, ka Vološinovs savas teorijas apstiprinājumā meklējumos bija viens tikai pēc tam, kad viņam pavēlēts likties miera. Šaubas par mirstīgajam atliekam, kas apglabatas Magdeburga, bija izteikuši an daudzi citi cilvēki. I'ats Staļins bija apsūdzējis britus un amerikāņus, ka tie ļāvuši 1 Iitleram aizbēgt un pat nometinājuši ārzemes, piemeram, Dienvidamerika. Iespejams, ta bija viltus informācijā, lai paradītu, ka rietumu sabiedrotie bijuši parak mīksti - pat draudzīgi - pret cilvēku, ko no sirds ienīst katrs krievs. Taču bija pietiekami skaidrs, ka an Staļins nav īsti pārliecināts, ka krievi atraduši īsto līķi.
Teorija, cik Debora spēja izlobīt, radīta pec oficiāliem dokumentiem, aculiecinieku stāstījumiem un baumam - taja bija daudz, neatbilstību un pretrunu. Vološinovam šadas nesakritības acīmredzot nesagadaja raizes - viņa uzmanība bija pieversta caurumiem un uzskaites problēmām, kas, viņaprat, noradīja uz. trukumiem oficialaja notikumu izklāstā. Vienu pavedienu deva MVD pulkvedis Meņšikovs, kura rakstiska liecība bija adresēta tieši Vološinovam - šl vēstulē ļoti līdzinājās tai, ko viņš nesaja Ildzi ari sava nāves diena. Meņšikovs, šķita, pirms tikšanas ar Aleksandras tevu bija jauniesauktais, kas tik tikko sācis apgūt dienesta gudrības Austrumvacijas posteni, bet velak, Berlīnes krišanas laika, dienējis septiņdesmit devitaja SMF.RS vienība. Viņš apgalvoja, ka piedalījies bunkura parmeklešana. Viņš bija dzirdējis izdzīvojušo aculiecinieku stāstus un vērojis, ka - atbilstoši šiem stāstiem - no seklam bedrem reiha kancelejas darza izrakti Hitlera un Fvas Braunas līķi.
1 Iitlers mira tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada tnspadsmitaja apnli - ka vēstīja tas pašas liecības, izdanjis pašnavibu, izšaujot no savas Mauzera pistoles. Viņa jauna sieva iedzēra cianīdu. Abi hķi iznesti ara, aplieti ar benzīnu, kas speciāli nopirkts pirms vairakam dienam, un sadedzināti: Procesiju novērojis I litlera adjutants, SS majors Oto Gunše. Kremacijas liecinieks bijis Gunše, Martins Bormans, Džozefs Gebelss, I laincs l.inge (1 litlera kalps) un Erihs Kempka (viņa šoferis), taču Padomju karaspēks tik spēcīgi bombardējis pilsētu, ka sārts bijis japamet, pirms kremācijā pilnība pabeigta. Ēkas sargi - ieskaitot Ēvaldu I .indlovu un 1 lansu Raiseru, kas aprakuši līķus, - apliecinaja, ka tie aprakti bez atpazīšanas. Ari citi vācu augstaka komandējoša sa- stava virsnieki izdarījuši pašnavibas - ieskaitot visu Gebel- su ģimeni: Džozefu, Magdu un sešus viņu bērnus.
Vairakas dienas pec 1 litlera nāves krievi atraduši līķi, ko uzskatījuši par viņa mirstīgajam atliekam. Vološinovs uzskatīja, ka tolaik īstais līķis tika ielikts redeļu kaste un bruņota konvoja pavadība nosūtīts uz dienvidiem, uz Šveices robežu. 1ās, ko atrakuši padomju karavīri, Vološinovaprat, bijis kada I litlera dubultnieka līķis, taču viņš īsti nezinaja, kura. Daži pierādījumi liecinaja, ka tas bijis Gustavs Vebers, citi - ka aktieris Andreass Kronsteds, savukart cita informācijā noradīja uz Juliusu Šreku - nacistu partijas biedru kopš divdesmitajiem gadiem un I litlera iemīļotāko šoferi. Vološinovs apgalvoja, ka mirušais bijis viens no šiem vīriem, kuru vācieši tik centīgi fotografējuši, pirms sarta liesmas padarīs ķermeni neatpazīstamu. Un šis līķis - nevis 1 litlera mirstīgas atliekas - ielikts koka kaste un aiztransportēts uz krievu pataloganatoma laboratoriju Berlīnes pievārte. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada astotaja maija, kad Eiropa svinēja Uzvaras dienu, krievu tiesu medicīnas eksperts doktors Pausts Šarovskis un pa ta ļogana tome majore Anna Maranca ķeras pie mirstīgo atlieku autopsijas.