Beidzot līķis tika apglabats brīva zemes gabala Klau- zenštrase 30-32, Magdeburga, un palika tur līdz tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajam gadam, kad KGB, acīmredzot cenšoties nepieļaut, ka 1 iitlers kļūst par svēto mocekli labēja sparna piekriteju un vācu nacionālistu acis, i/raka viņa mirstīgas atliekas un iznicinaja, izkaisot tas F.les upe netālu no Bidericas ciemata.
Ja neskaita laiku starp I litlera navi un līķa atrašanu, kad īstas fīrera mirstīgas atliekas tiešam varēja pazust, Deborai šķita, ka Vološinova teorijas patiesumam neapšaubamu pierādījumu nav. Jo vairak viņa uzzinaja - pateicoties Aleksandras nelabpratigajam un lauzītajam tulkojumam -, jo vairak radas jauta jumu.
Gusta saņemtie vācieši, kas atraduši bojāgājušā 1 litlera līķi un piedalījušies ta sadedzināšanā, bija snieguši visai pretrunīgas liecības, Piemēram, šautas brūces konstatētas visdaža- dakajas vietas: daži teikuši, ka šauts mute, citi apgalvojuši, ka deniņos vai vienas acs kaktiņa. Kads sacījis, ka līķis atrasts guļvieta līdzas Braunas mirstīgajam atliekam, bet cits noradījis, ka tas bijis krēsla. Ka stasta, traipi uz. divana bijuši no citas asins grupas.
Taču pirmām kartam Deboru parsteidza savadas ziņas par mirstīgo atlieku vešanu no Berlīnes uz Magdeburgu. Oficiālajos dokumentos bija teikts, ka krievi aprakuši līķi pie ceļa un pec tam atkal izrakuši. Šl dīvaina nciba pa ceļam no Berlīnes līdz Magdeburgai atkartota deviņas vai pat desmit reizes. Skaidrojumu, kadeļ ta darīts, atrast neizdevās, un Vološinovs izdarījis pats savus secinājumus, piemēram, ka padomju varas iestādes nav varējušas izlemt, - detalizeti izpētīt līķi vai an iznicināt to. Šo neizlēmību pastiprinājušās šaubas par lika identitāti - biedejošas bažas, ka tas nav meklētais.
l'at oficiālās autopsijas rezultāti deva tikpat daudz jauta- jumu, cik atbilžu. Vācieši, kas bunkura bija palikuši dzīvi, nelokāmi apgalvoja, ka I Iitlers nošāvies - to it ka apstiprinot fotogrāfijās, kurn autentiskumu pieradīt nebija iespejams, - taču autopsija uzradītas gan cianīda paliekas, gan stikla lauskas mute, bet lode tā ari netika atrasta. Protams, nacistu li- deris varēja pirms nošaušanas iedzert ari ampulu ar indi un lode varēja pazust, taču šis pretrunas lika aizdomaties. Vēlāk, kad rūpīgi izpētīja bunkuru, tika atrasta galvaskausa daļiņa, kas acīmredzot bijusi lodes izejas vieta. Ši daļiņa tika turēta atsevišķi un, cik Deborai bija iespējams spriest, vel joprojām atradas krievu varas iestāžu nciba, lai gan I )NS analīzes netika veiktas ar noluku. Vološinovs bija pārliecināts, ka jau pati ši kaula atrašana ir aizdomīga - ka tas varētu but varas iestāžu mēģinājums slēpt trūkumus ziņojuma par au- topsiju. Turklāt ar ta palīdzību nav iespējams identificēt līķi vai kategoriski noteikt, ka tas ir no ta paša lika.
Tika parbaudits ari zobu tiltiņš, kas atrasts kancelejas dārzā, - ari tas it ka apstiprinot, ka tas bijis I litlera līķis, taču ziņojumos, kas apstiprina šis parbaudes, izmantotas zobārstā palīdzes Ketas I lausermanas un zobu tehniķa Friča Fht- mana apšaubamas atmiņas. Viņi abi strādājuši pie 1 litlera zobārstā doktora Friča Blaškas un bijuši aktīvi nacistu partijas biedri, kas - ka noradījis Vološinovs - iespējams, slepeni vienojušies sniegt nepatiesas liecības. Vološinovs uzskatīja, ka liktenīgais tiltiņš rekonstruēts un, lai maldinatu, nolikts vieta, kur krievi to noteikti atrastu. Vološinovs uzskatīja, ka tas neapgāžami liecina par nacistu izplānotu 1 litlera mirstīgo atlieku aizvešanas stratēģiju. Apzināti atstajot pietiekami daudz, pierādījumu, kas pārliecinātu padomju varas iestādes, taču patiesība neko nepierādītu. Tieši tadeļ līķis tika dedzināts, taču netika iznicināts pilnība - lai krievi nemek- letu citu. Tieši tadeļ pieļauts, ka krievu rokas nonāk pareizas fotogrāfijās. Citādi kadeļ, vaicajis Vološinovs, lojālām un cieņas pilnam nacistam vajadzētu fotografēt savu fīreru, pirms tas tiek pārvērsts pelnos? Loģika šada rīcība ir tikai tad, ja ta ir kadas maldinašanas stratēģijas sastavdaļa.
Kad mirstīgas atliekas tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajā gada KGB beidzot izraka un izrucinaja, Padomju Savienība, ka uzskatīja Vološinovs, ne tik daudz centas paglabt pasauli no potenciāla nacistu elka, ka meģinaja pielikt punktu nebeidzamajam diskusijām par to, kads līķis patiesība nonācis viņu rokas. Jau tas vien liecinot, - krievi netic, ka pat ar vismodernākajam tehnoloģijām ir iespejams pieradīt, ka tas ir I litlera līķis.
Tas nebija viņš. Viņi zinaja, ka ta ir. Padomju varas iestādes no- gadaja līķi Magdeburga un negribeja atzīties pasaulei, ka kļudiju- šas. taču viņi tiešām kļūdījās, un viņi to zinaja.
Pēdējie pierādījumu mozaīkas gabaliņi, kuru deļ Vološi- nova personīgais krusta gājiens pārvērtās par apsēstību, kura vainojams ari viņa draugs un mentors Meņšikovs. Tieši Menšikova stāstījums Aleksandras tēvam par to, ko viņš re- dzejis un ko nav redzejis Berlīnē tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada maija, rosinājis Vološinovu domāt. Šis informācijās drusciņas Deborai šķita daudz pārsteidzošākas un interesantākās neka viss parejais. Viņa, elpu aizturējusi, ziņojumu parlasija tns reizes.
Stun, kur bunkura centralaja gaiteni izveidota tada ka istaba - šis gaitenis veda uz. kapnem, kas savukart veda darza, kur aprakti līķi, - Meņšikovs, cieši satvēris roka auto- matu, uzmanīgi virzījās uz priekšu un atrada dunci. Tas nebija nacistu duncis; tas bija daudz skaistaks un divainaks - ar garu asmeni no bronzas un lauvu un kaujas ratu atte- liem zelta - bronzas laikmeta Grieķija tādus ieročus izmantoja ceremonijās.
Beidzot. Viss top skaidrs.
Taču ne jau mikeniešu dunča deļ Vološinovs vairak neka piecdesmit gadus pa puspasauli dzinis pēdas tai kastei. Un ne jau tadeļ, ka oficiālajos dokumentos bija tik daudz pretrunīgu ziņojumu, viņš turpinaja meklejumus un rakstīja varas iestadem, līdz viņam pamazam vien tika atņemta viena dienesta pakape pec otras. Viņš ta nkojas tādēļ, ka no sirds ienīda nacistus, turklāt paradoksali, bet juta līdzi savai valstij un tas problēmu maktajam varas iestadem. Pēdējais un visbūtiskākais piliens bija drauga Menšikova nave - viņu padomju vara slepeni sodīja kopa ar tnsdesmit citiem krieviem par atteikšanos piedalīties nemieru apspiešana Magdebur- ga tūkstoš deviņsimt piecdesmit trešaja gada. Tieši šis traģiskais gadījums vairak par visu lika Sergejam Vološinovam izveleties cīnītājā likteni.
Debora sedeja krēsla un turēja paceltu Menšikova atrasto nazi - dunci, ko viņš atdevis savam māceklim, kurš meklējis patiesību. Tas kastes bija vienīgais priekšmets - parejie bija tikai papīri. Deborai pat nevajadzēja rūpīgi to apskatīt. Viņa bija pārliecinātā, ka duncis ir no kolekcijas, kas patlaban atradas slepenā telpa kada neliela Atlantas muzeja.