Luk, ta, viņa domas secinaja. Tas ari ir trūkstošais mozaīkas gabaliņš.
Sešdesmit septītā nodaļa
Debora raudzijas ara pa logu uz. Maskavu, kas pamazam palika viņiem aiz muguras, un domaja par Aleksandru un viņas viru, kas bija uzklājuši vakariņu galdu, kura netrūka ne ikru, ne vodkas - it ka viņa butu kadas valsts vestniece un viņiem butu pienākums demonstrēt krievu tradīcijas un viesmīlību. Vasilijs pusdienu laika bija piesardzīgi vērojis viešņu, taču pec kada laiciņa viņa uzmanība pilnība pievērsās sievai, kurai ierasto klusēšanu izdevās saglabat ar milzīgu piepūli. Pusdienu laika Deborai saka šķist, ka Aleksandras seja atga- dina aizsprostu plūdu laika - kad vodkas pudele jau trešo reizi ceļoja apkart galdam, aizsprosts sagruva.
- Jus domājāt… - viņa iesāka, - jus domājāt, ka mans tevs varbūt nemaz nebija traks?
Viņa tik tikko elpoja, tik tikko spēja izrunāt šos vārdus, un Debora juta, cik smags klusums un piesardzība piepildi- jusi telpu, kamēr viņa centusies pieņemt lēmumu. Vai Aleksandra vienmēr aizdegusi svecīti - cerība, ka tevs ne vien- mer bijis visu izsmiets klauns, par kadu viņu uzskatījuši? Iespejams, tas izskaidrotu, kadeļ Aleksandra atļava Deborai ieskatīties mapes, kuras pati nekad neuzdrošinātos parlasit.
Debora vēroja sievieti, kas cīnījās ar savam izjutām, un priecājās, ka var atbildēt godīgi.
- Ne, - viņa beidzot ierunājās, - es nedomāju, ka viņš bijis traks. Manuprat… - vel joprojām būdama pārsteigtā par šādu iespeju, viņa uz. mirkli apklusa. - Hs domāju, ka viņam taisnība.
Aizsprosts neizturēja, un Aleksandra saka raudat - gan par sevi, gan par savu mirušo tevu.
Tatad nu Debora zinaja. I ,aiku pa laikam viņai jau bija nojausma, ka atrodas uz nepareiza ceļa, ka notikumi, kurus viņa atklaj, nav īstie, un nu viņa zinaja, kadeļ. Ar arheoloģiju tie nekad nav bijuši saistīti - ja neņem vera nacistu iedomu, ka viņi ir grieķu pēcteči. I Iitlers sevi uzskatīja par jauno Agamemnonu, vērsdams savu ksenofobisko karu pret citādajiem, un, kad karš beidzas un viņš izdarīja pašnāvību, viņš vēlējās tikt iemūžināts tapat ka senie grieķu valdnieki.
Debora atsauca atmiņa sarunu ar Mikenu amatnieku - par nacistiem, kas apmeklējuši šis vēsturiskas vietas, par tādiem miesniekiem un vajpratīgajiem ka 1 iimlers un Gēbelss, kas iedomājušies, ka Šlimans bijis teitoņu pārcilvēks kaut vai tadeļ vien, ka izrakumos atradis citus pārcilvēkus, tas ir, Agamemnona karaspēka varoņus. Viss saka veidot loģisku notikumu ķēdīti. Tieši tadeļ, Debora sprieda, I Iitlers vēlējas, lai tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestā gada olimpiskas spēlēs notiek Berlīne, - viņš uzskatīja, ka Vacijai ka senas Grieķijas fiziska un kulturālā pārākumā mantiniecei uz to ir tiesības. I'irms došanas uz lidostu viņa kada Maskavas gramatnica bija šķirstījusi sējumu par nacistu estētiku - ba- žīdamas un baidīdamas, ka atradis taja nežēlības un deģenerācijas apliecinājumu. Bet izrādījās gluži pretēji: nacistu maksla bija atturīga, atdarina ja klasiku, jautas centieni izvairīties no abstrakcionisma un ekspresionisma par labu konservatīvismam. Vairak par visu viņi mīlējuši senas Grieķijas mākslu un arhitekturu. Gramata bija neskaitami eku plāni - daudzus zīmējis pats I Iitlers -, kas atgadinaja Partenonu Atēnas, un skulpturas, kas acīmredzami patapinatas vai kopētas no klasiska laikmeta oriģināliem. Pat āriešu politiskas filozofijas pamata bija grieķu un romiešu estetika - patiesību sakot, nacionalistiska, etriocentriska un rasistiska tas versija, kura apgalvots, ka klasiskas pasaules pagrimums un modernas pasaules deģenerācija ir rasu sajaukšanas tiešas sekas. Nacisti ticēja, ka, attīrot nāciju no citadajiem, viņi atjaunos zelta laikmetu, kura valdīja senas Grieķijas maksla un kultu ra.
Beigu beigas viņi, lai izradītu cieņu fīrera mīlestībai pret klasiku un valdnieka ambicijam, bija apgadajuši savu ģenerāli ar Agamemnona kapa piedevām, bet artefakti - neatkarīgi no ta, vai viņi zinaja, ka tie ir viltojumi, - bija tikai rotājums. Pats galvenais bija mirstīgas atliekas.
Debora jutas pārsteigtā, ka Vološinova papīros nebija nevienas norādes par to, ka I Iitlers nav gājis boja bunkura. Tajos runāts tikai par īsta lika izslidešanu no krievu rokam, nevis par senseno Staļina pārliecību, ka šis cilvēks palicis dzīvs un aizbēdzis. Debora sprieda, ka bijis parak maz informācijās, lai ši versija nostiprinātos, lai gan kadu laiku ta izplatīta diezgan aktīvi. Taču ta radīja vel vienu jautajumu. Kadeļ laika, kad valsts bijusi liesmas, nacisti tik ļoti centušies sagla- bat sava līdera līķi? Ši līdera plāni taču izgāzās, un viņš pats jau bija miris.
Nākamajai reizei, drūmi atbildēja iekšēja balss.
Tas nebija tikai līķis. Ta bija ikona, piemineklis, simbols - ka Ļeņina mirstīgas atliekas mauzolejā pie Kremļa sienas, kur tas atrodas vel daudzus gadus pec tam, kad sistēma, ko viņš būvējis, sabrukusi. Lai kada iemesla pec krievi iznicināja līķi Magdeburga, viņi zinaja, ka, iecelts mocekļa karta, mirušais var but faktiski tikpat bīstams ka dzīvais. Ari i litlera kauli vien var but lielisks pamudinājums celties nacistu atbalstītajiem…
labi, I Debora domas secinaja, bet kas notika talak?
Krieviem atstats kada dubultnieka līķis, bet I litlera paša līķi - ieterptu Mikenu valdnieka krašņajas dranas - pa ceļam uz Šveici partvera cilvēki, kas iemiesoja to, pret ko I Iitlers cīnījies: melnadainie tankisti.
Likteņa ironija, vai ne?
Debora sprieda, - ja šis atradums butu palicis pie viņiem, lietai butu pielikts punkts, taču nacistiskajai Vacijai nebija monopola uz rasismu.
- Kaut kas šausmīgs, - Debora skaļi noteica.
Tā par to, ko viņš redzējis kaste, Tonjas tevs bija teicis sava tanka vadītajam Tomasam Morisam: kaut kas šausmīgs.
laikam jau Hitlers gulējis tur gluži ka Agamemnons, Debora domas sprieda.
Militārās policijas virsnieks nozadzis kasti un nogalinajis melnadaino tankistu komandieri - viņš pilnīgi pareizi nospriedis, ka šis noziegums netiks uzskatīts par nopietnas izmeklēšanas vērtu. Sakuma viņš, iespejams, nezināja, kas tie par priekšmetiem kaste, taču bija pārliecināts, ka tic ir vērtīgi. Viņš izlūkojis situāciju un sazinajies ar kadu britu kolekcionāru, lai noskaidrotu, ko varētu iesākt ar pēcnāvēs masku un pārejiem artefaktiem, kas atradušies kopa ar līķi, - visticamak, solījies tos pārdot, tādejādi nopelnot uz I litlera līķa rēķina. To izdarījis, viņš nosūtījis kasti uz. Savienotajam Valstīm, taču kaut kada iemesla pec ta galapunkta nav nonākusi, un militārā policija pazaudēja pēdas. Un viņš dibinājis slepenu labēja sparna grupējumu, lai tas atrastu.
Gadiem ilgi kastes atrašanas vieta nebija zinama, līdz beidzot ta paradijas Francijas piekrastē. Ričards par to uzzinājis pa melna tirgus kanāliem un atvedis uz Atlantu, bet izlēmis, ka mirstīgas atliekas - viņš taču uzskatīja, ka tas ir Agamemnons, - jānogādā atpakaļ (Grieķija.
Taču tas nebija Agamemnons, un Debora pat nenojauta, kur līķis atrodas tagad. Un vai tas tiešam spētu to, uz ko cerejuši sen mirušie nacisti, - apvienot zem viena karoga visus pustrakos galējos rasistus un arvien papildinat šis rindas, sūtot viņus ka grieķus koka zirga ieņemt Troju no iekšienes: sakot ar dzīvojamiem rajoniem un mikrorajoniem, biroju ekam un sīkiem uzņēmumiem. Tas, protams, nebija iespejams. Bet varbūt viņa ir parak naiva? Debora atsauca atmiņa ekstrēmistu grupū sarakstu Dienvidu nabadzīgo juridiska centra majaslapā interneta, attēlus, Kukluksklanu, Āriešu nāciju, skutgalvjus, Jaunos konfederatus… Varbūt tas nemaz nebija tik neiespējami.
Kad lidmašīna piezemesies, viņa piezvanīs Kernigam un visu viņam izstāstīs. Gan par I litleru un Vološinovu, gan par Magdeburgu un Berlīnes krišanu, gan…