…to, ka viņš kļūdījies?
Ari to. Saruna nebūs no vieglajam.
Debora iedomājās par Kelvinu un saka prātot, kads bus viņa viedoklis. Iepriekšējā vakara viņa, atlaidusies gulta, beidzot atļavas domas atgriezties taja nakti pirms rezultātu saņemšanas no Izotopu lietišķo pētījumu centra laboratorijas - nakti, ko viņi bija pavadījuši kopa. Un atskarta, ka gandrīz neko neatceras. Atmiņas glabaja pirkstu gali, nevis prāts, jo Kelvins bija izslēdzis gaismu un biezie viesnīcas numuriņa aizkari pilnība aizsedza ielas laternas gaismu. No nta Kelvins bija pamodies pirmais, un Debora saka nožēlot, ka nekad nav redzejusi viņu bez advokata uzvalka - kaut vai tadeļ, ka šadas atmiņas šķistu daudz istakas un konkrētākās par nedrošu grabstišanos tumsa, kas bija vienīgais, ko patlaban glabaja smadzenes. Butu bijis tik jauki toreiz, redzēt viņa seju un tagad to atcerēties…
Nu, Debora sev iegalvoja, neviens nav teicis, ka ta bija vienīga reize. Nākamreiz tu to redzesi un iegaumēsi.
Varbūt. Taču, lai līdz tam nonāktu, bus jāiztur vel grūtākā saruna neka ta, ko nāksies risināt ar policiju.
- Tie stāsti par sazvērestībām ir tīras blēņas, - teica Kins.
Kerniga satikties bija piekritis visai negribīgi un pie viņas dzīvokļa durvīm ieradies kopa ar Kmu.
- Paklausieties! - iesaka Debora. - Mums ir miris krievs, kurš ka apsēsts meklējis I litlera līķi, līdz nonācis pie Drui- du kalna muzeja…
- Tikai tadeļ, ka viens traks krievu vecis ticējis…
- Paklausieties, - Debora atkartoja. - Jums šķiet, ka tas viss ir muļķības, sak, tad jau an nosēšanas uz Meness patiesība tika uzņemta kinostudija, bet tas ir vienkāršākais risinājums, kurš turklāt atbilst faktiem. Ir kads neonacistu grupējums, kas mekle to, ko jus uzskatat par ieroci. Ir kolekcionārs, kas mekle to, kas, viņaprat, ir mākslās priekšmets. Ir cilvēks, kurš gājis boja četrdesmitajos gados un kurš apglabats ka seno laiku karavadonis. Un ja nu tas ir viens un tas pats? Ja nu jus nemeklējat kodolieroci vai baku vīrusa izraisitaju? Ja nu tas līķis vienlaikus ir gan artefakts, gan ierocis?
Kins jau atvēra muti, lai iebilstu, bet Kerniga uzmanīgi klausijas. Niknumu, ar kadu aģents bija izturējies pret Deboru pedeja tikšanas reize, parmaca piekapšanas, taču jo vairak viņa runaja, jo neomuhgak viņš jutas. Un Debora intuitīvi juta, ko aģents doma - lai cik tas nejedzigi ari
izklausītos - ka viņai taisnība.
/
- Ko jus ar to gribat teikt? - Kerniga jautaja.
- Iespējams, tas nav bioloģiskais vai ķīmiskais ierocis, - Debora paskaidroja. - Varbūt tas ir ideoloģisks. Politisks. Tiem pustrakajiem nacistiem 1 Iitlers ir tas kungs un tevs. Viņa mirstīgajam atliekam tiek piedeveta maģiska nozīme.
-Maģiska?
- Vini ta uzskata. Tas nav tikai simbols. Tas ir talismans,
■ / 7
ikona, tas ir pārcilvēka iemiesojums, kam viņi tic.
- I .abi, - noteica Kerniga, - bet kadeļ jus to saucat par ieroci?
-Tādēļ, ka cilvēki pulcējas ap tādiem simboliem. Ilgus gadus tika uzskatīts, ka mirstīgas atliekas iznicinātās, un to izdarījis I litlera ļaunakais ienaidnieks, ļa tas atkal paradītos visa spožuma, viņuprāt, ta butu augšamcelšanas. Triumfs, karapulka karogs. Un grupējums "Atrejs" - neatkarīgi to ta, vai viņiem taisnība, - uzskata, ka šadi viņi sasniegs savu mērķi. Un tas ir karš.
- Pret ko?
- Pret ebrejiem, arabiem, melnajiem, gejiem, invalidiem, kreisajiem, jaukteņiem, - uzskaitīja Debora, vienlaikus pieliekdama pirkstus, - un visiem pārejiem, kas tādiem palīdz vai uzskata, ka tiem ir tiesības eksistet.
Abi vīrieši klusēdami veras runātājā.
- Hitlera līķa atrašana, ja tas nonāktu viņa draugu rokas, varbūt ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai realizetu viņu mērķi, - Debora turpinaja.
- Šeit tas nav iespejams, - klusi noteica Kins.
-Ceru, ka jums taisnība, - Debora atbildēja.
- Pat ja ir iespējams, viņiem neuzvarēt.
- Iepriekšēja reize viņi neuzvarēja, - Debora sacīja Kinam, - bet padomajiet, kas noticis pec tam! Protams, te nebūs tanku, formastērpu un iebrukumu. Tie bus terorisma akti: uzspridzināts tilts, šaudīšanas Makdonalda estuve, spēkstacija ievietota bumba. I.ai panaktu nevēlamas sekas, nav vajadzīgs atklats karš. Šada kara ari viens bojagajušais ir parak liels zaudējums.
Iestājās ilgs klusums. Tad Kerniga pieceļas kajas. Viņš izskatījās neapmierināts - it ka viņš butu licis kopa mozaīku, bet Debora visu izjaukusi. Attēls tagad izskatijas pavisam citāds, divainaks neka iepriekš, nepatikamaks, taču loģiskāks.
- Nezinu, - viņš teica. - Ta vien šķiet… Nezinu, lāču
' / /
mums tas jaizpeta. Nesaku, ka jums taisnība, taču taja kaut kas ir. Paldies.
Debora vienkārši palocīja galvu. Kins, nodūris galvu, pētīja savas kurpes.
- Ziniet, - ierunājās Kerniga, jau iedams uz durvju pusi, -es agrak esmu visai nejauki pret jums izturējies. Ne jau jus esat vainīga, ka tie grieķi gaja boja. Jus taču nešāvāt…
-Zinu. Bet, ja es butu jums visu izstāstījusi…
- Un tomēr, ta nav jusu vaina.
Aģents vilcinājās, un Debora, cieši sakniebusi lupas, viegli pamaja ar galvu.
- Vai ir kads, pie ka jus varētu padzīvot? - Kerniga jautaja. - Draugi, ģimene?
Debora novērsās.
- Ir, - viņa atbildēja, domas pratodama, vai ta tiešam ir taisnība.
Sešdesmit devītā nodaļa
Kad viņi bija prom, Debora apsēdas uz gultas malas un skatijas ara pa logu - nakti un lietu. Tas bija sācies un mitējies, bet nu atkal pieņēmies speķa. No rietumiem atskanēja pērkona dārdi. Vel pirms rītausmas saks zibeņot - iespejams, pamatīgi.
Debora sava adrešu gramatiņa uzmeklēja Tonjas majas telefona numuru. Viņai nebija ne jausmas, vai tas nav mainījies, nespeja atcerēties, ka vispār to kaut reizi izmantojusi, bet ta bija viņas vienīga cerība, līkai pec astota signālā ieslēdzās automatiskais atbildetajs. Debora izstostīja atvainošanos un tad ķeras pie plana, absurdas nejaušību stratēģijas, kas ietvēra visu, ko Tonja sauca par meitenigu: kosmētiku un parfīmu… Vienalga. Viņa apvīlēja nagus un ieslidinaja viii aizmugurēja kabata.
Viņa piezvanīja Kelvinam uz majam - an tur atsaucas automatiskais atbildetajs. Nespedama iedomāties neko vienkāršu un aspratigu, kas iederētos šada situācijā - īpaši, ja Kelvins sedetu un klausītos, ko viņa runa, - Debora nolika klausuli. Bija krietni vels, tomēr viņa piezvanīja ari uz Kel- vina biroju, bet neka - tikai balss pastkastīte. Viņa jau gra- sijas doties pie miera, kad atcerējās Kelvina tieksmi veļu naktis strādāt muzeja. Viņa taču varētu it ka nejauši ierasties muzeja, piemeram, lai pastradatu, un tad viņi visu nokārtotu tur.
Esi gatava paskaidrot, kadeļ neesi ar viņu runājusi kopš iziešanas no Izotopu lietišķo pētījumu centra laboratorijas? Kadeļ, ne vārda neteikusi, atkal aizlaidies no valsts?
Debora atkal apģērbās un, slēgdama ciet dzīvokļa durvis, no mobila talruņa piezvanīja uz muzeju.
Pēc ilgas zvanīšanas klausule beidzot tika pacelta. Tas bija Kelvins, kurš izklausījās steidzīgs.
- Ja, Debora, kas noticis?
- Ka tu zini, ka ta esmu es?
- Kurš gan cits zvanītu tik veļa stunda?
- F,s dnz bušu, - Debora sacīja. Pa telefonu atvainoties viņai negribējās.
- Un tas ir viss? - Kelvins iesaucas. Viņš patiešam dusmojas, un kads gan tur brīnums. - Tu aizbrauc, pat nepiezvanījusi, un tad atkal vienkārši uzrodies pie manam namdurvīm…