- Patiesību sakot, pie manam namdurvīm, - Debora centas but aspratiga, lai mazinatu saspīlējumu. - Tu taču esi muzeja.
- Tas ir viens un tas pats.
- Vai varam aprunaties aci pret aci? - Debora jautaja.
Kelvins, šķita, apsver šo piedāvājumu.
- Labi, - viņš beidzot noteica.
- Vai man kaut ko ai/vest? - Debora noprasīja. - Ēdienu no ķiniešu restorānā?
- Varbūt labak atbrauc, un tad jau redzēsim, kas notiks talak, nevis uzreiz steigsim kopa paēst.
- Tev taisnība, - viņa piekrita.
- Es no interneta izdrukāju "I Ionkongas darza" ēdienkarti, - Kelvins teica, kad Debora iegaja muzeja direktora kabineta.
- Man likās, ka tu vispirms gribi noskaidrot, kas notiks talak, nevis atkal visu sasteigt, - Debora iebilda.
- Rīkojos intuitīvi, - Kelvins atbildēja.
Viņi vel joprojām nebija uzsmaidījuši viens otram.
-Un ko tad teica tava intuīcija?
- Atskārtu, ka tu gribi atvainoties, un, ņemot vera to, ko esmu dzirdējis par notikumiem l'almeto, nopratu, ka tev daudz, kas stāstāms un man tadeļ vajadzētu but daudz iejūtīgākām, neka tu butu pelnījusi…
-Aizveries un padod man to ēdienkarti! - Debora noskaldīja.
Tagad Kelvins pasmaidīja, un Debora atbildēja ar to pašu.
- Ko tu labak gribētu? - Kelvins jautaja.
- Cāli, - viņa atteica.
-Un vel?
- Uzlimites, - Debora noteica.
- Un vel?
Tagad Kelvins staveja viņai līdzas, un balss bija jautra, rotaļīga.
-Ak, - Debora sacīja, pacēlusi acis un savilkusi lupas plata smaida, kad Kelvins aplika rokas viņas viduklim, - tu runa ne tikai par edienu?
- Tieši ta.
- I Im, - viņa domīgi novilka. - Domāju, ja. Vel es gribētu ar dārzeņiem un gaļu pildītu pankuku.
Kelvins smiedamies atravas no viņas.
- Tev tik joki prata.
- Meitenem jaed, - Debora sacīja. - Bet desertu apspriedīsim velak.
- I ,abi, - Kelvins piekāpās. - Gribi izstaigāties līdz restorānam? Es šeit jau stundām esmu sēdējis, bet tev ir daudz kas stāstāms.
Muzejs atradas mežaina ieplaka parsimt jardu attalu- ma no galvena ceļa. Ejot zem ozoliem un smaržīgajiem sveķkokiem, bija jūtams, cik spirdzinošs ir lietainas nakts gaiss.
Kelvins klausijas Deboras rūpīgi pardomataja stāstījumā par to, ko darījusi pēdējās dienas, un saņēma sievietes roku, kad viņa atziņas, cik vainīga jutusies, ka tie grieķi gājuši boja.
- Tu neesi vainīga, - viņš teica. - Vienīgais vainīgais ir tas, kurš tos cilvēkus nošava.
Debora paspieda viņa roku un pacēla acis. Mugura Kelvinam bija plāns balts teniskrekls, virs ta - haki krāsas krekls. Viņš to sauca par Dienvidu advokata ikdienas tērpu. Dzeltenīgajā laternu gaisma viņa seja šķita ideāli veidota, pat pievilcīga. Debora plati pasmaidīja - pateicībā par iejutibu. Un tad jau viņi bija nonākuši restorānā - plaša sarkana telpa ar Disneja zirnejumiem. Acīmredzot ziemeļnieki iedomājas, ka Ķīna ir tada.
Viņiem pieejot pie letes, pasutijums bija gatavs un iesaiņots. Taču no lietus paglabties neizdevās - tiklīdz abi bija izgājuši no ēstuves, sakas pamatīga lietusgāze. Kadu bridi viņi slepas zem liela tumšsarta ēstuvēs portika, taču tad saprata, ka lietus tikai pieņemsies spēkā, nevis apsīks. Un viņi metas skriet.
Kad abi bija noskrējuši divus kvartalus, nodārdēja pērkons, bet tam sekoja zibens, kas uzplaiksnīja kaut kur virs pilsētas centra. Kelvins ar Deboru iesmejas un turpināja skriet. Kelvins dungoja Freda Astera"1 dziesmiņu, un Debora aizrautīgi dejoja pa peļķem, kuras varēja piesmelt kurpes. Ūdens straumes plūda ndziņas un, skaļi rēkdams, lija notekcaurules. Pat pēkšņi iesmelgusies potīte nespeja mazinat Deboras prieku skriet kopa ar pievilcīgo vīrieti lietū, just, ka drebes līp pie miesas un no matiem pil ūdens. Tiklīdz viņi bus nonākuši telpas, vajadzēs izģērbties. Ta bus tikai prātīgi…
Kad viņi bija nonākuši pie muzeja durvīm un Debora me- ģinaja trāpīt atslēgu sledzene, viņa jau smejas tik skaļi un aizrautīgi, ka tik tikko spēja nostāvēt. Viņa bija izmirkuši no galvas līdz kajam - it ka ar visam drebem butu iekāpusi vanna. Kelvins novilka virskreklu, bet baltais teniskrekls izskati jas ka pielīmēts ķermenim.
Kad durvis atveras, viņi burtiski iebruka iekša - vesaja un klusaja muzeja foajē, kur atbalsojas abu dzīvespriecīgie smiekli. Debora jutas ka kutināts bērns, kura neapturamie smiekli šķeļ drūmo un sasmakušo klusumu. Kelvins, plati smaidīdams, aizvēra durvis un pievērsās Deborai.
- Man šķiet, ka esmu samircis, - viņš sacīja.
Debora neko neteica.
Ne. Ne. Nē. Tikai ne to!
I laki krasas krekls jau bija viņam rokas. Kelvinu apspīdēja lampa virs ieejas durvīm - uz. tumša, lietus lašu nesaudzēta stikla fona viņš atgadinaja svēto. Baltais teniskrekls lipa pie glīti veidotajam krūtīm un vedera, audums bija plāns un lietu kļuvis pavisam caurspīdīgs - tas šķita ka ada, ko nometusi čūska. Deboras skatiens pievērsās tam, kas bija redzams zem krekla, - tumšam un mazliet zilganam plankumam. Tas bija tetovējums - pēcnāvēs maska un vācu ērglis, bet virs ta viens vienīgs vārds: Atrejs.
Tātad, Debora domas secina ja, tā ir taisnība.
Viņa bija velejusies noskaidrot, baidījusies, centusies tam neticet, bet tagad viss beidzies.
]a es novērsīšos un izturēšos normāli, viņa sprieda, Kelvins varbūt neko nemanis. Viņš nožūs vai arī uzvilks atpakaļ kreklu un nospriedīs, ka es neko neesmu redzējusi. Viņš iedomāsies, ka ticis cauri tikpat viegli ka toreiz viesnīcā, kad izslēdza gaismu. Viņš domas, ka es nezinu, kas viņš ir.
Taču izlikšanas nekad nav bijusi Deboras stipra puse. Viņa varēja aiziet, palikt vientulība un iegūt minūti vai divas, taču Kelvins bija cerējis, ka viņi kopa paēdis un varbūt darīs vel ko citu. Viņa nespēs ieskatīties šim cilvēkam acis. Ne- spes izturēt šo smaidu, nepa jauta jot, vai tapat viņš smaidījis Ričardam, iekams ietriecis savu nacistu dunci vecajam vīram krūtis. Viņa nespes klausīties šaja balsi, neiztelojoties, ka dzird Kelvinu čukstam tas majas adresi, kur divi grieķi sež pie telefona un gaida zvanu no Izotopu lietišķo pētījumu centra laboratorijas.
Nebija nepieciešams jautat, ko un ka viņš izdarījis. Viss tapat bija pietiekami skaidrs. Ši atskārsme acumirkli ieņema to vietu, kur tik tikko varēja just sirdi un plaušas, - šķita, ka viņa visu jau no paša sakuma redzējusi pati savam acīm.
Tu taču to zināji. Iegalvoji sev, ka nezini, bet patiesība zināji.
Tagad vajadzētu atkal pagriezties pret Kelvinu, pļapat, smieties - it ka nekas nebutu noticis -, bet velak, pec vaka- riņam un mīlēšanas, varētu piezvanīt federajiem un reizi par visam reizem pielikt šai lietai punktu. Vienkārši vajadzēja izciest šīs dažas stundas - vai pat mazak, ja izdotos, neradot aizdomas, tikt pie telefona.
Var taču aiziet uz tualeti, Debora domas sevi pamacija. Tieši ta taču rīkojas ari viņš, kad deva pavēli nogalināt tos grieķus.
- Ar tevi viss ir kartība? - ierunājās Kelvins, un viņa lupas rotājās viltīgs smaids.
-Ja, - Debora atbildēja un ari pasmaidīja. - Vienkārši esmu izmirkuši. Vajadzētu pārģērbties.
- Vispirms paēd, - Kelvins iebilda. - Man allaž gribējies vakariņot līdzas tūkstošiem gadu veciem reliktiem. Ko tu teiktu, ja mēs ēstu tur, pie tas indiāņu vitrīnas?
Debora piespieda sevi plati pasmaidīt.
- Kapec ne? - viņa teica. - Uzklāj galdu, kamēr es nomazgāšos.
- Tu esi pārliecinātā, ka ar tevi viss ir kartība? - Kelvins noprasīja. - Izskatas, ka tu… nu, es nezinu… nervozo.