- Sauksim tas par gaidam, - IDebora paskaidroja.
- Alksti ķiniešu ediena? - viņa smaids kļuva neķītrs un pieglaimigs.
Tev taču viņš patika.
- Ne tikai ķiniešu ēdiena, - Debora meģinaja ķircināties.
Kelvins plati pasmaidīja un, pastiepis roku, spora soli tuvāk viņai.
- Bet vispirms es nomazgāšos, - Debora saviebusies pakāpās atpakaļ.
- Varbūt es varētu iet tev Ildzi, - Kelvins piedāvājās.
- Vari izmantot zēnu tualeti.
- Vai tur ieiet atļauts an lielajiem zeniem? - Kelvins ne- atlaidas.
Viņš to uztvēra ka rotaļu. Deborai gribējās kliegt.
- Šoreiz ja, - viņa atteica un pakapas atpakaļ vel vienu soli.
- Pasteidzies, - Kelvins mudinaja. - Ps nespēšu sagaidīt un tad iešu tevi meklēt.
1 )ebora ieslēdzas kabīne, apsēdas uz tualetes poda un nervozi satvēra mobilo telefonu. Rokas neklausīja.
Ludzu, Dievs, kaut tas darbotos!
Nu…
Augstais Dievs, kas sūtījis mierinājumu visām noskumušajām sirdīm, mes vēršamies pie Tevis pēc remdinājumā šaja grūtajā stunda.
Šie vardi iešāvās prata negaidīti - no nez kādiem atmiņu dzijumiem. Debora sapUrinajas, it ka gribētu pamosties. Viņa skatijas uz telefonu. Vētra ar zibeni varēja ietekmet signālā stiprumu - īpaši tada ieplaka, kada atradas muzejs.
Viņa izņēma no somiņas Kernigas vizītkarti un nospieda numuru.
- Ja, - Debora ierunājās, kad klausule atskanēja sievietes balss, - vai butu iespejams aprunaties ar aģentu Kernigu, ludzu?
-Aģents Kerniga devies mājup. Vai atstasiet kadu ziņu?
- Man ar viņu jaruna nekavējoties! Tas ir ļoti svarīgi un saistīts ar lietu, ko viņš patlaban izmeklē.
Ludzu. Ludzu!
- Un kas ta par lietu?
- Ričards Diksons un divi grieķi, - Debora izgrūda. - Ludzu, man nav daudz, laika!
- Un kas zvana? - nesatricināmā miera jautaja sieviete.
- Debora Millere. I .udz.u, man ar viņu jasazinas nekavējoties!
Pēkšņi tika atgrūstas kabīnes durvis, un Debora pēc spēcīga trieciena nokrita uz flizetas gndas. Telefons izslīdēja viņai no rokas.
Kelvins Bouverss pacēla to un iemeta tualetes poda.
-Zini, kaut kas noteikti jadara ar tam ventilācijas šahtam, citādi tas briesmīgi skan, - viņš teica. Balss bija rama un mierīga, seja neizteiksmīga. Šo vīrieti Debora nekad agrak nebija redzējusi. - Šaja eka palikt vienam vienkārši nav iespejams.
Viņa neraudaja. Viņa nelūdzas. Viņa pat nemēģināja kaut ko paskaidrot vai apelēt pie Kelvina taisnīguma, draudzības vai mīlestības, jo instinktīvi un nešaubīgi juta, ka viņam nekas no ta nepiemīt. Deborai bija šķitis, ka viņa bus pārbijušies, taču situācijās neparastums laupīja bailes - viņa juta neparastu mieru, pašpārliecību un velmi nepakļauties. Viņa neraudas. Viņa nelūgsies.
Taču Debora vel nebija paguvusi piecelties, kad Kelvins spēcīgi ar duri iesita viņai pa galvu. Ne tik daudz sāpēja, ka parsteidza brutalitate, ar kadu tas tika izdarīts. Debora atsitas pret tualetes podu. Bouverss vel joprojām staveja kabīnes durvis - izejas nebija.
Prātā iešāvās doma, ka Kelvins gatavs viņu nogalinat tepat. Kas gan cits varēja but viņam prata? Debora pieplaka pie grīdas un pacēla acis. Uz bridi viņu skatieni sastapas, un Kelvins savilka lupas aksta smaida - apdomata un ļauna.
- Zini, - viņš ierunājās gluži nepazīstama balsi, - manu- prat, labi, ka ta. Es tiešam nespeju iedomāties, ka izturēšu vel kaut vienu tavu pieskārienu.
Debora sastinga, taču klusēja.
- Vai tu, žīdiete, dzirdēji, ko es teicu? - Kelvins gandrīz čukstus noprasīja.
Viņš jau bija savilcis nīku dure un atvēzējies, kad Debora metas uz priekšu un no visa speķa ar galvu ietriecas Kelvinam vedera - ka šķēps. Viņa roka noslīdēja par Deboras plecu. Sapeja, taču pec trieciena viņš bija zaudējis līdzsvaru un atkrita uz muguras. Galva tik dobji atsitas pret flizeto grīdu, ka Debora saviebas - karpidamas prom, viņa klusībā, šausmu pārņemtā, ceroja, ka Kelvins ir miris.
Mirkli viņš gulēja uz muguras, un Debora stāvēja līdzas. Asinis no galvas nesucas; lai an acis uz bridi pārgriezās, Debora saprata, ka jau drīz vien viņš bus kajas. Neveikli par- lekusi pari gulošajam vīrietim, Debora atrava tualetes durvis un izskrēja ara.
jātiek līdz telefonam.
Klibodama un meklēdama atslēgas, viņa metas uz kabinetu. Potīte sāpīgi smeldza.
Tikai ne tagad, viņa domas sev atgadinaja, šis nav īstais laiks ļauties sāpēm!
Debora bija nonākusi foajē, kad izdzirdēja, ka pret sienu atsitas tualetes durvis. Kelvins jau bija atžirdzis.
Viņa mirkli vilcinājās. Ja dosies uz kabinetu tagad, atpakaļceļa vairs nebūs. Viņš, iespējams, bus klat, iekams izdosies kadam piezvanīt un noteikti iekams kads pagūs pacelt klausuli. Tatad zvanīšana pagaidīs. Bija jātiek ara no šis ēkas. 1 .ielceļš bija tikai pusjudz.es attaluma, un viņa šo apkartni pazina labak neka Kelvins.
Pagriezusies, lai dotos uz ārdurvīm, Debora pamanīja, ka Kelvins jau nonācis līdz spokainajam kuģa priekšgalam - neveikli šļūkdams un sasveries uz vienu sanu ka galjona. Iespejams, belziens pret grīdu tiešām satricinājis galvu.
Tas labi, Debora domas secinaja.
Iespejams, Kelvins bija nospriedis, ka pretiniece jau aizbēgusi. Iespējams, viņš tomēr zaudējis mazliet asiņu. Iespejams, viņš uz kadu laiku zaudējis samaņu un laika izjutu.
Arī tas ir labi.
Bet ne parak labi. Aizturējusi elpu, Debora slepas tumsa, cerodama, ka Kelvins izstreipuļos ara, lietu un viņa varēs ieslēgties, aizskriet līdz telefonam un piezvanīt Kernigam. I^et Kelvins samazinaja ātrumu un apstajas, ka dzīvnieks pētīdams aizvērtās durvis. Tad viņš spēji pagriezās un pieliecas. Šķita, ka viņš kaut ko meklē uz grīdas. Debora pašķielēja garam zaļganajai sievietei čūskai, kas smejas tieši seja Kelvi- nam, un viņas sirds pamira. Viņš tanī bridi taustīja uz. grīdas baltu plastikata maisu.
Ka no taluma, ka pamodusies no nejedziga sapņa, Debora atskarta: ēdiens no ķiniešu ēstuves. /
Viņš parbauda, vai tas vēl silts.
Vel pirms dažam minūtēm tas bija viņu vakariņas, viņu kopīgas ieceres, viņu priekšspēle. Atmiņas par to šķita tik groteskas, ka bija vajadzīgs garaks bridis, lai atskarstu, ka Kelvins tādejādi mēģina noskaidrot, cik ilgi bijis bezsamaņa un cik talu varētu but tikusi viņa. Kelvins no kabatas izņēma mobilo telefonu un izslejies saka spiest podziņas.
Tiklīdz atskanēja viņa apslapēta balss, Debora saka kāpties atpakaļ. Divi klusi soļi, tns - un potīte neveikli samežģījas, tādēļ viņa, vel joprojām nenolaizdama acu no vīrieša, paklupa. Kritiens atbalsojas telpa, Kelvins pagriežas un ieraudzīja, ka Debora metas prom pa vienīgo iespējamo ceļu - pa gaiteni hdz divviru durvīm un dienesta telpām.
Debora pazina muzeju ka savu kabatu. Varētu paslepties. Varētu skriet atpakaļ. Varētu tikt hdz, Ričarda privātā ja i rezidencei un no turienes ara…
Divviru durvis viņas priekša atspraga vaļa.
Tajas, izstiepis rokas un ar zodu piespiedis telefonu plecam, paradijas puisis ar skūto galvu un tetovējumu. Tas pats, ko Debora bija atstajusi apakšzemes eja Mikenas. Marta Zaķis.
-Ja, - viņš teica telefona, paspēris vel vienu soli uz. priekšu, - es viņu redzu.
Un puisis, vezedams rokas ka burvju mākslinieks vai striptīza dejotājs, izvilka dunci. Šoreiz tas bija citāds neka CGrieķija. (Garš un plāns, rokturis mazliet izliekts, un uz. ta pogas redzams neliels svastikas attēls. IXincis, ar kuru nogalināts Ričards. Debora, dziļu skumju pārņemtā, atskarta, ka tas ir Kelvina duncis.