Izejas nebija. Kelvins ho mugurpuses strauji tuvojas viņai; tas otrs puisis bija priekša un kaut ko klusi dungoja. Varētu uzbrukt vienam no viņiem, taču izredzes bija vajas: nebūs pārsteigumā momenta, tadeļ otrais tūdaļ bus piesteidzies pailga. Viņai nebija ieroča, nebija iespēju aizbēgt un ne visma- zako cerību izglābties.
No somiņas viņa izņēma smaržu pudelīti. Chanel No. 19. Jau otro reizi viņa notēmēja to uz puiša pusi, un viņš sagrīļojas - nevis nobijies, bet locīdamies smieklos.
- Met zeme, - pavēlēja Kelvins. Viņš izklausījās piesardzīgs, it ka domātu, ka pudelīte ir asaru gāze. - Mes tev nedarīsim pari. Es tikai gribu tev uzdot dažus jautajumus.
- Piemēram? - Debora centas izradīt, ka negrasās pakļauties.
- Cik sen tu visu zini, - Kelvins paskaidroja, - un kas vel visu zina.
- Ta nu es tev teikšu, - Debora atcirta.
- Nedomāju, ka ir īstais laiks ticieties, - Kelvins iebilda.
Viņš pieskaras savam apakšstilbam. Atskanēja šņirkstiens,
un, kad Kelvins atkal izslējās, viņš mērķēja uz. Deboru ar pistoli.
Debora pagriežas un pavērsa pudelītes izsmidzinataju pret Kelvinu.
- Kuce, - nicīgi smaidīdams, noteica puisis, - tas ir tik patētiski!
1 )ivos soļos viņš nostājās līdzas Deborai, kas, teatrali padodamas, ļava pudelītei nokrist zeme. Ta saplīsa smalkas druskas, izplatīdama ziedu un muskusa smaržu.
Spēris trīs platus soļus, Kelvins jau bija blakus un satvēra Deboru ai/, elkoņa.
- Nac mums līdzi, dari, ko tev liks, un tu nodzīvosi līdz ritam.
Pat ja tā ir taisnība, Debora domas sprieda, tas neko nedod, ļ'ikhdz viņš noskaidros visu, kas tev zināms, un sapratis, ka neviens nezina, kur tu atrodies, tev beigas.
No ta brīža tevi šķir dažas stundas, varbūt pat mazak.
Puisis pa pusei veda, pa pusei vilka Deboru uz Ričarda rezidenci un tad ara no ēkas. Tur gaidīja vecs furgons - tumšs un bez logiem, ja neskaita kabīni. Mašīnas motors darbojas. Debora tūdaļ saprata, ka tas ir tas pats furgons, kas bija centies nogrūst viņu no ceļa todien, kad viņa aizlidoja uz Grieķiju. Logi bija aptumšoti, taču iekša dega gaisma. Debora pamanīja, ka iekša kads cilvēks pagriežas, lai paskatītos, - tas bija vel viens skutgalvis.
I .ieliski, viņa nodomaja. Viņam ir pašam sava armija. Pašam savs hitlerjūgends.
- Ērtības tu neesi pelnījusi, - Kelvins noteica. - Brauksi aizmugure.
- Un tad es bušu laimīga? - Debora atcirta.
- Protams. Tu taču to gribēji, vai ne?
Pat tagad, jūtot nenovēršamo nāves tuvošanos, Debora atskarta, ka viņu mac kaut kas līdzīgs ziņkaribai.
Tas ir tur, iekša!
Viri bija sasējuši viņai rokas ar slidenu peleka kabeļa gabalu. Puisis rupji viņu pagrūda, pec tam aizcirta un no ārpuses aizslēdza mašīnas durvis. Debora bija nogāzusies uz furgona gndas; sedekļi no mašīnas bija izņemti. Kad viri iekapa kabīnē, viņa pagriežas, lai apskatītu kasti sev līdzas.
Ta nešķita ievērojama - vismaz no vietas, kur viņa gulēja, - milzīga, zārkam līdzīga kaste no melni krāsotā koka. Augšpusi viņa nevareja saskatīt - iespejams, ta bija no stikla. Vienīgais, kas darīja šo kasti neparastu, bija elektrības vads, kas stiepās ara no kastes, l'ari tai bija pārmestā smaga tumša sega.
Debora iekārtojās līdzās kastei, un mašīna saka braukt.
Viņai šķita, ka braukts jau piecpadsmit minūtes. Sakuma un beigas viņi brauca ļoti leni - cauri aptumšotiem rajoniem un pa līkumotiem ceļiem, bet citādi mašīna traucas ļoti atri, un eku logos mirgojošas gaismas atspīdēja furgona griestos. Visu laiku lija, un logu tīrītāji čīkstēdami slīdēja pari vējstiklam. /
Kad mašīna apstajas, puisis i/,kapa pirmais un bija prom apmēram minūti. Tad nokrakšķēja furgona durvis, un Debora pacēla galvu.
- lēnāk, - bndinaja Kelvins, kas vel joprojām sedeja kabīne. - Kap ara! Un pat nedoma pastrādāt kadu muļķību, citādi dabūsi lodi pierē. Saprati?
Viņš nejoko.
Debora neko neteica un leni līda ara, līdz varēja aizsniegt grantētu pamatu zem kajam. Puisis ar dunci roka gaidīja un ļauna prieka veras gūstekne.
- Tu, žīdiete, toreiz, Grieķija, nodarīji man pari, - viņš teica.
Balss pauda neiecietību, un taja jautas nepatīkams Džordžijas štata laucinieka akcents. Tā varētu šķist bērnišķīga un absurda - gluži vai kariķēta -, ja vien taja nebūtu tik daudz skarba naida.
- Tadeļ, ka tu, lauki, gribēji mani nogalinat, - Debora atcirta.
Puisis spēcīgi iecirta viņai pļauku. Galva nodunēja tik skaļi, ka Deborai šķita - pārsprāgusi bungādiņā. Acis sanesas asaras, un viņa, iekodusi lupa, lai nesāktu elsot, nevilšus saliecas.
- Doma, ko runa! - uzkliedza puisis.
Debora klusēdama izslējās - viņa juta, ka an Kelvins ir izkāpis no mašīnas.
- Atnes trapu, - viņš pavēlēja, - bet es pieskatīšu viņu. Atdod manu dunci!
Kelvins bezkaislīgi ieskatijas Deborai acis, bet, ieraudzījis tajas klaju nicinājumu, paraustīja plecus un pasmaidīja.
- Burvīgs, vai ne? - viņš teica, paceldams garo dunča asmeni. -Treša reiha lidotāju duncis. Saņemu to no sava men- tora.
- Fdvarda Greivsa, - Debora piebilda.
Kelvina vaibsti sastinga.
- Ka tu to zini? - viņš jautaja. - Izstāsti visu, ko zini un kas vel to zina, un tad mes šķirsimies.
- Tapat ka ar Ričardu?
- Ričards bija viens draņķīgs biznesmenis, - Kelvins no- šņaca. - Esmu pārliecināts, ka ar tevi izdosies labak.
- F,s tava vieta nebutu tik pārliecinātā.
Kelvins atkal paraustīja plecus.
- Gribi but mocekle? Fs nebušu tas, kas tevi atturēs, - viņš teica.
Pacēlis nazi, viņš Java Deborai to cieši nopētīt. Mirdzošajā asmeni viņa saskatīja savu atspulgu. Tas šķita tik svešs - ka krasaina un dīvaina sapni, kura no juras iznirst nara.
- Palīdzi man, - ierunājās Marta Zaķis.
Viņš pa trapu, kuru bija pierikojis furgona aizmugurējam durvīm, vilka leja lielo melno kasti. To vel joprojām klaja tumša sega.
- Pat nedoma begt, - Kelvins noteica.
Brīdinājums bija lieks. Viņi atradas aiz milzīgas akmens ēkas, pagalma, ko no visam pusēm ieskava sienas un dzelzs vārti, pa kuriem viņi bija iebraukuši. Vārti tagad bija aizvērti un, visticamak, ari aizslēgti ar talvadibas pulti. Bēgšana nebija iespejama. Kelvins viņu nošautu dažu sekunžu laika.
Bouverss pagriezās un satvēra kasti, kamēr skutgalvis stūma to leja.
- Jānes iekša, - puisis teica. - Ko iesāksim ar viņu?
Deboru pēkšņi parņema spēja vēlēšanas runāt, lai nedotu viņam iespeju paziņot savu lēmumu.
- Vai pateikt tev, cik sen es jau visu zinu? - viņa jautāja. - Ļoti sen. Atceries to nakti, ko pavadijam Atēnas, kad tu teici, ka zini, ko domāju par Ričarda izskatu? Kad mes pirmo reizi satikāmies, tu teici, ka nekad neesi ticies ar Ričardu. Un tu doma, ka man ne reizi neienāca prata, ka vienīgais cilvēks bez. manis, kurš ir redzējis adresi, uz kuru laborantam janosutā izpētes rezultāti, esi tu? Doma, man ne reizi neienāca prata, ka es tev rakstu vēstulēs, stāstot, ko daru Grieķija, bet kads maniaks taja paša laika mēģina mani nogalinat? Doma, man neienaca prata, ka tas maniaks uzskata, ka es kaut ko zinu - kaut ko, ko esmu redzējusi Ričarda datora? Doma, man neienaca prata, ka tikai tu varēji zināt, ka manas rokas nonāks vēstulē, kuru tu Ričardam nosūtīji uz muzeju? Patiesību sakot, Kelvin, tas bija vel daudz senāk, jau todien, kad mes satikāmies pirmo reizi un kad tu teici, ka tas barbariskais tomahauks ir Amerikas likteņa neapšaubamības pierādījums? Doma, man tas viss neienaca prata un es nesapratu, ka tu esi vājprātīgs rasists?