Выбрать главу

Tā nebija. Patiesība ta nebija. Tā vajadzēja but, taču nebija. Līdz brīdim, kad tu ieraudzīji to tetovējumu. Galu gala tev vajadzēja saprast, ka tādi vīrieši nesatiekas ar tādām sievietēm ka tu.

ja? Jo ļaunāk viņiem.

Bet tagad atgusties no romantikas žņaugiem. Žēl, ka nesaņēmies jau agrak, - kad runāji ar Kernigu un neko nepateici par secināju­miem, pie kādiem biji nonākusi, par tam iepelējušajām maizes dru- pačām, kas noveda tieši pie Kelvina Bouversa namdurvīm.

Tobrīd viņa vel neko nezinaja. īsti nezinaja.

Kelvins apsvēra dzirdēto. 1 .ietus lāses lija par viņa seju, taču viņš šķita nejūtam to.

-    Un kam vel tu to visu esi izstāstījusi?

Debora klusēja - viņa, cik vien spēdama, nicinoši un nai­dīgi veras Kelvinam seja. Vīrietis uzjautrināts tikko jaušami

I pasmaidīja - tas liecinaja, ka viņš netic nevienam vardam, taču uzskata, ka viss ir kartība. Pagaidam.

- Mes viņu ieslegsim, - Kelvins noteica. - Līdz brīdim, kad viņa pati gribēs runāt. Ja viņa vel šaubas, ka mus jāuz­tver nopietni, domāju, vajag viņai paradīt kaut ko tadu, kas tūdaļ pārliecinās par pretējo.

Septiņdesmit treša nodaļa

Tas ir nams, Debora sprieda, vai kādreiz tads bijis. Taču tas nemaz nelīdzinājās namiem, kādus viņa līdz šim bija re­dzējusi. Tas vairak atgadinaja templi - senas Grieķijas tem­pli, kas celts no balta akmens un rotāts ar augstam kolon­nām. Kerniga izteicas, ka "Atrejs", iespejams, saņēmis krietnu summiņu no sava dibinātājā ēnu biznesa ienākumiem kara laika. Ši maja, domajams, celta par šo naudu. Tuvuma bija dzirdama satiksme, taču Debora nespeja noteikt, no kurie­nes īsti šis skaņas nak.

-    To celis mans priekšgājējs, - paskaidroja Kelvins, mu­dinādams Deboru iet uz priekšu. - Cilvēks, kurš pirms piec­desmit gadiem aizsaka musu kustību. Edvards (ireivss. Iz­cils cilvēks un lielisks draugs. Bija man gluži ka tevs. Kaut viņš butu piedzīvojis šo bndi! Es to izmantoju ka rituālu zaļi musu nelielas organizācijās vajadzibam, taču patiesība sais­tība ir visai attala.

-    Buržuju kroplības paraugs, - izmeta Debora.

-     Es nerunāju par namu, - Kelvins iebilda, - lai gan an to celis viņš. Namam nav nekādās nozīmes. Ta ir tikai arēja čaula.

-    Un ko ta sarga?

-    Drīz redzēsi, - Kelvins izklausījās apmierināts, pat maz­liet satraukts.

Priekša bija zemu akmens pakapienu rinda, bet gala - mil­zīgas divviru durvis. Debora saka kapt augša. Puisis pa to laiku stiepa no mašīnas uz atru roku sameistaroto trapu.

Debora uz mirkli apstajas, kamēr Kelvins atslēdza dur­vis, un, cenzdamas izvairīties no Marta Zaķa glūnoša ska­tiena, pratoja, vai nevajadzētu laisties lapas. Kas butu ļau- nak: tikt nošautai uz vietas vai piedzīvot to, kas viņai sagatavots šaja nama?

-    l aipni lūdzam, - Kelvins teica, atdarinadams astoņpa- dsmitā gadsimta augstmaņa kustības.

Viņi iegaja četrstūra foajē un talak pa gaiteni ar tumšam cietkoksnes grīdām un ierametam gleznām, kur bija redza­mi atlētiski vīriešu ķermeņi, kalnu ainavas un senu ieroču studijas. Pie vienas sienas bija melnbaltas fotogrāfijas - kla­siska laikmeta skulpturas (vai to reprodukcijas) muzeja, kur it visur redzamas svastikas. Visas fotogrāfijās bija uzņemtas trīsdesmito gadu beigas, un pie visam pierakstīts: Berlīne. Viena bilde bija redzami augstakie nacistu varasvīri formas­tērpos, kas apskata slaveno diska metēju.55

Neizlaižot no acīm Deboru un joprojām mērķējot uz, vi­ņu ar pistoli, Kelvins pieliecas un pavilka mala austrumnie­cisku paklaju - zem ta atklajas koka četrstūris, kas bija ma­zak izbalējis neka pareja grīda. Viņš parava paris iedziļinātus misiņa aizbīdņus, un grīda leni saka slīdēt prom - zem lū­kas paradijas akmens slipne, kas veda ēkas dziļumos.

-    Lejā! - pavēlēja Kelvins, kurš, ieraudzījis Deboras sejas izteiksmi, šķita vel apmierinātāks neka pirmīt.

Viņa lēnam pavirzijas uz priekšu un bažīgi paskatijas le­jup. Milzīgie akmens bluķi, kas veidoja telpas sienu, šķita sa­vadi pazīstami.

-     Kusties! - piebikstīdams ar pistoles stobru, mudinaja Kelvins.

Debora saspringa, bet tad saka kapt lejup. Kelvins viņai ai/, muguras paņēma milzīgu lukturi un iededza to. Debo­rai nacas pieliekties, lai palīstu zem koka grīdas. Uz bridi nāsis iesitas silta, apstradata koka smarža, taču, ejot dziļāk, to nomaca vēsas, miklas zemes smārds. Lukturis izgaismoja akmens sienas. Debora juta, ka, nonākot arvien dziļāk, pa­mazam kntas telpas temperatūra. Viņi bija nogājuši jau pusi ceļa, kad beidzot bija saskatams slipnes gals.

-Ak dievs! - Debora iesaucas.

-    Tieši ta, - piekrita Kelvins. - Iespaidīgi, vai ne?

Leja bija redzamas smagas durvis, ko ieskava divas pa­matīgas kolonnas. Virs masivas durvju parsedz.es akmeni bija izcirsts trijstūris un dižciltīgi lauvas. Atreja dārgumu krātu­ve Mikenas - it ka ta butu atvesta uz Atlantus centru un iz­cirsta Džordžijas granīta.

Debora sagrīļojas.

-    Precīzi atdarinats oriģināls, - Kelvins paskaidroja, - ti­kai par trešdaļu mazaks. To pilnīga slepenība desmit gadus buveja privāti salīgti celtnieki. Ļoti privāti. Lielāko daļu dar­ba paveica musu pašu cilvēki. Ši telpa nav redzama neviena majas plana vai projektā. Pat pārmeklējot namu no augšas līdz apakšai, neviens šo telpu neatradis.

Viņiem aiz muguras puisis cīnījās ar kasti - ta bija aprī­kota ar ritentiņiem un leni tika stumta lejup.

-    Nesaprotu, - Debora iesāka. - Biju iedomājusies… Ne­saprotu.

Kelvins tikai pasmaidīja - ka allaž, maigi un saprotoši. Tad viņš izņēma no kabatas smagu atslēgu, bet no aķa siena no­ņēma lukturi.

-    Domāju gan, - viņš noteica, liekot atslēgu durvis.

Mehānisms vairakas reizes noklikšķēja; Kelvins parava

aizšaujamo un durvis čīkstēdamas atveras. Aiz tam valdīja necaurredzama tumsa. Debora saklausīja čīkstoņas atbalsi.

-    Un tu tiešam doma, ka, ieraugot šo te, es nopietni uz­tveršu tavus draudus mani nogalinat? - mazliet atguvusies, iesaucas Debora. - Tas tikai vel vairak nostiprina pārliecī­bu, ka tu esi jucis.

- Tu vel neesi redzējusi šo, - Kelvins iebilda, atverot sma­gas, kaltas durvis un iespidinot iekša gaismu.

Tur viss izskati jas tieši tapat ka tolosa kapenes Mikenas - bija gan bišu stropam līdzīgais kupols, gan ciklopiskie muri (tiesa, mazliet pelēcīgāki neka oriģinālā), gan stindzinošais tukšums. Bija ari šis tas atšķirīgs: milzīgi aķi lukturiem un koši sarkani karogi, kas nosēti ar svastikam. lāču pats gal­venais - un to ari izgaismoja Kelvina lukturis - bija cilvēks uz grīdas.

Tas gulēja uz muguras, bet viena roka bija izstiepta - it ka lūgtu.

Debora cieši aizžmiedza acis un sakoda zobus, lai par lu­pām neizlauztos skaļas elsas.

Uz. grīdas pie viņas kajam mētājas salauzta pīpe. Marku- su bija piemeklējis tads pat liktenis ka viņa tevu.

Septiņdesmit ceturta nodala

-    Mes tevi te uz neilgu laiku ieslēgsim, - Kelvins paskaid­roja. - Mums jānokārto dažas lietas, un tad varēsim apru­naties.

-    Tu nogalinaji viņu (Grieķija un atvedi uz šejieni? - De­bora iesaucas. - Kadeļ?

Patiesība viņu tas neinteresēja. Vienkārši viņai negribejas tikt ieslegtai tumsa - viena telpa ar Markusa līķi.

-    Protams, ne, - Kelvins atbildēja. - Viņš atgriežas, lai uz­meklētu mani. Un atrada an.

-    Un tad tu viņu nogalinaji, - Debora neatlaidas.

-    Tā iznāk.

-    Kapec? - Debora jautaja, cenzdamās runāt pec iespējas mierīgāk. - Markuss taču bija tikai aizrautīgs kolekcionārs, tapat ka Ričards, kurš iedomājās, ka atradis Agamemnona mirstīgās atliekas.