- Ta tiešam bija, - Kelvins piekrita. - Tikai lidz brīdim, kad viņš satika mani. Viņš aptvēra, kas mani saista ar manu priekšgājēju, un atklaja slepeno telpu, kas beigu beigas kļuva par viņa kapu. Vismaz uz kadu laiku. - Viņš pasmejas par savu joku. - Atklājis manu… - Kelvins mekleja vārdus, - …manu filozofisko orientāciju, viņš saka pavisam citus meklējumus. Kad satikamies, viņš acīmredzot jau bija izdarījis to, ko tu vel nepaguvi.
- Ko tad? - Debora pajautaja, lai gan an to nemaz negri- beja zināt.
- Viņš uzzinaja, kas ir taja kaste.
Puisis, kurš bija iestūmis vitnnu gandrīz paša telpas vidu, to dzirdot, pacēla acis.
- Tūdaļ bus kartība, - viņš teica, - vel tikai mazliet.
Deboras prāts drudžaini darbojās. Ja viņa izliksies, ka
daudz zina, bus lielākās izredzes radīt iespaidu, ka tas viss izstāstīts an citiem. Un tas palīdzētu palikt dzīvai.
- Ps visu zinu, - viņa teica.
- Nu, protams, - Kelvins nicīgi novilka. - Protams, ka tu visu zini.
- Es zinu, ka policijai atliek tikai veikt ballistisko ekspertīzi tavai pistolei, un noskaidrosies, ka tu esi vainojams MV/) aģenta Sergeja Vološinova nave. Tu viņu nogalinaji tadeļ, ka viņš, tapat ka es, zinaja, kas ir taja kaste.
Kelvins saspringa. Pirmaja bridi viņš šķita neviltoti izbn- nits, taču tūdaļ savilka muti smaida.
- Gribi zināt, ko vel esmu noskaidrojusi? - Debora izaicinoši turpinaja.
Bouverss nelikās par viņu ne zinis. Pagriezies pret skut- galvi, viņš pastiepa roku zem kastes, uztaustīja elektnbas vadu un iesprauda to. No segas apakšas atmirdzēja pārdabiska gaisma, kas uz rupji tēstajiem bluķiem meta savadas ēnas. Taru paša bndi virs galvas iedegas lampas, kas līdz šim nebija redzamas, Puisis atkapas līdz sienai - viņa seja šķita saspringta, ta pauda bažas, pat bailes.
- Patiesības mirklis, - noteica Kelvins.
Viņš piegaja pie zarka, leni un godbijīgi noņēma segu.
Kaste atradas izdēdējis, pavirši iebalzamēts līķis, taču lielākoties to klaja pecnaveš maska no mirdzoša zelta un laika gaita izbalējis sarkans karogs ar stilizētu ērgļa attēlu.
- Vajadzēja atstat viņu Iterline, lai sapūst, - Debora noteica.
Puisis pagrieza galvu pret viņu, un uz mirkli Deborai šķita, ka ir aizrunājusies par talu. Taču Kelvins tikai šķelmīgi un pašapmierinati smaidīja, un tas, šķiet, nomierināja skut- galvi.
- Beidzot musu ģenerālis ir majas, - Kelvins nočukstēja, un viņa acis spoži iemirdzējās, - un "Atreja" misija ir gala. Mes esam atveduši Ādolfa 1 litlera mirstīgas atliekas uz Ameriku, un musu biedri pulcēsies ap viņa kauliem. Kurš gan spes stāties pretī tadai armijai?
Tatad viņai izrādījās taisnība. Ja, dzīvību izglābt neizdosies, taču beidzot bija skaidrs, ka viņai taisnība.
Septiņdesmit piektā nodaļa
- Viņa visu zinājusi, - nošņāca puisis.
- Tam nav nozīmes, - Kelvins atteica un vel joprojām smaidīdams veras sava trofeja.
-Cilvēk, mums jaaprunajas. Tūdaļ!
Kelvina acis beidzot atravas no daļēji mumificota līķa un ieskatijas Marta Zaķa seja. Kadu mirkli viņš vienkārši pētīja nepacietīgā skutgalvja vaibstus, tad palocīja galvu un devas ara no telpas.
- Un viņa? - jautaja skutgalvis.
- lesledz viņu šeit! - pavēlēja Kelvins un veltīja Deborai platu smaidu. - Uz brītiņu.
Debora apsēdas bišu stropam lidzigajas kapenes - pec iespejas talak no Markusa lika -, skatijas uz stikloto zārku, kam pieversts vienīgais telpas apgaismojums, un iegrima domas. Savas aizdomas par Kelvina saistību ar šo lietu viņa bija apslapējusi ar cerību, ka no viņa varēs uzzināt, kur atrodas ierocis un kas tas patiesība ir. Nu izrādījās, ka cenbas bijušas veltas.
Bet ne jau tikai tadeļ tu ignorēji savas aizdomas par Kelvinu, vai ne?
Viņa bija tas ignorējusi tadeļ, ka…
Ja tev izdotos pārliecināt sevi, ka ta nav taisnība…
…jus varbūt kopa apmestos kada majiņa ar zedeņu žo- dziņu un kopa audzinatu savus statistika uzskaitītos divus, komats, divus bērnus?
I ikteņa ironija, vai ne? Viņa bija nomakusi savas bažas, lai dibinātu attiecības - ka tada izkāmējusi televīzijas seriālā varone -, un nu mīļotais (kopa ar savu rokaspuisi Marta Zaķi) ir gatavs viņu nogalinat. Viņa tiks spīdzinātā tik ilgi, kamēr atzīsies, ka neko nav izstāstījusi federaļiem, un tad viņu nogalinas, bet asinis izmantos primitīva apbedīšanas rituālā, kas veltīts fanatiskam militāristam, kura varda boja gājuši miljoni. Gandrīz jasmejas. Gandrīz.
Taču visas iespejas vel nebija izsmeltas. Pratodama par savam attiecībām ar Kelvinu, Debora ar pirkstu galiem no aizmugurējas kabatas lēnam vilka ara nagu vīlīti. Ar to viņa tik ilgi bakstīja kabeli, ar ko bija sasietas rokas, kamēr tas padevas. Viņa neatlaidas hdz brīdim, kad beidzot varēja atbrīvoties no važam un aizmest tas tumšaja kakta.
Piecēlusies kajas, Debora piegāju pie stiklotas vitrīnas un ar pirkstu galiem mekleja aizbīdni. Tie bija divi - katrs sava gala. Atvērusi tos, viņa pacēla vaku. I ,iķis oda pec formaldehida, bet varbūt viņa šo smaržu bija tikai iztēlojusies. Debora satvēra pēcnāvēs masku abas rokas un bez piepūles pacēla.
Seja zem tas bija izdēdējusi, taču pilnīgi noteikti ta bija vīrieša seja. Ar mazam, spurainam usiņam un matu šķipsnu uz pieres - zem tas bija redzams kaut kas līdzīgs lodes caurumam. Acis bija aizvērtas un iekritušas.
Cik daudz ļaužu gājis boja ši cilvēka deļ? Un cik daudz slepkavu vel iedvesmos šie kauli?
Debora ar acīm mekleja ieroci - kadu vaļīgu akmens gabalu, ar ko varētu sašķaidīt šo liki sīkas druskas. Tas butu ' / /
pēdējais viņas nepakļaušanas akts.
Bet var izmēģināt ari ko citu.
Soļodama apkart zarkam, Debora apsvēra visas iespejas. Bet tadu nebija. Tomēr padoties nedrīkstēja.
Bija vajadzīgas piecpadsmit minūtes. Pabeigusi viņa pavilka aiz redzama elektrības vada, līdz tas tika izrauts no sienas - gaisma bez trokšņa nodzisa, un viņa palika tumsa. Apsedusies un atspiedusi muguru pret veso akmens sienu, viņa ieklausijas attalajos pērkona dārdos un - diemžēl neveiksmīgi - centas pilnigaja melnuma kaut ko saskatīt. Ta nosēdējusi tikai dažas minūtes, viņa izdzirdēja, ka durvis pagriežas atslēga un noklikšķ slēdzenes mehānisms. Debora piecēlās kajas un salika rokas aiz muguras. Tam bridi durvis atvērās.
Varbūt tas ir Kerniga.
Taču tas bija Marta Zaķis, bet viņam sekoja Kelvins.
- Ta kuce izdauzījusi lampas, - teica skutgalvis.
- Kada tam nozīme, - atbildēja Kelvins.
- Ps neredzu, ko daru, - puisis žēlojās, ar mazajam ačte- lem blenzdams tumsa.
Debora iztēlojas satrauktas, mazliet nobijušas sejas - un nopriecājas. Neģeji uztraucas, ka viņai tomēr izdevies atve- dinat līdz šejienei federaļus.
- Mainīsim plānu, - noteica Kelvins. Balss atkal bija pilnīgi rama.
Kad skutgalvis atkal uzklaja zarkam segu un saka to stumt ara, Kelvins nomērķēja pistoli Deborai tieši seja. Tad viņš savilka lupas tikko jaušama smaida un sacīja:
- Uz redzešanos, Debora!
Septiņdesmit sestā nodaļa
Debora nevilcinājās. Ieraudzījusi pistoli, viņa pakapas divus soļus atpakaļ. Kelvins vel joprojām bija labi apgaismots, taču aizkaitina jums viņa sejā liecina ja, ka savu upuri viņš tumsa pazaudējis. Kelvins virzīja pistoli no vienas puses uz otru, bet Debora tikmēr spēra vel divus klusus soļus, nogulas zeme un savilkas čokura. Viņas acis vel joprojām bija pievērstas Kelvinam, kurš nekustīgi staveja durvis. Viņa novilka vienu kurpi un aizmeta prom. Ta piezemējās tns jardus talak - troksnis bija pietiekams, lai pievērstu Kelvina uzmanību. Viņš izšava vienreiz, otrreiz - blīkšķi dobji atbalsojas slēgta ja telpa.