Debora saklausīja rikošetu un, aizturējusi elpu, savilkas vel mazaka kamoliņa.
-Nāc, -atskanēja skutgalvja balss, kas nu bija jau atklati nepacietīga. - Mums jabrauc prom!
Debora paskatijas augšup, taču centās nekusteties - gadījumam, ja Kelvina acis jau pieradušas pie tumsas. Viņš vel joprojām bija pacēlis pistoli šavienam. Taču nebija pārliecināts, ka trāpījis mērķi.
- Vai piebeidzi to kuci? - uzsauca Marta Zaķis, pacēlis acis no kaites, ko stūma uz slīpnes pusi. Viņš izklausijas satraukts. - Man vajadzīga palīdzība. Nav laika…
- Ja, - Kelvins atbildēja, - laikam.
- Laikam? Tu taču vari to parbaudīt!
- Bet viņa tikmēr tumsa paslīdēs man garam, tapat ka Mikenas viņa paslīdēja garam tev? - uzbrēca Kelvins, beidzot nolaizdams pistoli. Tagad viņš skatijas uz puisi - saspringtais augums liecinaja, ka viņam nepatīk uzklausīt pamacibas. - Bet tam nav nozīmes, - viņš piebilda. - Tam skuķim tik un ta beigas.
Vel ne, tu, kuņas dēls!
Kelvins noteiktiem soļiem kapas atpakaļ; jau nakamaja mirkli smagas durvis aizveras un tika aizslēgtas. Toloss ieslīga pilnīga tumsa.
Debora nopūtas un centas atcerēties, vai bridi, kad apkart svilpa lodes, viņa skaitījusi lūgšanu.
laikam jau ja. Daļēji tu vel joprojām…
Un ko nu? Tie neģēļi, šķiet, nedoma ja atgriezties - laba ziņa -, taču likās pilnīgi pārliecināti, ka viņa vairs nav bīstama, un tas bija savadi. Viņiem nebija vajadzīga ķilniece; viņi negribeja to vazat sev Ildzi. Vai tiešam viņa bija nolemta bada nāvei šaja slegtaja telpa, kur vienīgais sabiedrotais ir līķis?
Tam skuķim tik un ta beigas, bija teicis Kelvins.
Bravūra? Bet varbūt viņš tiešam ticēja tam, ko saka?
Ši doma biedēja. Cik ilgs laiks paies, kamēr Tonja atradis smaržu pudelīti? Ta bija norunātā zīme. Ja viņas aizdomas par Kelvinu atbildīs patiesībai, viņa atstas zirni, ko Tonja atradis, tīrot telpas. Tam bija jabut kaut kam ļoti sievišķīgam, ko Debora parasti nelietoja. Kaut kam meitenigam, ka bija teikusi Tonja: lupu krasas triepienam uz, spoguļa, labi redzama vieta noliktam auskaram, pudelītei ar Chanel No. 19 - kaut kam tadam, ko sieviete pamanītu, tiklīdz ieietu telpa. Ta bija zīme, ka viņa atklajusi…
Un zīme, ka atkal neveiksmīgi mēģinājusi but…
Kas? Sieviete? Muļķības! Viņai nebija vajadzīgs vīrietis, lai pieradītu, ka ir sieviete.
Ta tu vienmer saki.
Un turpināsi teikt.
Zaudējuma sāpes un nožēla, ka viņa vairs nekad neflir- tes ar Kelvinu Bouversu, pārvērtās nenozīmīga, smieklīgā sīkuma bridi, kad šis vīrietis tik rūpīgi, tik apzinati bija iz- velejies vardu, kada viņu uzrunāt. Vidiete.
Sasodīts, kaut tu degtu elles ugunis!
Debora jau sen bija nojautusi, ka viņai taisnība; ja kada sirds stūrīti vel dzīvoja cerība, ka viņa kļudijusies, vajadzēja šo stūrīti atklat un apcirst - jo šis alkas bija parak absurdas, parak stulbas un parak bīstamas. Apcirst un sadedzināt kopa ar Kelvinu.
Sadedzināt…
"Papat ka pusi viņas matēs ģimenes locekļu Aušvice bija sadedzinājuši tadi paši neģēļi ka Kelvins Bouverss un tas kaulu kaudzītes īpašnieks, ko tik ļoti bija centusies saglabat organizacija "Atrejs".
Sadedzināt.
Pagaja laiks, kamēr Debora aptvēra, ka telpa vairs nav tik vess ka agrak; to, ka tieši viņi nolēmuši savu upuri nonāvēt, Debora saprata vel velak. Viņa izmisīgi taustijas ap- kart telpai, lai uzmekletu mun kadu vaļīgaku akmentiņu - un tam bridi atskarta, ka bluķi ir silti.
Sadedzinat.
Tev tikai tā likās.
Bet ar katru bridi kļuva arvien skaidraks, ka akmens sienas top kārstākās un kārstākās. Vel pēc minūtes Debora jau bija pilnīgi pārliecinātā, ka saož. dumus. Viņa aiztaustijas līdz durvīm un ieklausijas.
Taluma skaņoja pazīstami krakšķi un sprakšķi - kaut kur strauji izplātījās uguns.
Tam skuķim tik un ta beigas.
Ak dievs!
Nama plosījās liosmas, un tolpa ar akmens sienam nu bija ka milzīga krāsns. Smagas ciedra koka durvis vel nebūs sadegušas, ugunsdzēsēji vel nebūs paguvuši iekļūt iekša, bet viņa jau bus mirusi - ķermenis bus zaudējis šķidrumu un izkaltis ka mūmija, kas apglabata Saharas tuksneša smiltis. Un tam bridi piķa molnaja turusa uzplaiksnīja izmisums - nevis nomāktībā vai bezcerība, bet gan izmisums visa ta patiesa- ja, briesmigaja, iznicinošajā godība - vārds, kas neatkapas…
Sadedzināt.
Septiņdesmit septītā nodaļa
Ne, Debora domas apņēmās. Es nepadošos! Vel ne.
Viņa sita pa durvīm un sauca pailga, līdz rīkle saka sūrstot un bija jasak klepot. (Gaiss kļuva arvien sausaks un oda pec dūmiem, kas nebija saskatami. Debora atkal taustīja sienas un juta, ka viņu pārņem panika. (Gaiss bija tapis biezs un koda acis. Viņa piespieda sevi lūkoties tumsa un gaidīt, kad uguns liesmas noradīs, kur mūris ir sācis brukt. 1 ,ai gan zinaja, ka telpa iedziļināta zeme. ja ari izdotos izkustināt akmeņus, vienīgais, ko viņa atrastu, butu blīvais un smagais Džordžijas mals.
Doma!
Viņa apsvēra iespēju rāpties augšup, taču tolpa pec formas atgadinaja zvanu, tadeļ rapšanas atkrita. Un ja ari izdotos nonākt augša, izejas tur nebija. Turklāt dumi tur bus biezāki, gaiss - pat divkārt kārstāks, jo eka virs šis telpas bija vienās liesmas.
Gluži kā ugunskura, kura cep gliemežus, Debora nodomaja. Liesmām nemaz nav tieši jaskar tevi, lai izceptu.
Tonja smaržu pudelīti atradis tikai no nta; taču policija tik un ta nezinās, kur meklet.
Doma.
Taču nebija jau, par ko domāt. Ara tikt nebija iespējams, palīga saucienus neviens nedzirdēja. Ugunsdzēsēji ieradīsies, kad viņiem piezvanīs kads kaimiņš, kurš bus pamanījis liesmas, - ja vien tadi kaimiņi vispār bija -, bet tad jau bus par veļu.
Akmeņi pie durvīm bija paši kārstākie, un Debora instinktīvi atkapas no tiem. Tas šķita loģiski: uguns plosījās nama un pagraba, bet otra pusē tolosam bija augsne un klintis. Ja, ši telpa atgadinaja milzu krāsni, taču bija kada atšķirība. Lai nomirtu, bus vajadzīgs mazliet ilgāks laiks - un tas droši vien skaitams minūtēs.
Pēkšņi Debora kaut ko atcerējās.
Precīzi atdarināts oriģināls, Kelvins bija teicis.
Labi. Ko mes par šo oriģinālu zinām tādu, kas varētu palīdzēt?
Neko. Neko noderīgu. Ta ir telpa ar mūra sienam un koka durvīm, kas degs ilgāk, neka tu cepsies.
Ne. Kaut kas tomēr ir!
Debora pieskrēja pie durvīm un piespiedās siltajiem akmeņiem pa kreisi no tam.
Tas ir neprāts, bet te ir mazliet vēsāks!
Viņa saka taustīties, lai atrastu siena kadu izcilni.
Kur tu rāpsies? Griesti taču ir velvēti!
- Pirmās desmit pēdas ir vertikālās. Tatad mazliet pakap- šos uz. augšu.
Viņa uztaustīja nišu un saka vilkties augšup. I ,enam - vispirms viena kaja, tad otra atravas no netīras grīdas un cik- lopiska mura atdarinajuma uzmekleja atbalsta punktu. Roku pirksti smeldza, kamēr viņa ta taustijas. Neka.
Viņa klepodama nokrita atpakaļ.
Tas nav iespejams.
Tad viņa, ap/inati izvairīdamas no netālu guloša līķa, devas pie sienas durvīm otra ja puse.
Atkal pastiepusies uz augšu, viņa ieķeras ar pirkstiem kada neliela niša un pievilkās. Šoreiz kajas uztaustīja izcilniti, tadeļ viņa varēja pakapties divas pēdas augstak - pietiekami, lai aizsniegtu durvju pārsedzi. Balansēdama gaisa, viņa satvēra parsedz.es četrstūra galu un iekliegdamas palika karājoties. Kadu bndi, kuļadama kajas, viņa ta šūpojas viena roka, bet tad pastiepas un ieķeras parsedze an ar otru. Ja neizdosies pievilkties, viņa nokritis.