Asa parsedzes mala spiedās plauksta. Debora vilkās augšup.
Parsedze bija pusotru pedu plata - pietiekami, lai pie- plaktu milzīgajam trijstūra bluķim. Piespiedusi tam roku, Debora parbaudija, cik tas karsts.
- Tu, kuņas dels, teici, ka tas ir precīzs atdarinajums, - viņa skaļi nočukstēja. - Tagad mes to parbaudisim!
Ieķērusies akmens bluķos abas puses izciļņiem, viņa leni pieceļas kajas. Kupola deļ nacas atliekties atpakaļ. Tad viņa atvēzēja kaju un sagatavojas spert pa karsto akmens paneli, kura bija iecirsti dižciltīgie lauvas.
- Atdarinajums, - Debora izgrūda. - Tikai par trešdaļu mazaks.
Un tas nozīmē, ka šis bluķis ir tikai kadu collu biezs, jo tas izmantots vienīgi tādēļ, lai sadalītu svaru, kas spiež uz pārsedzi…
labi. Tagad mes redzēsim!
Viņa spēra no visa spēka.
Rezultāts bija tikai stipras sāpes ka ja, un Debora iekliedzas. Viņa sagrīļojas un gandrīz nokrita. Tad viņa spēra atkal - daudz spēcīgāk - un atkal iekliedzās.
Pauze, atkal spēriens, jau daudz mežonīgāks, lai gan ta varēja satriekt kaju.
Tagad šķita, ka smagnējais akmens bluķis drusku padevies. Debora spēra velreiz un saklausīja klusu krakšķi. Viņa atieza zobus ka plēsoņa.
Vel divi spērieni, un akmens šķembas pašķīda uz visam pusēm. Trešais speriens, un viņa jau saskatīja gaismu - sārtu, mirgojošu, briesmīgu, taču gaismu.
Debora notupas un saka dauzīt akmeni ar dūrēm. Atkal atskanēja krakšķis, un tumsa paradijas dzintarkrasas mirdzums - ka lava, kas nakti līst pari vulkānā kratera maļam. Un nakamaja mirkli no klints izvirzījās gabals viņas galvas lieluma. Nopriecājusies Debora pavērsa pret to plecu, sašūpojas un tad no visa speķa atspiedas pret bluķa gabalu. Tas mazliet padevas. Viņa atkartoja šo kustību vel un velreiz, līdz trijstūris sašķīda un cilnis paveras.
Debora to pagrūda, un bluķis ar milzīgu troksni nogāzās zemē. Viņa jau nosprieda, ka tagad varēs pa caurumu izlīst ara, taču pekle, kas valdīja aiz sienas, lika apdomaties. Šķita, ka liesmas apņēmušas ikvienu šaja nama atrodamo koka gabaliņu. Dnz vien tas sabruks - un nebija svarīgi, vai tiks sagrauts an toloss. Nekavējoties jaizkļust no šis ēkas, citādi bus par veļu. Viņa pēdējoreiz atskatijas uz kapeņu telpu, kuru tagad izgaismoja tikai uguns liesmas, un izkapa uz arējas parsedzes malas.
Karstums bija neciešams. Debora notupas ceļos, pagriežas ar seju pret eku un pec tam lēca - uz pedam, lai atbrīvotu ceļus un potītes.
Nedega vienīgi akmens slipne. Līdz šim brīdim dzīvību Debora bija uzturējusi doma, ka viņa atrodas zem uguns un dūmiem, nevis virs, taču jarapjas augša, lai tiktu ara. Debora pielieca galvu un saka skriet. Nonākusi slipnes augšgala, viņa juta, ka karstums tikai pieņēmies speķa. Bija redzama kada svira. Viņa to pavilka, un luka paveras. Tūdaļ paradl- jas an sprakšķošas liesmas.
Debora izbaza galvu ara - mati karstuma sačokurojas un saka kust. Priekša bija pamatīga uguns siena. Izejas nebija.
Taču an palikt nedrīkstēja. Neļaudama sev attapties, Debora izrāpās ara un saliekusies skrēja prom pa gaiteni. Kreklu viņa bija pārvilkusi pari galvai un elpoja sekli.
(Gaiteņa gala viņa nonaca līdz durvīm un pieskaras rokturim. Tas bija tik karsts, ka delna nočukstēja un tikai tad viņa sajuta dedzinošas sāpes. Debora atravas un skrēja talak - maca klepus, jo elpot kļuva arvien grutak. Nakamo durvju rokturis bija vesaks, taču tas izrādījās skapis. Viņa noelsas, savilkas čokura un nometas ceļos, lai ieelpotu gaisu, kas pie grīdas bija tīrāks un vēsāks. Salīdzinot ar to, ko bija elpojusi vel pirms mirkļa, šis šķita spirdzinošs ka kalna strauts. Debora atkal pieceļas un metas mežonīga skrejienā. Beidzot - beidzot priekšā bija durvis, kas veda ara no ēkas.
Virs galvas kaut kas skaļi nokrakšķēja - iebruka griesti, un sijas sašķīda sīkas drumslas. Debora pielieca galvu un metas pie durvīm; jau nakamaja mirkli tanī vieta, kur viņa bija stāvējusi, nogāzās baļķis, kas eksplodeja ta, it ka butu piebāzts ar dinamītu. Durvis, karstie aizbīdņi, nepakļavigas, kaitinošas bultas - un tad jau viņa ieelpoja veso, miklo nakts gaisu.
Debora izskrēja uz ceļa, ko apgaismoja ne tikai degoša maja, bet an triju ugunsdzēsēju mašīnu bākugunis. Viri, kas tobrīd bija vienojuši kopa šļūtenes, pavērtam mutēm raudzi- jas Debora. Kad viens no viņiem, paķēris skabekļa masku, pieskrēja klat cietušajai, viņa izdzirdēja kadu sakam:
- Viņi teica, ka iekša neviena nav! Viņi teica…
- Vai tur vēl kads palika? - jautaja kads ugunsdzēsējs maska, kas bija satvēris viņu ka bērnu un palīdzēja pieveikt pakapienus.
Deboru pēkšņi parņema neizsakams vājums - šķita, ka viņa nespēj parunat, kur nu vel iet -, un viņa atslīga pret ugunsdzēsēja plecu.
- Kads? - viņa atkartoja.
- Vai tai eka vel kads palika? - vīrs atkartoja. - Mes nevaram to nodzēst. Mes tikai pielūkosim, lai uguns neizplatās talak. Rka nodegs. Iekša taču neviena vairs nav, vai ne? Debora bndi padomaja un tad papurinaja galvu.
Lai deg.
Septiņdesmit astotā nodaļa
Rīts. Debora nakti bija pavadījusi Greidija slimnīca - profilaksei. Organisms tika apgadats ar skābekli, tika apkoptas grieztās un dedzinātās brūces, ka ari nobrazumi - viņu aprūpēja vairakas medmāsās. Beidzot viņai tika paziņots, ka rītausma - pec īsas, taču ļoti noderīgas izgulēšanas - dnkstes doties majas. Jau sešos pie viņas ieradas Kerniga un Kins.
- Bija smaga nakts? - apjautajas federālais aģents.
- Normālā, - atteica Debora.
- Velaties izstāstīt?
- Ne šeit, - Debora iebilda. - Uz manas zemes.
- Majas?
- Muzeja.
Mašīnu ielas vel nebija daudz, tadeļ viņi galapunktā no- naca jau poc divdesmit minūtēm.
- Vai mes varētu aprunaties Ričarda istaba? - Debora jautaja.
- Protams, - atbildēja Kerniga. - Kadeļ tieši tur?
- Nezinu, - Debora paraustīja plecus. - Droši vien tadeļ, ka ta bus piemerota vieta punkta pielikšanai.
Kerniga apsēdas pie Ričarda rakstamgalda un nolika priekša savu piezīmju gramatiņu. Debora iekārtojās atpūtas krēsla - ar muguru pret grāmatplauktu - un izbaudīja adas maigo pieskārienu rokam un plaukstam, no kuram vienu bija nācies pamatīgi apsaitēt. Apdegumu arstešanai viņai bija iedoti dažnedažādi krēmi un losjoni, taču ada šķita papīram līdzīga, ļoti jutīga un nemitīgi tirpa. Kins apmulsis vēroja
vinu.
/
- Te taču mēs pieliksim punktu, vai ne? - Debora jautaja.
- Par sevi nezinu, - iesaka Kins, - jo nāksies mēnešiem ilgi rakstīt papīrus, taču darīšu visu, kas manos spēkos, lai aiztaupītu jums neērtības.
- Esat pārliecināti, ka tas bija viņš?
- Bouverss? - parjautaja Kerniga. - Ja. Furgonu mes at- radam, degot Virdžinijas augstienes ieplaka.
- Avarējusi?
- Grūti pateikt, - aģents turpinaja. - Drīzāk izskatas, ka sadegusi.
- Sadegusi?
- Pašsadedzinašanās ir šadu politisko mocekļu iemīļots rituāls, - teica Kerniga. - Fai gan mēs nesaprotam, kadeļ, jo viņiem taču acīmredzot izdevās aizbēgt, Ildzi paņemot to, ko viņi tik ļoti bija meklējuši. Mašīna atradam divus līķus. Viens no viņiem - skutgalvis ar tetovējumiem, par kuru mums stāstījāt. Savukart tas, kurš sedeja pie stūres, visticamāk, bija Kelvins Bouverss. Bus japagaida atskaites no zobārstiem, taču šķiet, ka neesam kļudijušies. Mašīnas aizmugure, kaste, bija vel viens cilvēks. Vai tas, kuru es domāju?