- Ne, - atbildēja Debora. - Viņi nepaņema Ildzi to, kuru tik ļoti bija meklējuši. Iespējams, tadeļ viņi an aizdedzinaja mašīnu un sadega paši. Trešais bija Markuss. Es apmainīju līķus un to otro atstaju sadegam "Atreja" kapenēs. Viņi ļoti steidzas un tobnd neievēroja atšķinbu, taču dnz vien saprata, kas noticis.
Kins klusi iesvilpās.
Kerniga paskatijas uz Deboru. Viņš klusēja, taču Deborai šķita, ka stastitais uz. aģentu atstajis iespaidu. Viņa nover- sas, jo negribēja manīt apbrīnu vai nožēlu; viņai gribējās pec iespejas atrak visam pielikt punktu.
- Vai pēcnāvēs maska izturēja ugunsgrēku? - viņa pēkšņi iejauta jas.
- Bet ne tik labi/lai varētu to izlikt apskatei. Piedodiet.
- Viss kartība, - Debora atteica. - Markusam butu paticis, ja viņam uzliktu Agamemnona pēcnāves masku un sadedzinātu uz sarta. Vai, - viņa skumji pasmaidīja, - kaut ko līdzīgu.
-Ziniet, kad vācieši iebruka Grieķija, - Kerniga iesaka, - I Iitlers pavēlēja Atēnas nebombardet. Viņš šo pilsētu uzskatīja par savam garīgajam majam. Medz teikt, ka Otrais pasaules karš bija moderns tehnoloģiju ziņa, taču absolūti arhaisks, ja uzskaita mērķus.
- Ienaidnieka iznicināšana, - noteica I )ebora. - Svešu pilsētu, kulturas, cilvēku izskaušana.
- Diži plāni tadai organizacijai ka "Atrejs", ja ņem vera, ka taja allaž bijuši tikai daži locekļi, - piebilda Kerniga. - Tāda droši vien ir cena par slepenību un paranoju. Nevar ta vienkārši pieņemt cilvēkus no malas. Un tomēr izskatas, ka viņiem bijis kaudzēm naudas.
- No Greivsa?
Uz bridi Kerniga šķita apmulsis.
- Greivss, ar lielo G, - turpinaja Debora. - Pdvards Greivss, militārās policijas virsnieks.
-Ak, ja. Viņš, šķiet, Francija nopelnījis daudz, naudas un izdevīgi ieguldījis, tiklīdz nokļuvis Štatos. I ielisks uzņēmējs, neko teikt. Un godajams.
Debora nošņācās. Viņa šajos vārdos nesaskatīja paradoksu.
- Tagad, kad zinām, kas vadīja "Atreju", - turpinaja Kerniga, - varēsim piekļūt an viņu bankas kontiem. Domāju, atklasies, ka Kelvins Bouverss bijis diezgan labi nodrošināts. Lai realizetu tadu plānu, jārēķinās ar izdevumiem.
Debora novērsās. Viņu taču bija fascinējusi Kelvina aura, ša vīrieša spēks un pašparlieciba. Si doma nedeva mieru. Viņa taču allaž bija pārliecinātā, ka ir imūna pret tadam lietam. ,
Varbūt tas nav iespejams. Isibak piesargāties neka…
- Kad jus atgriezāties pie Bouversa, - Deboras domas partrauca Kerniga, - vai jus jau zinājāt?
- Ko? - Debora nemierīgi sagrozījās, nespēdama izturēt ciešo aģenta skatienu. '
- Vai jus zinājāt, ka viņš ir tas nacists, kurš nogalinaja Ričardu?
Kadu bridi Debora klusēja, tad gluži ka samulsusi novērsās un papurina ja galvu.
Kad Kerniga un Kins aizgaja, Debora turpinaja nekustīgi sēdēt vel desmit garas minūtes, domadama par Markusu un Ričardu, mazliet an par Kelvinu. Viņa bija iedomājusies, ka Atreja pēcnāves maska ir zelta plāksne, ko senos laikos lika mirušajam uz sejas, bet izrādījās citādi. Ta bija maska, kuru Kelvins - un viņam līdzīgie - nesaja katru dienu: pastavigie meli, kas ļava dzīvot šaja pasaule nepazītiem un nebaidīties, ka tiek atklata viņu patiesa seja. Cik daudz šadu cilvēku šodien mīt Džordžija un Amerika? Cik daudz ir to, kas izliekas par parastiem cilvēkiem, taču patiesība ienīst, nicina un ir gatavi iznicināt ikvienu, kurš nav līdzīgs viņiem un netic tam, kam tic viņi, un nemīl to, ko mii viņi? Šl doma bija skaudra un nomācošā - šķita, ka sirdi un plaušas sagrabis dzelzs cimds.
Bērni un viņu tēvi, Debora domas secina ja.
I.uk, kas šaja lieta bija pats butiskakais. Debora un viņas tevs, Tonja un viņas tevs, Markuss un viņa tevs, Aleksandra un viņas tēvs. Un, pārnesta nozīme, an Ričards. Varbūt pat Kelvins un Greivss - militārās policijas virsnieks, kurš ievadījis viņu organizacija "Atrejs". Tad vel pats Atrejs un Agamemnons, Agamemnons un Orests, kurš atriebās mātei slepkavai… Priams un 1 lektors. Ahillejs un Pirs. Neskaitami - un viņai nezināmi - upuri nāves nometnes, kur boja gaja gan tevi, gan deli. Atreja nama lāsts - slepkavības un atriebības akti, ko pastrada paša tuvākie. Sēžot šaja klusuma, Debora iztēlojas šo lāstu ka asinis spiežamies cauri audumam, izplātāmies ka infekciju, kas skar visus apkārtējos. Viņa pie- versas gramatai "Nacistiskas Vacijas uzplaukums un posts".
Kelvins ir miris - izdarījis pašnavibu, jo nav spējis pārdzīvot neveiksmi. Viss, protams, bus atkarīgs no zobārstu ziņojumiem. Bet kurš gan cits tas varēja but? "Atreja" darbojas divi cilvēki. Diezgan nožēlojami. Taču naids, kadu šie cilvēki nesa sevi, bija neproporcionāli liels un tatad ļoti bīstams.
Pēkšņas atjausmas pārņemtā, Debora sastinga.
Divi? Ne. Bija taču vel trešais - tas, kuru viņa manīja furgona pirms braukšanas uz Kelvina namu…
Un tas nozīme…
Jāpiezvana Kernigam. Viņa pagriezās krēsla un tanī paša mirkli saklausīja nodevīgo klikšķi - grāmatplaukts viņai aiz muguras saka leni griezties.
Septiņdesmit devītā nodaļa
Viņa nedomaja, ka telpa aiz grāmatplaukta ir zemaka temperatūra ka istaba; tatad aukstums, ko viņa sajuta skrienam par muguru, bija tikai pašas iztēlos auglis.
- Sveiks, Kelvin, - viņa noteica.
Viņš pagaja garam Deborai un aizslēdza durvis. Viņš iz- skatijas izvardzis, izturēšanas bija zaudējusi vieglumu, bet uzvalks nebūt vairs neatgadinaja moderni sagumzīto tērpu, kas viņam tik ļoti patika; mati bija izspūruši, seju klaja putekļi un asinis. Roka Kelvins turēja garo nacistu dunci - taču šķita, ka viņš par to aizmirsis. Viņš atgadinaja bīstamu, neprognozējamu psihopātu, un Deborai tas nepatika.
- Neesi pārsteigtā, mani redzot? - Kelvins jautaja.
- Nebūt ne, - Debora atbildēja. - Tas pēdējais ķerto uzvedums bija īsti tava gara. Fsmu lasījusi par diž.o nacistu estētiku: skaistums un tīrība, ko sasniedz ar genocīda palīdzību. Ja ta nebutu tik pretīga, varētu pasmieties. Policija tajos līķos, ko tu pameti degošaja furgona, droši vien atradis lodes, vai ne?
- Diemž.el tas bija manas pēdējas lodes, - Kelvins atzina. - Bet šis, - viņš piebilda, atcerējies par dunci, - spriedis visai poētisku tiesu. Ka tev šķiet?
Debora paskatijas uz dunci, taču neko neteica.
- Tiesu, - Kelvins neatlaidas un, paspēris soli tuvāk Deborai, saka runāt vel nepiekapigak, - par to, ko tu izdarīji pagajušonakt. Par to, ko tu izdarīji ar…
- Der Fiihrer? - Debora viņu partrauca, un balsi nebija iespējams apslapēt nicinājumu. - Viņš beidzot tika kaunpilni sadedzināts. Un zini, kas ir labakais? Ka tu pats pielaidi uguni.
-Aizveries, - Kelvins nošņāca, pacēlis dunci.
Ko tu dari?
Debora nezinaja atbildi. Viņa apzinati kaitinaja Kelvinu - iespējams, tadeļ, ka ta varēja izsist viņu no līdzsvara, bet varbūt tadeļ, ka viņš bija pagalam stulbs vīrietis, kuram parak ilgu laiku veltīta pārmēru liela uzmanība.
- Jus esat idioti, - viņa izgrūda. - Galējie rasisti? Jāsmejas!
-Aizveries, žīdiete! - Kelvins uzkliedza.
- Tu nespēj mani ievainot, - Debora atbildēja, piecelu- sies kajas un iztaisnojusi muguru. - Un ari tavs duramais nevar, tapat ka tavi karogi, saukļi un puiciskas idejas, tapat ka tavi…
Viņš tuvojas - mežonīgi metās uz priekšu - un Debora izbaudīja savvaļas dzīvnieka cienīgu prieku, kad spēja izlocīties, atvairīt sitienu un dot pretsitienu. Viņa necirta pļauku; viņa sita ar durem pretiniekam pa seju, tadeļ tam ka bokserim nacas satvert viņu un piespiest sev pie krūtīm, lai neļautu atvēzēties. Debora ar celi belza Kelvinam pa kajstar- pi - spēji un no visa speķa -, taču viņš bija paredzējis šadu gājienu un pavirzijas pa kreisi, vienlaikus nogrūžot Deboru uz gultas. Jau nakamaja mirkli viņš centas apvaldīt viņas rokas, lai pats varētu pacelt dunci.