Tad pie durvīm atskanēja klauvējiens.
- Mis Millere?
Ta bija Tonja. Kelvins iepleta acis. Ar vienu roku viņš sažņaudza Deboras rīkli. Viņa pretojās, tadeļ Kelvinam nacas palaist vaļa dunci, lai savaldītu mežonīgo sievieti. Debora nespeja parunat, nespēja izdvest ne skaņu. Viņa cīnījās un centās uztvert apslāpētos Tonjas vārdus aiz durvīm.
- Tis tikko atnacu, taču nezināju, ka ari jus esat šeit, - Tonja turpinaja.
Kelvins saspringa, un viņa roka spēcīgi žņaudza sievietes kaklu. Tad viņš saka plati smaidīt.
- Viņa nezina, - Kelvins nočukstēja. - Kuš… - Un Deborai par pārsteigumu viņš uzsauca, - Tonja, vai vari pagaidīt dažas minūtes? Tu mus pieķēri… ē… nelaika.
-Ak, piedodiet, Bouversa kungs, - atsaucas Tonja. Viņas balss pauda cieņu un samulsumu. - Hs atgriezīšos velak.
- Ir jau labi, - Kelvins atbildēja.
Ne! Neej prom! Nac atpakaļ.
Viņš bridi ieklausijas un tad atplauka neķītra smaida, kādu Debora jau agrak bija manījusi. Beidzot viņš nočukstēja:
- Mes vel izkopsim musu attiecības.
- Nedomāju vis.
Debora šos vārdus bija sacījusi domas, taču skaļi tos izteica Tonja.
Viņa staveja Kelvinam tieši aiz muguras. Viņš centas izlocīties un aizbēgt, taču nepaguva - Tonja ar senlaicīgo tomahauku trieca neģēlim pa deniņiem. Viņš saļima uz grīdas. Debora piecēlās sēdus un, smagi elsodama, taustīja savu kaklu.
- I ,ai ari barbarisks, tas tomēr lieti noder, - teica Tonja.
Debora cieši vērās draudzenē.
- Vienkārši pasaki, - Tonja turpinaja, - ka tu tas smaržas neizleji nejauši.
Astoņdesmita nodaļa
Divus mēnešus vclnk
Pasakums līdzekļu vakšanai bija gandrīz gala. Galds (šoreiz ēdieni bija ievērojami kvalitativaki) jau uzklāts, un "Garšas elegances" darbinieki saka steidzīgi - varētu pat sacīt, ka aizdomīgi steidzīgi, - novākt netīrību. Deborai bija atlicis tikai viens darbiņš - noslēguma runa.
Viņa uzkapa uz paaugstinajuma, un paskatijas uz stigu kvartetu, kas partrauca muzicēšanu un izmantoja bnvo bridi, lai veldzētu slapēs, lād Debora pievērsās ļaužu pūlim - daži jau lūkojas tieši uz viņu. Aizmugure Debora pamanīja Tonju, kas, plati smaidīdama, atgadinaja, ka an viņai vajadzētu pasmaidīt. Kads saka ar karotīti džinkstinat pa glāzi, un muzeja foajē iestājās klusums.
- Labvakar, damas un kungi, - Debora iesaka. Viņa uz mirkli apklusa, nogaidīdama kamēr norimst pēdējās sarunas. - Neveļos sabojat vakaru ar garu runu, tomēr gribētu nakt klaja ar dažiem paziņojumiem. Pirmkārt, es muzeja varda
vēlētos pateikties visiem, kas ieradušies un piedāvājuši palīdzību grūta bridi. Jusu atbalstu - morālo un finansialo ko esam saņēmuši pedejo dažu nedeļu laika, nav iespejams novērtēt. Nu mes varam but pārliecināti, ka muzeja nākotne bus veiksmīga.
Atskanēja aplausi. Debora, smaidīdama un madama ar galvu, nogaidīja, kad tie apsīks.
-Gribu izmantot iespeju un iepazistinat jus ar vienu no musu komandas jaunakajiem locekļiem, - viņa turpinaja. - Tonja Maligru jau vairakus mēnešus strādājusi šeit, taču viņas loma tagad mainījusies: viņa bus muzeja sabiedrisko attiecību nodaļas vaditaja. Vilinošs tituls, vai ne? Viņas pienākumos ietilps sadarbošanas ar sabiednbu, pašvaldību un pārējiem. Tonja?
Klātesošie pagriežas, un Tonja, pazemīgi smaidīdama, pacēla roku - gan sveicienam, gan vainas atzīšanai. Tas, ka šaja puli bija daudz vairak jaunu seju ar plašaku krasu spektru neka citkārt, apliecinaja Tonjas jau paveikto darbu. Debora un Ričards, strādājot no visas sirds, ta ari nespeja to panakt.
- Tapat gribēju izsludināt divas jaunas izstādes. Viena bus pastaviga, bet otru varēs apskatīt nakamos divpadsmit mēnešus. I'astaviga izstāde atspoguļos deviņpadsmitā gadsimta vergu kulturu Džordžija. Tas bus satraucošs un aizkustinošs vēstījums par afroamerikaņu mantojumu musu apvidu, īpaši iekārtota auditorija piedāvāsim an dokumentālo filmu, izstāde bus apskatami mākslās priekšmeti, fotogrāfijas un dokumenti, kas stasta gan par vergu gustišanu, gan tirdzniecību Āfrika, gan par vergu kuģiem un dzīvi plantacijas, gan par "Pazemes dzelzceļu".56 Mes ceram apkopot materialus no citiem muzejiem un privātām kolekcijām un piedāvāt ekspozīciju par dzīvi Atlanta pirms "Atbrīvošanas proklamācijās"57 pieņemšanas.
Šoreiz, aplausi bija ilgāki un sirsnīgāki.
- Otra izstāde bus klat nakama gada pirmajos tns mēnešos un sniegs unikālu iespeju tepat, Ziemeļamerika, iepazīt senas Grieķijas mākslās vērtības. Pateicoties Atēnu Nacio- nala arheoloģijas muzeja direktoram Dimitrijam Popadreu- sam, Druidu kalna mu/.ejs bus pirmais ārpus Piropas, kas eksponēs īpašu ceļojošo izstādi par Mikenu zeltu, bronzu un keramiku. Ka jau varat iedomāties, ta bus neparasta izstāde, kada šaja štata un varbūt pat visa valsti līdz šim nav redzēta. Un mes esam ļoti priecīgi, ka varam to piedāvāt!
Spēcīgi aplausi.
Izstāde, protams, bija Popadreusa nodeva Ričarda labajai gribai un Deboras iejūtībai. Tā bija pārsteidzoši dasna. Telefona zvans pirms trim dienam bija negaidīts - rama grieķa balss cauri krakšķiem klausule šķita ka balss no senas pagātnes. Pēc ši žesta Deboras acis bija sariesušas asaras. Kada slepena sirds nostumti viņa juta, ka Ričards butu uzskatījis par vienreizēju iespeju paradīt Džordžijas iedzīvotajiem kul- turu, kas iedvesmojusi I lomeru. Viņš, iespejams, butu uzskatījis, ka tas deļ tiešam ir vērts mirt.
- Un visbeidzot, - Debora turpinaja, - gribētu uzsaukt tostu par cilvēku, bez kura nekas no iepriekšminētā nebutu iespejams, par cilvēku, kura mums šovakar tik ļoti pietrūkst…
Viņas balss aizlūza. Mirkli klusējusi, Debora piespieda sevi pasmaidīt - klātesošie pacietīgi un saprotoši gaidīja turpinājumu. Taču vardi nenaca par lupām. Viņa bija gatavojusies vaira kas minūtes stāstīt par Ričarda nozīmi sabiedrības un viņas pašas dzīvē. Viņai bija zināmās anekdotes par Ričarda prasmi un drosmi vadīt muzeju, par viņa humora izjutu un aizrautību. Pusi nakts viņa bija domājusi, ka izteikt mīlestību pret cilvēku, kura vairs nav, bet nu vardi iestrega kakla.
- Piedodiet, - 1 )ebora izmocīja.
Vainīgi smaidīdama, viņa saņemas un tad bija gatava turpināt runu. Acis pēkšņi sariesas asaras, kas neapturami plūda pari vaigiem. Vārdus izdabūt par lupām ta ari neizdevās.
Lai an skatienu aizmigloja raudas, Debora puli saskatīja Tonju, kas klusēdama pacēla glāzi. Debora danja to pašu, un viņai sekoja parejie klātesošie.
- Par Ričardu I )iksonu!
-Aizkustinoša runa, - teica 1 Iarvijs Vebsters. - Nebiju domājis, ka esat uz ko tadu spējīga.
- Un jus esat divdomīgu komplimentu meistars, I larvij, - smaidīdama atbildēja Debora.
Vel piecas minūtes, un visi bus prom. Vel piecas minūtes, un viņa varēs iet majas, gulēt, atkal stāties muzeja va- ditajas amata - atgriezties normalaja dzīve. Piecas minūtes, kuras jāiztur šl uzpūtīga veca aža augstpratiga labvēlība un baudkārie jociņi.
- Iespejams, vajadzēja paziņot vel kaut ko, - teica Vebsters. - Bet iedomājos, ka labak to pateikt privāti.
Debora saspringa. Muzeja padome nolēmusi atstadinat tevi, samazināt līdzekļus vai…
- Turpiniet, - viņa teica, iemalkodama džinu ar martini.