-Tā ir taisnība. Mani Valdnieki ir miruši jau sen, sen, un tie nekad nav bijuši cilvēki… Vai zini, Pente, es varētu paņemt tevi Kapeņu kalpībā. Viņa runāja laipni, itin kā piedāvādama draudzenei labāku izvēli.
Sārtums tūlīt pazuda no Pentes vaigiem.
- Jā, viņa teica, tu to varētu. Bet es neesmu… es neesmu tā, kas labi derētu šim darbam.
- Kāpēc?
- Man bail no tumsas, Pente klusi atbildēja.
Arha nicinoši nošņācās, tomēr jutās apmierināta. Galvenais bija panākts. Pente var neticēt dieviem, taču viņa baidās no vārdā nesaucamajiem tumsas spēkiem tāpat kā ikviens mirstīgais.
- Es to nedarīšu, ja tu pati negribēsi, Arha teica.
Sekoja ilgs klusums.
- Tu kļūsti arvien vairāk līdzīga Tharai, Pente savā klusajā, sapņainajā balsī teica. Cik labi, ka tu nekļūsti līdzīga Kosilai! Bet tu esi tik stipra! Man ļoti gribētos būt stiprai. Bet man tā patīk ēst…
- Ēd vesela! Arha atmeta ar uzjautrinātu pārākuma apziņu, un Pente leni notiesāja trešo ābolu līdz pēdējai sēkliņai.
Pēc pāris dienām Vietas mūžīgo rituālu prasības pielika punktu Arhas savrupībai. Kazai nelaikā bija atskrējuši divi kazlēni un saskaņā ar paražu tos vajadzēja upurēt Dvīņu Dievbrāļiem; tas bija svarīgs rituāls, kurā Virspriesterienei katrā ziņā jābūt klāt. Tad pienāca jauna mēness periods, un Tukšā troņa priekšā vajadzēja veikt tumsas ceremonijas. Arha elpoja reibinošos izgarojumus no zālēm, kas uz lielām bronzas paplātēm tika dedzinātas Troņa priekšā, un viena dejoja melnajā tumsā. Viņa dejoja neredzamajiem mirušo un vēl nedzimušo gariem, un dejas gaitā gari sapulcējās ap viņu, sekodami ņirbošo kāju kustībām un pagriezieniem un lēnajiem, pārliecinātajiem roku vēzieniem. Viņa dziedāja dziesmas, kuru vārdus nesaprata neviens cilvēks un kurus viņa pirms daudziem gadiem bija iemācījusies zilbi pa zilbei no Tharas. Neredzams priesterieņu koris pustumsa aiz lielās, divkāršās kolonnu rindas atbalsoja dīvainos vārdus, un gaiss plašajā, pussagruvušajā telpā virmoja daudzās balsīs, it kā sanākušie gari atkārtotu dziesmu vārdus vēl daudz reižu pēc kārtas.
Avabatas Dievkaralis vairs nesūtīja uz Vietu gūstekņus, un pamazām Arha pārstāja naktīs sapņot par trim sen jau mirušajiem cietumniekiem, kuri gulēja aprakti seklās kapu bedrēs lielajā alā zem Kapakmeņiem.
Viņa sakopoja drosmi, lai atgrieztos šajā alā. Viņai jāatgriežas tajā: Kapeņu priesterienei jāvar ieiet savā valstībā bez bailēm, lai to kārtīgi iepazītu.
Kad viņa pirmoreiz aizgāja turp viena, lūka bija smaga, tomēr ne tik smaga, ka viņa bija baidījusies. Arha iepriekš bija sevi tik nesaudzīgi noskaņojusi, tik nelokāmi apņēmusies nokāpt lejā viena un saglabāt vēsu prātu, ka, nokļuvusi tur, gandrīz vai izjuta vilšanos: te taču nav, no kā baidīties! Varbūt te ir kapi, bet tie nav redzami. Redzams nebija nekas, visapkārt valdīja melna tumsa un klusums. Un tas bija viss.
Dienu pēc dienas Arha devās turp un vienmēr kāpa leja pa lūku aiz Troņa, līdz bija labi iepazinusi visu alu ar dīvaini izrakstītajam sienām tik labi, cik iespējams iepazīt to, ko nevar redzēt. Viņa nekad neatkāpās no sienas, jo, ejot pari lielajam tukšumam, tumsā varētu viegli pazaudēt virziena izjūtu un, atkal nokļūstot pie sienas, vairs nezināt savu atrašanās vietu. Jo pirmajā reizē viņa bija sapratusi, ka tumšās vietās pats galvenais ir iegaumēt, kādiem pagriezieniem vai ejām ir jau paiets garām un kādiem vēl jābūt priekšā. To varēja panakt tikai ar skaitīšanu, jo aklajiem pirkstiem tie visi bija vienādi. Arhas atmiņa bija labi trenēta, un apgūt šo neparasto orientēšanās mākslu atrast ceļu ar tausti un skaitīšanu, nevis ar redzi un prātu viņai padevās itin viegli. Drīz viņa zinaja no galvas visus gaiteņus, kas savienojās ar Zemakmeni, un labi pazina mazo eju tiklu, kas atradās zem Troņa zāles un pakalna. Tomēr vienā no gaiteņiem viņa negāja nekad otrajā ejā pa kreisi no sarkano akmeņu ieejas; sajaucot to ar citu, pazistamu tuneli un ieejot taja, viņa varētu apmaldīties un nekad vairs neizkļūt ārā. Arhas vēlēšanas ieiet tajā un iepazīt Labirintu auga arvien lielākā, taču viņa to apspieda, vispirms gribēdama uzzināt par šo pazemes daļu visu iespējamo, ko var uzzināt virszeme.
Thara par Labirintu zināja maz un varēja nosaukt tikai dažu tā istabu vārdus, kā arī virzienus un pagriezienus, kas jāatceras, ejot uz šīm istabām. Tos viņa izstāstīja Arhai, taču nekad nemēģināja zīmēt tos smiltīs vai pat ar roku gaisā; pati viņa šos ceļus nekad nebija gājusi un Labirintā nebija spērusi kāju. Bet tad, kad Arha jautāja: Kāds ir ceļš no dzelzs durvīm, kuras stāv vaļā, līdz Apgleznotajai istabai? vai: Kā var nokļūt no Kaulu istabas uz eju, kas ved gar upi? tad Thara brīdi klusēja un pēc tam sāka skaitīt dīvainās ceļrāžu virknes, kuras bija iemācī jusies pirms daudziem gadiem no iepriekšējās Arhas: jāpaiet garām tik un tik krustojumiem, tik un tik reizes japagriežas pa kreisi, un tā tālāk, un tā tālāk. To visu Arha iemācījās no galvas, tāpat kā savā laikā Thara, turklāt bieži jau atcerējās pec pirmās noklausīšanās. Naktīs, gulēdama gultā, viņa to atkārtoja, cenzdamās iztēloties visas minētās vietas, telpas un pagriezienus.
Thara parādīja Arhai daudzas slepenas virszemes atveres, kas lava ieskatīties eju tīklā no augšas; tādas bija ikvienā Vietas ēkā un templī, un pat ārā zem akmeņiem. Tuneļi ar akmens sienām, savienoti savā starpā kā zirnekļu tīkls, stiepās pa visu Vietas pazemi un pat zem tās sienam; tur, tumsā, bija neskaitāmas jūdzes šādu tuneļu. Tikai viņa, abas Augstās priesterienes un to īpašie kalpi einuhi Manans, Uahto un Dūbijs zināja par šo tīklu, kas pletās zem kājām uz katra soļa. Pārējo vidū klīda tikai neskaidras baumas; visi bija dzirdējuši, ka zem
Kapakmeņiem ir kādas alas vai istabas. Tomēr neviens netiecās daudz uzzināt par to, kas saistīts ar Bezvārda gariem un to svētajām vietām. Varbūt viņi juta: jo mazāk par to nojautīs, jo labāk. Arha, protams, gribēja uzzināt ļoti daudz un, noskaidrojusi, ka Labirintam virzemē ir slepenas atveres, mēģināja tās atrast; tomēr šie caurumi bija tik labi paslēpti grīdas plāksnēs vai tuksnesīgajā zemē, ka viņai nevienu neizdevās sameklēt pat savā Mazā nama istabā ne -, un visus tos parādīja Thara.
Kādu vakaru agri pavasarī Arha paņēma sveci un, neaizdedzinājusi to, devās lejā uz Zcmakmeni un caur to uz otro gaiteni pa kreisi no sarkano akmeņu ieejas tuneļa.
Nogājusi tumsā pa gaiteni apmēram trīsdesmit soļus, viņa nokļuva līdz durvīm un sataustīja akmenī iestrādāto dzelzs rāmi savu līdzšinējo gājienu tālāko robežu. Izgājusi pa Dzelzs durvīm, viņa nosoļoja pa gaiteni vēl krietnu gabalu, un, kad tas beidzot sāka griezties pa labi, viņa aizdedza sveci un paskatījās apkārt. Šeit gaismu iedegt bija atļauts. Viņa vairs neatradās Zemakmcnē. Šī vieta bija mazāk svēta, toties varbūt baigāka. Arha atradās Labirintā.
Svece apgaismoja raupjas, kailas akmens sienas, velvētus griestus un grīdu. Gaiss visapkārt šķita sastindzis nedzīvs. Priekšā un aiz muguras eja pazuda tumsā.