Visi tuneļi bija vienādi, tic mijās un krustojās. Arha uzmanīgi skaitīja pagriezienus un ejas un pie sevis atkārtoja Tharas norādījumus, kaut gan atcerējās tos ļoti labi. Jo Labirintā apmaldīties nedrīkstēja. Zemakmenē vai tās apkārtējos īsajos gaiteņos Kosila vai Thara vēl varētu viņu atrast; varbūt arī Manans ietu viņu meklēt, jo Arha vairākkārt bija paņēmusi aizbildni līdzi savos gājienos. Taču šeit nebija ienācis neviens no viņiem, vienīgi pati Arha. Tas neko nepalīdzētu, ja meklētāji nokāptu Zemakmenē un skaļi sauktu, kamēr viņa maldītos kaut kur tuneļu sazarojumos pusjūdzi tālāk. Arha iztēlojās, kā viņa dzirdētu saucienus atbalsojamies visos gaiteņos, kā censtos iet tiem pretī, bet apmaldītos vēl vairāk. To viņa iztēlojās tik dzīvi, ka apstājās, iedomādamās, ka dzirdējusi tālīnu balsi. Taču apkārt valdīja klusums. Un viņa neapmaldisies. Viņa būs ļoti uzmanīga; šī ir viņas vieta, viņas pašas valstība. Tumsas spēki, Bezvārda gari, vadīs viņas soļus, tāpat kā tie maldinātu jebkuru citu mirstīgo, kurš uzdrīkstētos ieiet Kapeņu Labirintā.
Pirmajā reizē Arha negāja tālu, tomēr izstaigāja pietiekami daudz, lai dīvainā, smeldzīgā, taču patīkamā pārliecība par savu pilnīgo vienatni un neatkarību viņā jūtami nostiprinātos un aicinātu uz turieni vēl un vēlreiz un ar katru reizi vilinātu tālāk. Viņa aizgāja uz Apgleznoto istabu, uz Sešiem ceļiem, izstaigāja garo Ārējo tuneli un iegāja dīvainajā ceļu mudžeklī, kas veda uz Kaulu istabu.
- Kad šo Labirintu izbūvēja? viņa jautāja Tharai, un barga, kalsnā priesteriene atbildēja: Kundze, es nezinu. To nezina neviens.
- Kāpēc tas tika būvēts?
- Lai paslēptu Kapeņu dārgumus un lai sodītu tos, kas mēģina šos dārgumus nozagt.
- Visi dārgumi, ko esmu redzējusi, atrodas istabās aiz Troņa un pagrabos zem tā. Kas ir Labirintā?
- Daudz vērtīgāki un senāki dārgumi. Vai tu gribētu tos redzēt?
-Jā.
- Tikai tev vienai ir atļauts ieiet Kapeņu mantnīcā. Tu vari ņemt savus kalpus līdzi uz Labirintu, bet mantnīcā tos nedrīkst ievest. Pat tad, ja tur ieietu Manans, pamostos tumsas dusmas, un viņš dzivs neizkļūtu no Labirinta. Tur tev vienmēr jāiet tikai vienai. Es zinu, kur atrodas Lielā mantnīca. Pirms piecpadsmit gadiem, pirms savas nāves tu man izstāstīji, lai es to atcerētos un pēc tavas atgriešanās varētu pastāstīt tev vēlreiz. Es varu izstāstīt tev ceļu, pa kuru jāiet talak aiz Apgleznotās istabas, un mantnīcas atslēga ir tā sudrabota, kas karājas uz tava gredzena, ar pūķa attēlu augšgalā. Bet jāiet tev turp būs vienai.
Izstāsti man ceļu!
Thara to izstāstīja, un Arha atcerējās visu, ko viņa teikusi. Tomēr viņa negāja skatīties Kapeņu Lielo mantnīcu. Meiteni atturēja kāda pusapzināta nojauta, ka viņas griba un zināšanas vēl nav pietiekamas. Varbūt viņa ari vēlējās kaut ko paglabāt nākotnei, lai apziņa par gaidāmo apgaismotu šos bezgalīgos, tumšos tuneļus, kas vienmēr noslēdzas ar tukšām sienām vai kailām, pieputējušam cellēm. Viņa mazliet vēl pagaidīs, pirms apskatīs savus dārgumus.
Vai tad galu gala viņa tos nav redzējusi jau agrāk?
Viņai joprojām bija dīvaina sajūta, kad Thara vai Kosila runāja ar viņu par to, ko viņa redzejusi vai teikusi pirms savas nāves. Arha zināja, ka viņa patiešām ir mirusi un atdzimusi jaunā miesā tai pašā brīdī, kad mirusi vecā miesa, un tas noticis ne tikai vienreiz, pirms piecpadsmit gadiem, bet arī pirms piecdesmit un vēl daudz gadu, gadsimtu un paaudžu pirms tam, līdz pat tiem laikiem, kad tika izrakts Labirints, pacelti Akmeņi un Tukšā troņa priekšā dejoja pati pirmā Bezvārdā garu Virspriesteriene. Visi cilvēki atdzimst no jauna, bet tikai viņa, Arha, atdzimst katrreiz kā viņa pati. Simtam reižu viņa ir mācījusies Labirinta ejas un pagriezienus un beidzot aizgājusi līdz slēptajai istabai.
Reizēm Arhai likās, ka viņa atceras. Tumšās vietas zem kalna viņai likās tik pazīstamas, it kā tās nebūtu tikai viņas valstība, bet viņas mājas. Kad viņa ieelpoja zāļu izgarojumus pirms jauna mēness dejām, viņas galva kļuva viegla un ķermenis vairs nepiederēja viņai; tad viņa dejoja cauri gadsimtiem kailām kājām un melnā tērpā un zināja, ka šī deja nekad nav beigusies.
Un tomēr ikreiz šķita tik dīvaini, kad Thara teica: Tu man pirms nāves stāstīji…
Reiz Arha jautāja: Kas bija tie, kuri nāca aplaupīt Kapenes? Vai tādi vispār ir bijuši? Doma par laupītājiem viņai šķita aizraujoša, bet neticama. Kā viņi varētu slepeni piekļūt Vietai? Svētceļotāji te iegriezās ļoti reti, to bija vēl mazāk nekā gūstekņu. Laiku pa laikam no Četru zemju mazākajiem tempļiem šurp tika atsūtītas jaunas mācekles vai vergi vai ieradās neliels cilvēku pulciņš, kas atnesa zeltu, kā arī retu vīraku ziedojumu kādam no tempļiem. Tas bija viss. Neviens te neiegriezās aiz nejaušības vai nolūkā pirkt, pārdot, apskatīt vai zagt; neviens neparādījās šeit bez īpaša rīkojuma. Arha pat nezināja, cik talu ir līdz tuvakajai pilsētai divdesmit jūdžu vai vairāk, un tuvākā pilsētiņa bija maza. Vietu sargāja un aizstāvēja tukšums, savrupība. Ikvienam, kas sadomātu šķērsot tuksnesi, Arha sprieda, būtu tikpat liela iespēja palikt nemanītam kā melnai aitai sniegotā klajumā.
Arha bija kopā ar Tharu un Kosilu, kuru sabiedrībā viņa tagad pavadīja daudz laika, ja neuzturējās Mazajā namā vai zem kalna. Bija vējains, auksts aprīļa vakars. Viņas sēdēja pie neliela salvijas ugunskura telpā aiz Dievkaraļa tempļa Kosilas istabā. Gaitenī aiz durvīm Manans un Dūbijs spēlēja spēli ar nūjiņām un kauliņiem meta gaisā nūjiņu saišķus un centās uztvert pēc iespējas vairāk no tiem uz delnas virspuses. Manans un Arha joprojām mēdza klusībā uzspēlēt šo spēli Mazā nama iekšējā pagalmā. Nokritušo nūjiņu graboņa, piesmakušie uzvaras vai sakāves izsaucieni un rāmie uguns spraksti bija vienīgās skaņas, kad apklusa priesterieņu sarunas. Ārpusē aiz sienām pletās tuksneša nakts dziļais klusums. Laiku pa laikam to pārtrauca reta, spēcīga lietus graboņa.
- Senos laikos daudzi ir nākuši izlaupīt Kapenes, bet nevienam tas nav izdevies, Thara atbildēja. Kaut gan viņa bija mazrunīga, laiku pa laikam viņai patika atcerēties kādu stāstu, un parasti viņa to stāstīja pēc Arhas aicinajuma. Šovakar Thara izskatījās tāda, no kuras varētu izvilināt jaunu stāstu.
- Ka viņi to uzdrošinājās?
- Viņi uzdrošinājās, Kosila teica. Tie bija pesteļotāji, burvji no lekšzemēm. Tas notika pirms tam, kad Dievkaralis sāka pārvaldīt Kargadu zemes; tolaik mēs vēl nebijām tik spēcīgi. Burvji atbrauca kuģos no rietumiem uz Karego-Atu un Atuanu, izlaupīja piekrastes pilsētas, lauku mājas un pat aizgāja līdz svētajai pilsētai Avabatai. Viņi teica, ka braukuši šurp, lai nogalinātu pūķus, bet palika, lai aplaupītu pilsētas un tempļus.
- Un viņu lielie varoņi nāca pie mums, lai izmēģinātu savus zobenus, teica Thara, un vērptu savas ķecerīgās burvības. Viens no viņiem, liels pesteļotājs un pūķu valdnieks, varenakais no visiem, te piedzīvoja lielu neveiksmi. Tas notika sen, ļoti sen, bet šo stāstu joprojām atceras un ne tikai šajā vietā vien. To pesteļotāju sauca Errets-Akbe, un viņš rietumos bija gan karalis, gan burvis. Viņš ieradās mūsu zemēs un Avabatā apvienojās ar dažiem augstdzimušiem kargadiešu dumpiniekiem, un mēģināja atkarot pilsētu no Dvīņdievu Iekšējā tempļa Augstā priestera. Viņi cīnījās ilgi cilvēka burvestība karoja ar dievu zibeni, un templis tika sagrauts. Beidzot Augstais priesteris salauza pesteļotāja zizli, pārlauza uz pusēm viņa varas amuletu un pieveica viņu. Pesteļotājs aizbēga no pilsētas un no Kargadas zemēm un aiztraucās pari visai Jūrzemei uz tālāko rietumu malu; tur viņu nobeidza pūķis, jo viņa burvju spēks bija zudis. Un kopš tā laika lekšzemju spēks un vara visu laiku ir gājuši mazuma. Bet Augstā priestera vārds bija Intahins, un viņš bija pirmais no Tārbu nama, no tās dzimtas, kas vēlāk, pēc gadsimtiem un pravietojumu piepildīšanās, deva Karego-Atas priestcrkaraļus, bet no tiem savukārt nāca visas Kargadas Dievkaraļi. Tā, lūk, ir noticis, ka kopš lntahina laikiem Kargadas zemju spēks un varenība visu laiku ir gājuši plašumā. Tie, kuri nāca šurp izlaupīt Kapenes, bija pesteļotaji, kas nemitīgi centās atgūt Erreta-Akbes pārlauzto amuletu. Taču tas joprojām atrodas šeit, kur Augstais priesteris to noglabāja. Tāpat kā viņu kauli… Un Thara parādīja uz grīdu sev zem kajam.