- Šeit ir tikai puse no tā, Kosila teica.
- Un otra puse ir pazudusi uz visiem laikiem.
- Kā tā pazuda? jautāja Arha.
- Viena puse, tā, kas bija lntahina rokā, tika atdota Kapeņu mantnīcai, kur tai jāguļ mūžīgā drošība. Otra puse palika pesteļotāja rokā, taču pirms aizbēgšanas viņš to atdeva kādam sīkam karalim, vienam no dumpiniekiem, kuru sauca Toregs no Hupunas. Nezinu, kādēļ viņš ta darīja.
- Lai turpinātu cīņu, lai barotu Torega lepnību, Kosila teica. Un tā art notika. Kad valdīja Tārbu nams, Torega pēcnācēji atkal sacēlās, un vēlāk viņi stājās pretī pirmajam Dievkaralim, atteikdamies atzīt viņu gan par karali, gan par dievu. Tā bija nolādēta, apburta cilts. Tagad viņi visi ir miruši.
Thara pamāja ar galvu. Mūsu tagadējā Dievkaraļa, jaunieceltā kunga un valdnieka, tēvs darīja galu Hupunas dzimtai un sagrāva viņu pilis. Kad tas bija izdarīts, pārlauztā amuleta puse, kuru viņi bija glabājuši kopš Erreta-Akbes un lntahina laikiem, bija pazudusi. Neviens nezina, kur tā palikusi. Tas notika pirms daudziem gadiem.
-Tā noteikti tika izmesta lūžņos, teica Kosila. Stāsta, ka tas Erreta-Akbes gredzens nemaz neizskatoties pēc vērtīgas mantas. Lai lāsts pār to un pār visām pesteļotāju mantām! Un Kosila iespļāva ugunī.
- Vai tu esi redzējusi to pusi, kas atrodas šeit? Arha jautāja Tharai.
Kalsnā sieviete papurināja galvu. Tā atrodas tur, mantnīcā, kurā drīkst ieiet vienīgi Virspriesteriene. Varbūt tā ir pati vērtīgākā no visiem šejienes dārgumiem es nezinu. Iespējams, ka tā ir. Jau simtiem gadu no Iekšzemēm šurp sūtīti zagļi un burvji, lai tie mēģinātu to atdabūt, un, meklēdami šo vienu lietu, tie ir gājuši garām vaļējām lādēm ar zeltu. Kopš Erreta-Akbes un lntahina pagājis ļoti ilgs laiks, bet viņu stāsts joprojām ir zināms un tiek stāstīts gan šeit, gan rietumos. Lielākā daļa mantu un stāstu gadsimtu gaitā noveco un iznīkst. Ļoti maz ir tādu dārgumu, kas paliek dārgumi, un tādu stāstu, kas tiek stāstīti mūžīgi.
Arha bridi kavējās domās, tad teica: Tic noteikti bija vai nu ļoti drosmīgi, vai arī ļoti dumji cilvēki, ja uzdrošinājās ieiet Kapenēs. Vai tad viņi nezināja Bezvārda garu spēku?
- Nē, Kosila savā saltajā balsī atbildēja. Viņiem dievu nav. Viņi nodarbojas ar burvestībām un iedomājas, ka paši ir dievi. Bet viņi tādi nav. Un, kad viņi nomirst, lad neatdzimst. Viņi pārvēršas pīšļos un kaulos, un viņu rēgi vēl kādu laiku gaudo vējā, līdz vējš aizpūš tos prom. Viņiem nav nemirstīgu dvēseļu.
- Bet kadas ir viņu burvestības? Arha ieinteresēta vaicāja. Viņa bija aizmirsusi, ko kādreiz tika teikusi draudzenei: ka aizgrieztos un neskatītos uz kuģiem, kuri nākuši no Ickšzemēm. Kā viņi tās veic? Ko tās izdara?
- Tie ir triki, acu apmānīšana un roku veiklība, Kosila atbildēja.
- Ja stāstos ir kaut cik patiesības, tad tur ir kaut kas vairāk, teica Thara. Rietumu burvji prot izsaukt un apturēt vējus un likt tiem pūst tādā virzienā, kada paši grib. Par to visi stāsti ir vienis pratis. Tāpēc viņi ir labi jūrasbraucēji savās burās viņi var izsaukt burvju vēju, kuģot, kurp grib, un apturēt vētras jūrā. Un vēl stāsta, ka viņi varot uzburt gaismu un tumsu, pārvērst akmeņus dimantos un svinu zeltā; varot vienā mirklī uzcelt lielu pili vai veselu pilsētu vismaz šķietami; varot paši pārvērsties par lāčiem, zivīm vai pūķiem par ko vien gribot.
-Es tam visam neticu, sacīja Kosila. Tam, ka viņi ir bīstami, pieprot viltīgus trikus un ir glumi kā zuši, lam gan ticu. Bet runā, ka pesteļotajam vajagot likai atņemt viņa koka nūju un viņam nekada spēka vairs neesot. Droši vien uz tās nūjas ir rakstītas kādas ļaunuma runas.
Thara atkal papurināja galvu. Tadas nūjas viņi tiešam nēsā sev līdzi, bet tic ir tikai rīki, ar ko viņi iedarbina sevī noslēpto spēku.
- Bet kur viņi dabū tādu spēku? Arha jautāja. No kurienes tas nak?
- Meli, Kosila teica.
- Vārdi, sacīja Thara. Tā man stāstīja kāds, kurš bija redzējis vienu lielu pesteļotāju no Iekšzemēm tur tādus sauc par magiem. Mūsu ļaudis bija sagūstījuši viņu vienā karagājiena uz rietumiem. Viņš tiem parādīja izkaltušu koka kabalu un pateica tam vienu vārdu. Un, padomājiet, koks saplauka! Tad viņš pateica vēl vienu vārdu, un, skat, uz tā izauga sarkani āboli. Pēc tam viņš sacīja vēl kādu vārdu, un pazuda gan ziedi, gan āboli, gan koka gabals, gan pats burvis. Pazuda pēc viena paša vārda, tik aši, ka pazūd varavīksne vienā mirklī un bez kādām pēdām, un neviens viņu tajā salā vairs neatrada. Vai tas var būt tikai veikls triks?
- Muļķus ir viegli piemuļķot, teica Kosila.
Vairīdamās no strīda, Thara neko neatbildēja, taču Arha negribēja tik viegli atkāpties no iesāktās sarunas. Kā šie burvji izskatās? viņa jautaja. Vai taisnība, ka viņi esot viscaur melni un tikai acis baltas?
- Viņi ir melni un ļauni. Es nekad neesmu viņus redzējusi, Kosila ar gandarījumu noteica, sagrozīdama smagnējo augumu uz zemā soliņa un izstiepdama rokas pretī ugunij.
- Lai Dvīņdievi nelaiž viņus mums tuvumā! nomurmināja Thara.
- Viņi nekad vairs nenāks šurp, teica Kosila. Liesmas sprakstēja, pa jumtu grabēja lietus, un krēslainajā gaitenī aiz durvīm spalgi atskanēja Manana balss: Ahā! Puse man, puse man!
Gaisma zem kalna
Neilgi pirms ziemas sākuma Thara nomira. Jau vasarā viņu bija apsēdusi slimība: allaž kalsnais augums pavisam izģinda, un agrākā mazrunība pārtapa pilnīgā klusēšanā. Viņa reizēm sarunājās vienīgi ar Arhu, ja abas bija palikušas divatā; pēc kāda laika apsika arī tas, un viņa klusēdama aizgāja tumsā. Arha sāpīgi izjuta viņas trūkumu. Thara bija barga, taču nekad nebija cietsirdīga. Viņa bija mācījusi Arhai lepnumu, nevis bailes.
Pavasari Dvīņdievu templī bija gaidāma jauna Augstā priesteriene no Avabatas; līdz tam laikam Vietu vajadzēja pārvaldīt Arhai divatā ar Kosilu. Priesteriene uzrunāja meiteni par "kundzi" un būtu pakļāvusies viņas pavēlēm. Taču Arha juta, ka Kosilai labāk nepavēlēt. Arhai bija tiesības to darīt, taču nebija spēka. Vajadzēja ļoti daudz speka, lai statos pretī Kosilas greizsirdībai uz jebkādu augstāku stāvokli par savējo, viņas naidam pret visu, pār ko viņa nebija noteicēja.
Kopš Arha no pakļāvīgās Pentes bija uzzinājusi, ka pastāv arī neticība, un pieņemusi to ka neizbēgamu, kaut arī biedējošu realitāti, viņa spēja skatīties uz Kosilu ar vesaku pratu un pat saprast viņu. Kosila sirds dziļumos nejuta patiesu pielūgsmi pret Bezvārda gariem vai dieviem. Viņai nebija cita svētuma kā vienīgi vara. Vara tagad piederēja Kargadas imperatoram, un tāpēc viņš Kosilas acīs patiešām bija Dievkaralis, kam viņa gatava kalpot. Bet tempļi viņai bija tīrā ārišķībā, Kapakmeņi tikai akmens gabali un Atuanas kapenes tumšas pazemes ejas, kas ir baismīgas, taču tukšas. Ja vien varētu, viņa jebkurā laikā darītu galu Tukšā troņa godināšanai. Un, ja uzdrīkstētos, darītu galu ari Virspriesterienei.