Pat šo pēdējo atziņu Arha tagad spēja pieņemt ar gluži mierīgu prātu. Iespējams, ka nonākt pie tās viņai bija palīdzējusi Thara, kaut gan tiešos vārdos viņa neko nebija sacījusi. Slimības sākumā, kad Thara vēl nebija ieslīgusi pilnīgā klusēšanā, viņa bija aicinājusi Arhu pie sevis ik pec pāris dienām un sarunājusies ar viņu, daudz stāstījusi par Dievkaraļa un viņa priekšteču darbiem un par to, kas notiek Avabata, to, kas Arhai, tik nozīmigai priesterienei, būtu jāzina, bet kas bieži vien neliecināja labu par Dievkarali un viņa galmu. Viņa bija stāstījusi ari pati par savu dzīvi un aprakstījusi iepriekšējās dzīves Arhu kāda tā izskatījusies un ko darījusi; un dažreiz, kaut pareti, viņa bija pieminējusi, kādas grūtības un briesmas varētu draudēt pašreizējās dzīves Arhai. Ne reizes viņa nebija minējusi Kosilas vārdu. Taču Arha bija Tharas skolniece jau vienpadsmit gadu, un viņai pietika ar mājienu vai balss toni, lai saprastu un iegaumētu teikto.
Kad bija beigusies drūmo Sēru ceremoniju kņada, Arha centās izvairīties no Kosilas. Kad garās dienas darbi un rituāli bija galā, viņa devās uz savu vientuļo mājokli un, ja vien laiks atļāva, gāja uz istabu aiz Troņa, atvēra lūku un kāpa lejup pazemē. Gan dienā, gan nakti jo tumsa tas bija vienalga viņa turpināja cītīgi iepazīt savu valstību. Zemakmenc ar savu sevišķo svētumu bija liegta jebkuram ienācējam, un tajā drīkstēja nokāpt tikai priesterienes un to uzticamākie einuhi. Ja tajā ieietu jebkurš cits vīrietis vai sieviete, to neizbēgami nonāvētu Bezvārda garu dusmas. Bet nevienā no likumiem, kurus Arha bija mācījusies, netika liegts ieiet Labirintā. Tas nebija vajadzīgs. Tur varēja iekļūt vienīgi no Zemakmenes, un vispār vai tad mušām ar likumu jānosaka, lai tās nelido zirnekļa tiklā?
Uz Labirinta tuvākajiem gaiteņiem Arha bieži ņēma līdzi Mananu, lai viņš iemācītos tajos atrast ceļu. Manans pēc tā nepavisam netiecās, taču, kā vienmēr, paklausīja Arhai. Viņa gādāja, lai Dūbijs un Uahto, Kosilas einuhi, zinātu ceļu uz Važu istabu un izeju no Zemakmenes, bet tas bija viss; Labirintā viņa tos nekad neveda. Viņai gribējās, lai šīs slepenās ejas zinātu tikai un vienīgi Manans, kurš bija viņai pilnīgi uzticīgs. Jo tās piederēja un mūžam piederēs tikai viņai vienai. Arha bija sākusi iepazīties ar 1 -abirintu visā pilnībā. Visu rudeni viņa bija daudz staigājusi pa bezgalīgajiem gaiteņiem, bet joprojām eju tīklā palika neizpētītas vietas. Šī neizmērojamā, neizdibināmā plašuma izpēte bija visai nogurdinoša; pagura gan kājas, gan galva, nemitīgi skaitot un iegaumējot pagriezienus un ejas sev aiz muguras un priekšā. Tas bija apbrīnojams veidojums, šīs pazeme, cietā klintsakmcnī izcirstās ejas, kas atgadināja lielas pilsētas ielas, taču Labirints bija veidots tā, lai nokausētu un samulsinātu jebkuru mirstīgu ienācēju, un pat to priesterienei galu galā sāka likties, ka tās ir milzu lamatas.
Tāpēc ziemas mēnešos Arha pievērsās galvenokārt Zāles izpētei: iepazina tās altārus, nišas un telpas aiz altāriem un zem tiem, noliktavas ar lādēm un kastēm, šo kastu saturu, gaiteņus un bēniņus, putekļaino iedobi zem jumta kupola ar neskaitāmām sikspārņu mītnēm, pagrabus un dažādos kambarus zem pagrabiem tumsas gaiteņu priekštelpas.
Viņas rokas un piedurknes piesūcās ar sauso muskusa smaržu no pulvera, kas bija gulējis lādes dibenā astoņus gadsimtus, un piere kļuva melna no zirnekļu tikliem; stundām ilgi viņa varēja tupēt uz ceļiem un pētīt kokgriezumus uz krāšņas, bet laikazoba sagrauztas ciedru lādes, kuru kāds karalis senatnē dāvinājis Bezvārda gariem. Uz lādes bija iegrebts gan karalis sīks, stīvs cilvēciņš ar lielu degunu -, gan Troņa zāle ar savu saplacināto kupolu un fasādes kolonnām; šo izsmalcināto, reljefo darbu acīmredzot veicis mākslinieks, kurš jau pirms daudziem gadsimtiem pārvērties pīšļos. Turpat bija izgrebta arī Virspriesteriene ieelpojam zāļu izgarojumus no bronzas paplātēm un sakām pravietojumus vai padomus karalim, kam nolauzts deguna izcilnis; priesterienes seja bija pārāk maza, lai tajā varētu saskatīt vaibstus, tomēr Arhai patika iedomāties, ka tā ir viņas pašas seja. Interesanti, ko viņa sacīja šim karalim ar lielo degunu, un vai viņš par to jutās pateicīgs?
Troņa zālē Arhai bija savas iemīļotās vietas, tāpat kā citiem mēdz būt savas iemīļotās vietas saulainā mājoklī. Viņa bieži uzkāpa nelielajā jumta telpā virs vienas no ģērbistabām Zāles aizmugurējā daļā. Tur glabājās senlaicīgi tērpi un kostīmi no tām dienām, kad lielie karaļi un valdnieki bija nākuši svētceļojumos uz Atuanas kapenēm, atzīdami, ka šī valstība ir ievērojamāka nekā viņu vai jebkura cita cilvēka valstība. Dažreiz viņu meitas, princeses, bija vilkušas mugurā šos maigos, baltos zīdus, kas izšūti ar topāziem un tumšiem ametistiem, un dejojušas kopā ar Kapeņu priesteriem. Vienā no mantnīcām atradās mazi, izkrāsoti ziloņkaula galdiņi, uz kuriem bija attēlotas šādas dejas, kuru laikā karaļi un valdnieki gaidīja Zāles ārpusē, jo toreiz, tāpat kā tagad, vīrietis nedrīkstēja spert kāju Kapakmeņu teritorijā. Bet meitenes drīkstēja nākt iekšā un, ģērbušās baltā zīdā, dejot kopā ar priesterieni. Pati priesteriene gan tagad, gan toreiz valkāja tikai rupju apģērbu no pašausta, melna auduma; tomēr Arhai patika nākt šurp un aptaustīt mīkstās, skaistās drānas, kas gadsimtu gaitā bija daļēji satrunējušas, un nemirstīgos dārgakmeņus, kuri krita nost no auduma paši sava niecīgā svara dēļ. No šīm lādēm vēdīja savdabīga smarža, kas atšķīrās no muskusa un vīraka citos Vietas tempļos: svaigāka, maigāka un jaunavīgāka smarža.
Mantnīcās viņa palaikam pavadīja veselu nakti, pētīdama vienas pašas lādes saturu, pārcilādama dārgakmeni pēc dārgakmeņa, sarūsējušas bruņas, bruņcepures ar salauzītiem pušķiem, sprādzes, piespraudes, bronzas, sudraba, apzeltītus un tīra zelta priekšmetus.
Pūces, nemaz nesatraukdamās par viņas klātbūtni, tupēja uz sijām un mirkšķināja dzeltenās acis. Pa jumta spraugām iespīdēja bāla zvaigžņu gaisma vai reizēm iepurināja sniegs tikpat smalks un auksts kā šie vecie zīdi, kas no pieskāriena saira putekļos.
Kādā ziemas naktī Zālē bija pārāk auksts. Arha aizgāja pie lūkas, pacēla to, nostājās uz pakāpieniem un aizvēra lūku virs galvas atkal ciet. Bez trokšņa viņa devās uz priekšu pa labi pazīstamo ceļu pa gaiteni, kas veda uz Zemakmeni. Tur viņa, protams, nekad neiededza gaismu; ja viņai rokās bija lāpa, atgriežoties no Labirinta vai dodoties uz pazemi nakts tumsā, viņa to Zemakmenes tuvumā vienmēr apdzēsa. Šo vielu viņa nekad nebija redzējusi nekad visā daudzu paaudžu garajā valdīšanas laikā. Arī tagad Arha jau gaitenī nopūta sveci un, nepalēninādama soli, devās melnajā tumsā uz priekšu tikpat brīvi kā zivs melnos ūdeņos. Šeit nebija ne ziemas, ne vasaras, nc aukstuma, ne tveices un vienmēr valdīja nemainīgs, mērens un mazliet drēgns vēsums. Augšā saltie ziemas vēji dzina pār tuksnesi plāna sniega vērpetes. Šeit nebija ne vēja, ne tuksneša, ne ziemas, ne cita gadalaika; te bija sienās ieslēgts miers, klusums un drošība.
Arha devās uz Apgleznoto istabu. Viņai patika laiku pa laikam aiziet turp un pētīt dīvainos sienu zīmējumus, kas sveces gaismā iznira no tumsas: tur bija cilvēki ar gariem spārniem un lielām acīm, rāmām un drūmām sejas izteiksmēm. Neviens nevarēja pateikt, kas tie ir; šādu zīmējumu nekur citur Vietā nebija, bet Arhai likās, ka viņa to zina: tie ir nolādēto gari, kam nav lemts atdzimt. Apgleznotā istaba atradās Labirintā, un Arhai vispirms vajadzēja iziet cauri alai zem Kapakmeņiem. Tuvojoties šai telpai pa slīpo gaiteni, acu priekšā pazibēja tāds kā pelēcīgs bālums, tik tikko jaušams mirgojums, itin kā tālas gaismas atblāzmas ātblāzma.