Arha nodomāja, ka acis viņu māna, jo melnajā gaismā tā bija gadījies diezgan bieži. Viņa aizvēra plakstus, un mirgojums pazuda. Tad viņa tos atkal atvēra, un blāvā atblāzma atspīdēja atkal.
Arha apstājās un palika nekustīgi stāvam. Plankums priekšā bija pelēks, nevis melns. Tik tikko saskatāms bālganums, kur nekas saskatāms nedrīkstēja būt un kur visam vajadzēja but melnam.
Paspērusi dažus soļus uz priekšu, viņa pastiepa roku pret gaiteņa sienu taja virzienā un tik tikko jaušami redzēja savas rokas kustību.
Arha devās uz priekšu. Tas bija tik dīvaini, ka nespēja izraisīt viņā ne domas, ne bailes gaismas atblāzma tur, kur nekad nav bijis gaismas, visdziļākajā tumsas valstībā. Nemanāma savā melnajā tērpā, likdama kailās kājas bez skaņas, Arha gāja tālāk. Pirms pēdējā gaiteņa pagrieziena viņa brīdi apstājās, tad paspēra pēdējo soli, paskatījās un ieraudzija.
Viņa ieraudzīja to, ko nekad nebija redzējusi visu savu neskaitāmo dzīvju laikā: lielo, velvēto alu zem Kapakmeņiem, kuru nebija izveidojusi cilvēka roka, bet Zemes spēki. To greznoja kristāli un rotāja balta kaļķakmens stalaktīti un mežģīnes, ko daudzu gadsimtu gaitā darinājuši pazemes ūdeņi; tā bija milzīga telpa ar mirdzošiem griestiem un sienām, zaigojoša, izsmalcināti krāšņa dimantu pils, ametistu un kristālu zāle, no kuras gaisma bija izspiedusi mūžseno tumsu.
Gaisma, kas veikusi šo brīnumu, nebija spoža, tomēr žilbināja pie tumsas radušas acis. Maigs mirdzums kā purva malduguns lēni virzījās pa alu, likdams krašņajiem griestiem spīguļot neskaitāmās dzirkstīs un mezdams uz izrotātajām sienām neskaitāmas fantastiskas ēnas.
Gaisma dega koka nūjas galā; tā nekūpēja un nededzināja koku. Nūju turēja cilvēka roka. Blakus gaismai Arha redzēja seju tumšu vīrieša seju.
Viņa stāvēja nekustēdamās.
Ilgu laiku viņš staigāja turp un atpakaļ pa plašo alu. Šķita, ka vīrietis kaut ko meklē; viņš lūkojās aiz robainajiem akmens izciļņiem, pētīja gaiteņus, kas veda projām no Zemakmenes, tomēr negāja tajos. Un Kapeņu priesteriene joprojām nekustīgi stāvēja melnajā ejas pagriezienā un gaidīja.
Visgrūtāk laikam Arhai bija aptvert to, ka viņa skatās uz svešinieku. Svešiniekus viņa bija redzējusi ļoti reti. Viņai likās, ka tas noteikti ir kāds no uzraugiem nē, kāds no vīriem, kuri dzīvo aiz sienas, gans, sargs, Vietas vergs, kas atnācis slepeni apskatīt Bezvārda garu noslēpumus, varbūt pat kaut ko nozagt no Kapenēm…
Kaut ko nozagt. Aplaupīt Tumsas spēkus. Apgānīšana… vārds lēni uznira Arhas domās. Tas ir vīrietis, un neviena vīrieša kāja nedrīkst pieskarties Kapeņu zemei, Svētajai vietai. Un tomēr viņš ir ienācis šeit, Kapeņu pašā sirdī. Viņš te ir iekļuvis. Viņš ir iededzis gaismu tur, kur gaisma nedrīkst būt, kur tās nekad nav bijis kopš pasaules sākuma. Kāpēc Bezvārda gari viņu nesatriec pīšļos?
Tagad viņš stāvēja un skatījās lejup uz akmens grīdu, kas bija nelīdzena un izrakņāta. Varēja redzēt, ka tajā tikušas atraktas un aizraktas bedres. Miklās, liesās velēnas, kapus aizberot, daudzviet nebija piemīņātas.
Viņas Valdnieki ir apēduši tos trīs. Kāpēc viņi neapēd ari šo? Ko viņi gaida?
Viņu rokām jāpaceļas, viņu mēlēm jārunā…
Prom! Prom! Pazūdi! Arha pēkšņi pilnā balsī iekliedzās. Skaļas atbalsis spalgi atsaucās visos alas kaktos un aizdunēja tālāk, itin kā aizmiglodamas tumšo, izbiedēto seju, kas pagriezās viņai pretī; isu brīdi alas satricinātajā krāšņumā viņi ieraudzīja viens otru. Tad gaisma izdzisa. Viss krāšņums pazuda. Apkārt bija tikai akla tumsa un klusums.
Tagad Arha atkal spēja domāt. Viņa bija atbrīvojusies no gaismas varas.
Vīrietis noteikti ir ienācis pa sarkanajām akmens durvīm, pa Gūstekņu durvīm, tātad pa tām viņš centīsies arī izbēgt. Viegla un klusa kā mikstspārnu pūce viņa apmeta alai pusloku un traucās uz zemo eju, kura veda uz Gūstekņu durvīm durvīm, kas atdarāmas tikai no ārpuses. Ejas sākumā viņa pieliecās un brīdi gaidīja. Nejuta nekādu vēja pūsmu no āra, tātad viņš ienākdams nav atstājis durvis vaļā. Tās ir ciet, un, ja viņš ir ejā, tad ir nokļuvis lamatās.
y
'lāču svešinieka ejā nebija. Arha par to jutās pārliecināta. Tik šaurā, ierobežotā vietā un nelielā attālumā viņa noteikti dzirdētu tā elpu, justu viņa siltumu un dzīvības pulsu. Ejā neviena nebija. Arha stāvēja, taisni izslējusies, un klausījās. Kur viņš palicis?
Tumsa spieda acis kā melns apsējs. Arhai bija grūti aptvert, ka viņa redzējusi Zemakmeni, un viņu mocīja apjukums. Viņa bija pazinusi šo alu tikai kā vietu, ko raksturo dzirde, tauste un vēsa gaisa plūsma tumsā; kā plašumu, kā mīklu, kas nekad nav ieraugāma. Tagad viņa to ir redzējusi, un neizdibināmās mīklas vietā stājies skaistums nevis šausmas, bet skaistums, kas šķiet vēl lielāka mīkla nekā tumsas noslēpums.
Arha neziņā lēni devās uz priekšu. Viņa sataustīja ceļu pa kreisi, uz otro gaiteni, kas veda Labirintā. Tur viņa apslājās un ieklausījās.
Dzirde palīdzēja viņai tikpat maz kā redze. Bet, stāvēdama un abās pusēs ar rokām turēdamās pie ejas sienām, viņa sajuta vieglu, neskaidru akmens trīsoņu, un gaisā, kaS allaž bija nemainīgi vēss un sastāvējies, uzvilnīja tik tikko jaušama, šeit neiederīga smarža: savvaļas salvijas, kas aug tuksneša kalnos, tur augšā, zem klajām debesīm.
Lēni un klusi viņa virzījās pa gaiteni uz priekšu, vadīdamās pēc šīs smaržas.
Apmēram pēc simt soļiem Arha viņu izdzirdēja. Svešais izturējās gandrīz tikpat klusi kā viņa, taču tumsā tik droši nezināja ceļu. Viņa dzirdēja vieglu švīkoņu, it kā viņš būtu aizķēries aiz kāda grīdas izciļņa, bet tūlīt atguvis līdzsvaru. Vairāk nekas nesekoja. Arha brīdi gaidīja, tad leni devās tālāk, ar labās rokas pirkstgaliem ļoti viegli skardama sienu. Beidzot tie pieskārās noapaļotam dzelzs stienim. Tur viņa apstājās un tik ilgi taustīja metālu, līdz rokas stiepiena augstumā sasniedza masivu dzelzs rokturi. Spēji un ar visu spēku viņa to parāva lejup.
Atskanēja baismīga šņirkstoņa un rībiens. Gaisā pašķīda zilganu dzirksteļu spiets. Atbalsis ķildīgi aizskanēja pa gaiteni viņai aiz muguras un apklusa. Pastiepusi rokas, viņa sajuta pavisam tuvu sejai dzelzs durvju grumbuļaino virsmu.
Arha dziļi ievilka elpu.
Viņa lēni aizgāja atpakaļ pa gaiteni uz Zemakmeni un, turēdamās pie sienas labajā pusē, atgriezās pie Troņa zāles lūkas. Viņa nesteidzās un gāja klusi, kaut gan tagad klusums vairs nebija vajadzīgs. Zaglis ir noķerts. Durvis, pa kurām viņš tika iekšā, ir vienīgā ieeja Labirintā un ārā no tā, un tās iespējams atvērt tikai no ārpuses.
Tagad viņš ir tur lejā, pazemes tumsā, un nekad vairs neiznāks ārā.
Iedama lēni un stalti, Arha pagāja garām Tronim un devās uz garo kolonnu zāli. Tur, kur bronzas traukā uz augsta trijkaja kvēloja sarkanas ogles, viņa pagriezās un devās uz Troņa septiņu pakāpienu pusi.
Uz zemākā pakāpiena viņa nometās ceļos un piespieda pieri pie aukstā, noputējušā akmens starp peļu kauliem, ko bija nometušas pēdīgās pūces.
Piedodiet, ka esmu redzējusi, kā tiek salauzta jūsu tumsa! viņa teica, izrunādama vārdus bez skaņas. Piedodiet, ka esmu redzējusi jūsu kapenes apgānītas! Jūs tiksiet atriebti. Ak, mani Valdnieki, nāve nodos viņu jums, un viņš nekad neatdzims!
Tomēr pat lūgdama viņa domās redzēja apgaismotās alas krāšņumu, dzīvību nāves vietā un nejuta šausmas par zaimošanu vai dusmas uz zagli, bet domāja, cik tas ir savādi, cik ļoti savādi…