"Ko lai es saku Kosilai?" viņa sev jautāja, iziedama ārā ziemas vējā un savilkdama ciešāk apmetni. "Neteikšu neko. Pagaidām vēl ne. Labirinta valdniece esmu es. Tā nav Dievkaraļa darīšana. Varbūt pastāstīšu pēc tam, kad zaglis būs miris. Kā lai es viņu nogalinu? Man vajadzētu ataicināt turp Kosilu, lai noskatās viņa nāvē. Viņai patīk nāve. Bet ko viņš meklēja? Viņš noteikti ir jucis! Kā viņš tika iekšā? Atslēgas sarkano akmeņu durvīm un lūkai ir vienīgi man un Kosilai. Atvērt tās varētu tikai burvis. Burvis…" Arha apstājās, kaut gan vējš gandrīz gāza no kājām.
"Viņš ir pesteļotājs, burvis no Iekšzemēm, kas mēklē Erreta-Akbes amuletu!"
Šī doma bija tik neprātīga un žilbinoša, ka Arhu pat ledainajā vējā viscaur parņēma siltums, un viņa skaļi iesmējās. Visa Vieta un tuksnesis ap to tinās melnā klusumā; vējš asi dzēla, Lielajā namā nedega neviena gaisma. Garam vēja brāzmās virpuļoja rets, neredzams sniegs.
"Ja viņš atdarīja sarkano akmeņu durvis ar burvību, tad var atvērt ari citas durvis. Viņš var izbēgt!"
Šī doma viņu uz brīdi stindzināja, tomēr nepārliecināja. Bezvārda gari ir ļāvuši viņam ieiet Kapenēs. Kāpēc gan ne? Viņš tiem neko nevar nodarīt. Kāds ļaunums var būt no zagļa, kurš nevar tikt projām? Droši vien viņam piemīt burvja spējas un melnā vara, un tās noteikti ir spēcīgas, ja jau viņš tika tik tālu, taču tālāk viņš netiks. Nekāda mirstīga cilvēka burvestība nevar būt stiprāka par Bezvārda garu gribu, par Kapeņu gariem, par karaļiem, kuru Tronis stāv tukšs.
Lai par to pārliecinātos, viņa steidzās lejup uz Mazo namu. Manans aizmidzis gulēja lieveni, ietinies savā apmetnī un noplīsušajā kažokadu segā, kas kalpoja viņam par ziemas gultu. Arha klusi iegāja mājā un neaizdedza gaismekli, lai viņu nepamodinātu. Viņa atvēra mazu, slēgtu istabiņu, gandrīz vai kambari gaiteņa galā. Aizdedzinājusi gaismu tikai tik ilgi, lai atrastu noteiktu vietu grīdā, viņa nometās ceļos un pacēla vienu no plāksnēm. Pirksti sataustīja smagu, smilšainu audekla gabalu, tikai pāris collu garumā un platumā. To viņa bez skaņas atvilka nost. Nākamaja brīdī viņa salēcas, jo augšup, taisni viņai sejā iespīdēja gaismas stars.
Pēc neilga laika Arha ļoti uzmanīgi ieskatījās atverē. Viņa bija aizmirsusi, ka svešinieks nēsā nūjas galā to savādo gaismu. Labākajā gadījumā viņa bija cerējusi kaut ko lejā, tumsā sadzirdēt. Par gaismu Arha bija piemirsusi, tomēr svešais atradās tur, kur viņa bija domājusi: tieši zem slepenās atveres, pie dzelzs durvīm, kas neļāva viņam iziet no Labirinta.
Viņš tur stāvēja, vienu roku atspiedis pret gurnu, otrā turēdams savu koka nūju, kura bija viņa augumā; tās galā mirgoja bālā uguntiņa. Viņa galva atradās apmēram sešas pēdas uz leju no Arhas un bija viegli pieliekta uz sāniem. Svešinieka apģērbs bija tads pats kā jebkuram ziemas ceļotājam vai svētceļniekam īss, biezs apmetnis, ādas tunika, vilnas stulpiņi, saitejami apavi; uz muguras viņam karajās viegla ceļasoma, no kuras rēgojās ūdens pudele; pie jostas bija redzams maksti ievietots nazis. Viņš stāvēja nekustīgs kā statuja, mierīgs un domās iegrimis.
Tad viņš lēni pacēla nūju no zemes un pavērsa tās spožo galu pret durvim, kuras Arha no atveres nevarēja redzēt. Gaisma mainījās, kļuva mazāka un spožāka, pārvērzdamās par spilgtu punktu. Svešais skaļi ierunājās. Vidoda Arhai bija sveša, bet vēl neparastaka par vārdiem viņai likās vīrieša dobjā un skanīgā balss.
Gaisma nūjas galā iemirdzējās, nozibsnīja un apdzisa. Kādu brīdi viss satumsa, un Arha vīrieti vairs neredzēja.
Bāli violeta purva malduguns iemirgojās atkal, tagad ta bija nemainīga, un Arha redzēja, ka viņš aizgriežas projām no durvīm. Atvērt durvis ar burvestību nebija izdevies. Spēki, kas tās turēja ciet, bija stiprāki par svešinieka burvju spējām.
Vīrietis paskatījās apkārt, it kā domādams, ko darīt talak.
Tunelis jeb gaitenis, kurā viņš stāvēja, bija apmēram piecas pēdas plats. Tā griesti pacēlās no divpadsmit līdz piecpadsmit pēdām virs raupjās akmens grīdas. Sienas tajā bija no apstrādātiem akmeņiem, kuru krāvumā nebija javas, taču tie bija savienoti tik rūpīgi un cieši, ka spraugās būtu grūti iebāzt pat naža asmeni. Augšup celdamās, sienas liecās uz iekšu, veidodamas velvi.
Vairāk nekā tur nebija.
Vīrietis sāka iet uz priekšu. Paspēris soli, viņš pazuda no Arhas redzesloka. Viņa jau gribēja atlikt auduma gabalu un plāksni atpakaļ vietā, bet tad no lejas atkal atspīdēja maigās gaismas kūlis. Vīrietis bija atgriezies pie durvīm. Varbūt viņš bija sapratis: ja aizies no tam un iekļūs eju tīklā, tad droši vien atpakaļceļu vairs neatradīs.
Klusā balsī viņš izrunāja tikai vienu vārdu. Emenn, viņš teica, tad atkārtoja skaļāk: Emenn! Tad dzelzs durvis nožvadzēja virās, klusas atbalsis kā pērkona rūcieni aizdunēja pa velvēto tuneli, un Arhai šķita, ka grīda zem viņas kājām nodreb.
Tomēr durvis palika sava vietā.
Tad viņš īsi iesmējās kā cilvēks, kurš nodomājis: "Kads es esmu bijis muļķis!" Viņš vēlreiz pārlaida skatienu sienām, un, kad tumšā seja pavērsās augšup, Arha tajā redzēja smaidu. Tad vīrietis apsēdās, nometa no pleca somu, izņēma sausas maizes gabalu un sāka to košļāt. Atkorķējis ādas pudeli, viņš to sakratīja; pudele viņa rokā šķita viegla, it kā tā būtu gandrīz tukša. Nepadzēries viņš atlika korķi atpakaļ. Nolicis somu spilvena vietā, vīrietis savilka sev apkārt apmetni un apgūlās. Nūju viņš turēja labajā rokā. Kad viņš apgūlās, mazā gaismas lodīte pacēlās no nūjas augšup un sāka blāvi mirgot aiz viņa galvas dažas pēdas no zemes. Kreiso roku svešinieks bija uzlicis uz krūtīm un turēja tajā kādu priekšmetu, kas karājās smagā ķēdē viņam ap kaklu. Viņš gulēja pavisam ērti, sakrustojis kājas pie potītēm, un viņa skatiens pārslīdēja griestu atverei un aizklīda tālāk; nopūzdamies viņš aizvēra acis. Gaisma lēni dzisa. Vīrietis gulēja.
Sažņaugtā roka viņam uz krūtīm atlaidās un noslīdēja gar sānu, un vērotāja no augšas ieraudzīja ķēdē iekārto talismanu: tas izskatījās pēc rupja metāla pusmēneša.
Bālais burvju mirgojums izdzisa. Vīrietis palika guļam klusumā un tumsā.
Arha nolika auduma gabalu atpakaļ un novietoja virs tā izņemto plāksni, tad uzmanīgi piecēlās un aizsteidzās uz savu istabu. Tur viņa ilgi gulēja nomodā, vējiem svilpojot tumsā, un acu priekšā visu laiku redzēja kristāla mirdzumu, kas bija apgaismojis nāves mītni, redzēja maigo uguni, kas nededzināja, redzēja tuneļa akmens sienas un aizmigušā vīrieša mierīgo seju.
Lamatas
Nākamajā dienā, kad Arha bija paveikusi savus pienākumus dažādos tempļos un beigusi mācīt jaunajām māceklēm svētās dejas, viņa aizslīdēja uz Mazo namu un, tumsā atsegusi slepeno atveri, paskatījās lejā. Gaismas tur nebija. Svešais bija projām. Arha nebija domājusi, ka viņš visu laiku kavēsies pie nepieveicamajām durvim, taču tā bija vienīgā vieta, kur viņa zināja svešo meklēt. Kā lai viņu atrod tagad, kad viņš ir apmaldījies ejās?
Labirinta tuneļi, kā varēja spriest pēc Tharas stāstiem un Arhas pašas pieredzes, ar visiem saviem likumiem, vijumiem, sazarojumiem un aklajām ejām stiepās vairāk nekā divdesmit jūdžu garumā. Aklā eja, kas atradās vistālāk no Kapakmeņiem, taisnā līnijā varbūt bija tikai jūdzes attālumā. Taču lejā, pazemē, taisnu līniju nebija. Visi tuneļi griezās, vijās, sazarojās, savienojās, mijās, meta cilpas un veidoja sarežģītus ceļus, kas beidzās turpat, kur sākušies, jo tiem nebija ne sākuma, ne beigu. Varēja iet, iet un iet, un tomēr nekur nenokļūt, jo nebija kur nokļūt. Labirintam nebija nekada centra, nekāda viduspunkta. Un, kad durvis bija ciet, tas nekur nebeidzās. Neviens virziens nebija pareizais.