Kaut gan Arhas atmiņā bija cieši iesēdušies visi ceļi un pagriezieni uz Labirinta dažādām telpām un daļām, pat viņa savos tālākajos gājienos mēdza ņemt līdzi smalkas dzijas kamolu, ko iedama atritināja un atgriezdamās satina atkal kopā. Jo, palaižot garām kaut vai vienu no pagriezieniem vai ejām, pat viņa varētu apmaldīties. Arī gaisma nepalīdzētu, jo ejās nebija nekādu orientieru. Visi tuneļi, durvju ailes un ejas bija vienādi.
Varbūt viņš ir jau nostaigājis daudzas jūdzes un tomēr atrodas pavisam netālu no durvīm, pa kurām tika ienācis.
Arha aizgāja uz Troņa zāli, uz Dvīņdievu templi, uz pagrabu zem virtuves un, nogaidījusi brīdi, kad neviena nebija klāt, ieskatījās katrā slepenajā atverē virs aukstās, biezās tumsas. Kad pienāca nakts un saltajās debesīs iedegās spožas zvaigznes, viņa aizgāja līdz noteiktām vietām pakalnā, pacēla noteiktus akmeņus, noslaucīja smiltis, paskatījās lejā un redzēja tikai melnu pazemes tumsu.
Viņš ir tur. Viņam jābūt tur. Un tomēr viņš ir aizbēdzis, pazudis no skatiena. Viņš nomirs no slāpēm, pirms viņa to atradīs. Kad būs pavisam skaidrs, ka viņš ir miris, vajadzēs sūtīt Mananu Labirintā, lai tas viņu uzmeklē. Ši doma bija neizturama. Tupēdama uz ceļgaliem zvaigžņu gaismā uz cietās pakalna zemes, Arha juta no acīm izsprāgstam niknuma asaras.
Arha pa nogāzi devās lejup uz Dievkaraļa templi. Apsarmojušās kolonnas ar grebtajiem kapiteļiem zvaigžņu gaismā balti zaigoja kā kaula pīlāri. Arha pieklauvēja pie aizmugures durvīm, un Kosila ielaida viņu templī.
- Kas atvedis manu kundzi šurp? druknā sieviete salti un vērīgi noprasīja.
- Priesterien, Labirintā ir vīrietis.
Kosilu tas pārsteidza nesagatavotu, jo vienreiz bija noticis kaut kas tāds, ko viņa nebija paredzējusi. Priestenene stavēja un ieplestām acīm skatījās uz Arhu. Viņas redzokļi šķita izvelbjamies uz āru. Arhai iešāvās prātā, ka šobrīd Kosila izskatās tieši tāda, kādu viņu bija atdarinājusi Pente, un meitenē uzbangoja nevaldāmi smiekli; tos viņa tūdaļ savaldīja un apspieda.
- Vīrietis? Labirintā?
-Vīrietis, svešinieks. Kad Kosila joprojām neticīgi raudzījās Arhā, viņa piebilda: Es zinu, kāds izskatās vīrietis, kaut ari daudz viņu neesmu redzējusi.
Kosila ironijai nepievērsa uzmanību. Kā tur varēja gadīties vīrietis?
- Droši vien ar burvestībām. Viņam ir tumša āda, un varbūt viņš nācis no Iekšzemēm. Viņš ir atnācis aplaupīt Kapenes. Es viņu vispirms ieraudzīju Zemakmenē, tieši zem pašiem Akmeņiem. Kad viņš mani pamanīja, viņš aizbēga uz Labirinta ieeju, ka labi zinādams ceļu. Es aizslēdzu viņam aiz muguras dzelzs durvis. Viņš mēģināja burties, bet durvis neatvērās. No rīta viņš aizgāja prom tuneļos. Es viņu vairs nevaru atrast.
- Vai viņam ir gaisma?
-Jā.
- Un ūdens?
- Neliela pudele, kas nav vairs pilna.
- Svece viņam varbūt ir jau izdegusi, Kosila prātoja.
- Jāpagaida četras vai piecas dienas. Varbūt sešas. Pēc tam vari sūtīt manus uzraugus, lai sameklē un iznes līķi. Viņa asinis jāatdod Tronim un…
-Nē! Arha piepeši iesaucās spalgā, saniknotā balsi.
- Es gribu atrast viņu dzīvu!
Priesteriene veltīja meitenei drumu skatienu no saraukto uzacu apakšas. Kāpēc?
- Lai… lai paildzinātu viņa nāvi. Viņš atļāvies zaimot Bezvārda garu valstību. Apgānījis Zemakmcni ar gaismu.
Viņš atnācis nolaupīt Kapenēm to dārgumus. Viņam jāsaņem bargāks sods par mierīgu nāvi vientuļā tunelī.
- Jā, Kosila, itin kā pārdomādama, piekrita. Bet ka tu viņu notversi, kundze? Tas ir riskanti. Atstājot viņu tur, riska nav. Vai tad kaut kur Labirintā nav vesela istaba ar cilvēku kauliem? Arī tie tur iegāja un vairs neizkļuva ārā. Lai Tumsas spēki soda viņu pēc sava prāta, paši savā valstībā, Labirinta melnajās ejās. Nāve aiz slāpēm ir pietiekami mokoša.
- Es zinu, meitene atbildēja. Pagriezusies viņa izgāja ārā tumsā un paslēpa galvu kapucē, vairīdamās no šņācošā, ledainā vēja. Vai tad viņa to nezina?
Cik bērnišķīgi un muļķīgi bija nākt pie Kosilas! Tur viņa nekādu palīdzību neatradis. Kosila taču neko nezina, viss, ko viņa saprot, ir aukstasinīga gaidīšana un galā nāve. Viņa nespēj saprast. Viņa neaptver, ka šis vīrietis ir jāatrod. Ar viņu nedrīkst notikt tas pats, kas ar tiem trim! To viņa vairs nespētu izturēt. Ja viņam jāmirst, lai viņš mirst ātri un dienasgaismā! Skaidrs, ka šim zaglim, pirmajam vīrietim pēc gadu simtiem, kam pieticis drosmes nākt aplaupīt Kapenes, daudz piemērotāka būtu nāve no zobena. Viņam nav pat nemirstīgas dvēseles, kas varētu atdzimt. Viņa rēgs gaudodams staigās pa tuneļiem. Nedrīkst ļaut viņam vienam tumsā nomirt no slāpēm.
Tonakt Arha gulēja ļoti maz. Nākamajā dienā visu laiku paņēma rituāli un citi pienākumi. Nakti Arha pavadīja, bez gaismekļa klusu apstaigādama slepenās atveres visās Vietas tumšajās ēkās un vēja appūstajā pakalnā. Beidzot, pāris stundu pirms rītausmas, viņa devās uz Mazo namu, lai liktos gulēt, tomēr aizmigt nevarēja. Trešās dienas pievakarē viņa viena izgāja tuksnesī un devās uz upes pusi; tagad, ziemā, tā bija kļuvusi sekla, un starp niedrēm baloja ledus. Arha bija atcerējusies, ka vienreiz rudenī tika iegājusi Labirintā ļoti dziļi, pagājusi garām Sestajam krustam un kāda līkumota tuneļa visā garumā dzirdējusi aiz akmeņiem tekoša ūdens troksni. Vai vīrietis slāpēs nevarētu būt atnācis šurp? Arī te ārā bija slepenās atveres; tās vajadzēja uzmeklēt, bet pirms gada Thara viņai tās visas bija parādījusi, un atrast nebija grūti. Arha vietas un apveidus atsauca atmiņā līdzīgi aklajiem viņa itin kā uztaustīja ceļu uz katru slēptuvi, nevis atrada to ar redzes palīdzību. Kad viņa piespieda aci pie otrās atveres, kas atradās vistālāk no Kapenēm, un uzvilka kapuci, lai aizsegtu āra gaismu, pa caurumu plakanajā klints plāksnē viņa lejā ieraudzīja burvju gaismas bālo mirdzumu.
Vīrietis bija saredzams tikai pa pusei. Atvere pavēra skatu uz aklās ejas pašu galu. Arha redzēja tikai svešinieka muguru, saliekto kaklu un labo roku. Viņš sēdēja tuvu kaktam un urbināja akmeņus ar savu nazi īsu tērauda duncīti, kura rokturis bija rotāts dārgakmeņiem. Asmeņa gals bija nolūzis. Atlūzušais gabals gulēja zemē tieši zem atveres. Viņš to bija nolauzis, cenzdamies izkustināt akmeņus, lai tiktu pie ūdens dzidrs un skanīgs tas tecēja necaurejamās sienas otrā pusē, labi saklausāms pazemes mēmajā klusumā.
Vīrieša kustības šķita gurdenas. Pēc šīm trim naktīm un dienām viņš izskatījās pavisam citāds nekā tas cilvēks, kas mierīgs un spēkpilns bija stāvējis aizvērto durvju priekšā, pasmiedamies par savu neveiksmi. Viņš joprojām bija stūrgalvības pilns, taču spēks no viņa bija aizplūdis. Ar burvju spēku viņš vairs nespēja pašķirt akmeņus viņam vajadzēja cīnīties ar salauzto nazi. Pat burvju gaisma bija kļuvusi blāva un nespodra. Arhai vērojot, gaisma iezibsnijās, vīrieša galva nodrebēja, un nazis izkrita no rokām. Viņš to spītīgi pacēla atkal un mēģināja iedabūt nolauzto asmeni akmeņu spraugā.
Gulēdama uz upes krasta starp sasalušajām niedrēm, lāgā neaptverdama, kur atrodas un ko dara, Arha piespieda muti aukstajam akmenim un apņēma to ar saliektām plaukstām, lai neļautu skaņai izplūst. Burvi! viņa iesaucās, un viņas balss, izslīdējusi cauri akmens ejai, salti ieskanējās pazemes tunelī.
Vīrietis satrūkās un uztrausās kājās; pieceldamies viņš pazuda no Arhas redzesloka. Vēlreiz piespiedusi atverei muti, Arha teica: Ej atpakaļ gar upes sienu līdz otrajam pagriezienam! Pirmais pagrieziens pa labi, vienu izlaist, tad atkal pa labi. Pie Sešiem ceļiem atkal pa labi. Pēc tam pa kreisi, pa labi, pa kreisi un atkal pa labi. Paliec Apgleznotajā istabā!