Kad Arha pakustējās, lai atkal ieskatitos atverē, viņa acīmredzot bija ļāvusi pazemē iespīdēt dienasgaismas staram, jo nākamajā brīdī vīrietis atkal stāvēja viņas redzeslokā un skatijās augšup atverē. Viņa seja, kurā Arha tagad ieraudzīja savādas rētas, bija saspringta un alkaina. Lūpas vīrietim bija sasprēgājušas un melnas, acis spīdēja. Viņš pacēla savu nuju, un burvju gaisma tuvojās Arhas acīm. Viņa izbiedēta atrāvās, uzlika atverei akmens vāku, uzbēra oļus, piecēlās un strauji devās atpakaļ uz Vietu. Rokas viņai trīcēja un gājiena laikā vairākkārt apreiba galva. Arha nesaprata, ko darīt.
Ja svešais ies pa viņas norādīto ceļu, viņš atgriezīsies dzelzs durvju tuvumā, istabā ar bilžu sienām. Tur nekā nav, un viņam nav iemesla turp iet. Apgleznotās istabas griestos bija laba, ērta atvere, kas atradās Dviņdievu tempļa mantnīcā; varbūt tāpēc viņai šī vieta bija ienākusi prātā. Arha nezināja. Kāpēc viņa bija sākusi runāt ar svešo?
Viņa varētu nolaist lejā pa atveri mazliet ūdens un pēc tam pasaukt vīrieti turp. Tad viņš ilgāk paliktu dzīvs. Patiesībā tad viņš dzīvotu tik ilgi, cik viņai gribētos. Ja viņa šad tad nolaistu lejā ūdeni un ēdienu, viņš turpinātu dzīvot un dienām un mēnešiem ilgi vēl malditos pa Labirintu, bet viņa varētu skatīties atverēs, teikt, kur atrodams ūdens, dažreiz pateikt nepareizu ceļu, un viņš ietu veltīgi, bet viņam vienmēr vajadzētu iet. Tā viņam butu laba mācība par Bezvārda garu zaimošanu, par nepieļaujamo, muļķīgo ielaušanos Nemirstīgo mirušo garu kapvietās!
Taču, kamēr vīrietis atradisies tur, viņa pati nekad nevarēs ieiet Labirintā. Bet kāpēc ne, viņa sev jautāja un pati atbildēja: tāpēc, ka viņš var izbēgt pa dzelzs durvīm, kas man aiz sevis jāatstāj vaļa… Bet viņš netiktu tālāk par Zemakmeni. Tomēr patiesība bija tāda, ka Arha baidījās sastapties ar viņu vaigu vaigā. Viņa baidījās no svešinieka spēka, no mākslām, ar kurām viņš bija iekļuvis Zemakmenē, no burvestības, kas lika degt gaismai viņa nūjas galā. Bet vai tad no tā tik ļoti jābaidās? Spēki, kas valda tumšajās vietās, taču ir viņas, nevis svešinieka pusē. Skaidrs, ka viņš neko lielu nevar nodarīt šeit, Bezvārda garu valstībā. Viņš nebija atdarījis dzelzs durvis, nebija uzbūris sev ēdamo, nebija dabūjis ūdeni cauri sienai un nebija izsaucis kādu velnišķu briesmoni, kas salauztu sienas, kaut gan Arha no tā visa bija baidījusies. Viņš pat, trīs dienas klizdams, nebija atradis ceļu uz Lielās mantnīcas durvīm, ko noteikti bija meklējis. Arha pati nekad vēl nebija mēģinājusi iet uz šo telpu, uz kuru Thara bija izstāstījusi ceļu, šo gājienu viņa bija allaž atlikusi grūti izprotamas bi jības dēļ, nevēlēšanās dēļ, itin kā apjauzdama, ka īstais laiks vēl nav pienācis.
tagad viņa domāja: kāpēc gan lai šis svešais neaizietu turp viņas vietā? Lai skatās uz Kapeņu dārgumiem, cik vien sirds vēlas! Liela labuma no tiem viņam nebūs. Viņa tikmēr pasmiesies par šo pārdrošnieku, teiks, lai viņš ēd zeltu, lai dzer dimantus!
Ar nervozu, drudžainu steigu, kas Arhu bija pārņēmusi visas šīs trīs dienas, viņa aizskrēja uz Dvīņdievu templi, atslēdza tā nelielo, velvēto mantnīcu un atsedza labi paslēpto caurumu grīdā.
Apgleznotā istaba apakšā bija pilnīgi tumša. Bet ceļš, kas vīrietim jānoiet, lai to sasniegtu, bija līkumots un varbūt vairākas jūdzes garš to viņa bija piemirsusi. Un skaidrs, ka zaglis ir novārdzis un nevar ātri paiet. Varbūt viņš aizmirsīs norādījumus un pagriezīsies uz nepareizu pusi. Maz ir tādu, kas spētu tos visus atcerēties pēc pirmās dzirdēšanas, kā to spēj viņa. Varbūt svešais pat nesaprot viņas valodu. Ja tā, lai klīst apkārt, līdz nokritīs un nomirs tumsā, muļķis, svešzemnieks, neticīgais! Lai viņa rēgs gaudo Atuanas Kapeņu akmens ejās, līdz tumsa apēdīs ari to…
Nākamajā rītā pēc garām bezmiega stundām un ļauniem sapņiem Arha agri aizsteidzās pie mazā tempļa slepenās atveres. Paskatījusies lejā, viņa neko neredzēja vienīgi melnumu. Viņa nolaida leja sveci, kas dega maza, ķēdē iekārtā skārda gaismeklī. Svešinieks tiešām bija tur, Apgleznotajā istabā. Aiz sveces izstarotā spožuma Arha redzēja viņa kājas un ļenganu roku. Viņa pieliecās tuvāk caurumam, kurš šeit bija grīdas plāksnītes lielumā, un iesaucās tajā: Burvi!
Nekādas kustības. Vai viņš būtu miris? Vai tik maz viņam bija spēka? Arha nicīgi nosēcās; sirds viņai spēcīgi dauzījās. Burvi! viņa iesaucās vēlreiz, un balss skaļi atbalsojās dobjajā pazemes istabā. Vīrietis sakustējās, lēni piecēlās sēdus un apmulsis palūkojās apkārt. Pēc kāda laika viņš paskatijās augšup, samiegdams acis spožajā gaismā, kas karājās viņam pretī no griestiem. Vīrieša seja izskatījās briesmīga pietūkuši un tumša kā mūmijas seja.
Vīrietis uzlika roku uz nūjas, kas gulēja viņam blakām uz grīdas, bet koka galā gaisma neiedegās. Viņam vairs nemaz nebija atlicis spēka.
-Vai tu gribi redzēt Atuanas kapeņu dārgumus, burvi?
Vīrietis gurdi paskatījās augšup un saviebās, skatienam sastopot gaismu vienīgo, ko viņš varēja saskatīt. Pēc brīža ar greizu vaibstu, kas, iespējams, bija domāts smaids, viņš pamāja ar galvu.
Ej ārā no šīs istabas pa labi. Iegriezies pirmajā gaitenī pa kreisi… Arha neapstādamās noskaitīja visu garo norādījumu virkni un beigās teica: Tur tu atradīsi dārgumus, pēc kuriem nāci šurp. Un varbūt tu tur atradīsi ūdeni. Ko tu šobrīd gribētu vairāk, burvi?
Vīrietis piecēlās, balstīdamies uz nūjas. Skatīdamies augšup, bet neredzēdams Arhu, viņš mēģināja kaut ko teikt, taču no izkaltušās rīkles nenāca neviena skaņa. Viegli paraustījis plecus, viņš devās projām no Apgleznotās istabas.
Viņa tam nedos ūdeni. Un viņš tikpat neatradīs ceļu uz mantnīcu. Norādījumu virkne bija pārāk gara, lai viņš to atcerētos, bet, ja viņš tiešām tiks tik tālu, tad tur vēl ir Bedre. Tagad viņam jāiet pa tumsu. Viņš apmaldīsies, beidzot nokritis zemē un nomirs kaut kur šaurajās, izdobtajās pazemes telpās. Manans viņu atradis un iznesīs ārā. Un tās būs beigas. Arha aizspieda slepeno atveri ar plaukstām un sāka šūpot sakņupušo augumu uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ, kozdama lupā, it kā ciestu mokošas sāpes. Viņa tam nenesīs ūdeni! Viņa tam nenesīs ūdeni. Viņa tam nesīs nāvi, nāvi, nāvi, nāvi, nāvi!
Šajā drūmajā dzīves stundā pie viņas ieradās Kosila, smagiem soļiem ienākdama mantnīcā; melno ziemas apmetņu kārtas padarīja viņas augumu vēl masīvāku.
- Vai tas virs ir jau miris?
Arha pacēla galvu. Viņas acīs nebija asaru, un neko nevajadzēja slēpt.
- Droši vien, viņa teica, pieceldamās un nopurinādama svārkus. Viņa gaisma ir nodzisusi.
- Varbūt tā ir viltība. Bezdvēseles radījumi ir ļoti viltīgi.
- Es vēl nogaidīšu kādu dienu, lai varētu būt droša.
- Jā, varbūt pat divas dienas. Pēc tam Dūbijs var iet un nest viņu ārā. Viņš ir stiprāks par Mananu.
- Bet Manans ir Bezvārda garu kalps un Dūbijs ne. Labirintā ir vietas, kurās Dūbijs nedrīkst iet, un zaglis atrodas tieši tajas.
-Tad tās tikpat ir apgānītas…
- Viņa nāve tās šķīstīs, Arha teica. No Kosilas izteiksmes viņa saprata, ka priesteriene viņas sejā ievērojusi kaut ko neparastu. Tā ir mana valstība, priesterien. Man par to jāgādā tā, kā likuši mani Valdnieki. Nāves mācības man vairs nav jāmāca.
Kosilas seja šķita ieraujamies melnajā kapuce kā tuksneša bruņrupucis ieraujas savās bruņās; tā kļuva drūma, atturīga un salta. Labi, kundze.