Viņas izšķīrās Dievbrāļu altāra priekšā. Arha tagad bez steigas aizgāja uz Mazo namu un paaicināja Mananu sev līdzi. Pēc sarunas ar Kosilu viņa zināja, kas jādara.
Kopā ar Mananu viņa uzkāpa kalnā, iegāja Zālē un nokāpa Zemakmenē. Kopīgiem spēkiem nospieduši garo rokturi, viņi atvēra Labirinta dzelzs durvis. Tur viņi iededza gaismu un devās tālāk. Arha aizveda Mananu līdz
Apgleznotajai istabai un no turienes devās uz Lielo Dārgumu zāli.
Zaglis nebija ticis tālu. Arha un Manans bija nogājuši mazāk nekā piecsimt soļu pa līkumoto ceļu, kad viņi ieraudzīja to guļam šaurajā gaitenī kā nomestu lupatu kaudzi. Krītot viņš bija nosviedis savu nūju, un tā gulēja gabaliņu attālāk. Vīrieša mute bija asiņaina un acis pavērtas pusvirus.
- Viņš ir dzīvs, teica Manans, nometies ceļos un uzlicis dzelteno, lielo plaukstu uz tumšā kakla, lai sataustītu pulsu. Vai nožņaugt viņu, kundze?
- Nē. Man viņš vajadzīgs dzīvs. Pacel viņu un nes man pakaļ!
- Dzīvu? Manans noraizējies pārjautāja. Kāpēc, mana mazā kundze?
- Viņš būs Kapeņu vergs! Beidz runāt un dari, kā teicu!
Ar skumjāku seju nekā citkārt Manans paklausīja un ar piepūli uzvēla jauno virieti sev uz pleciem kā garenu maisu. Ar šo nastu viņš streipuļoja pakaļ Arhai. Ar tādu smagumu Manans nevarēja noiet garu gabalu no vietas. Daudz reižu vajadzēja apstāties, lai Manans atgūtu elpu. Katrā apstāšanās vietā gaitenis bija tāds pats pelēkdzelteni akmeņi, kas augša veidoja velvi, nelīdzena akmens grīda, sastāvējies gaiss, Manana vaidi un stenēšana, nekustīgais svešinieks, abu gaismekļu blāvais aplis, kas sašaurinādamies pazuda tumsā abos gaiteņa virzienos. Katrā atpūtas reizē Arha iepilināja svešajam mutē mazliet ūdens no līdzpaņemtās pudeles ikreiz pavisam nedaudz, lai dzīvības atgriešanās viņu nenonāvētu.
- Uz Važu istabu? Manans vaicāja, kad viņi bija nokļuvuši gaitenī, kas veda uz dzelzs durvīm, un tikai tad Arha pirmoreiz sāka domāt, kurp lai gūstekni nes. Viņa nezināja.
- Nē, tur ne, viņa atbildēja, un atmiņas par dūmiem, smakām un bārdainajām sejām bez redzes un bez valodas atkal, kā ik reizes, uzvandīja nelabumu. Turklāt uz Važu istabu var atnākt Kosila. Viņam… viņam jāpaliek Labirintā, lai viņš nevarētu atgūt savu burvju spēku. Kur ir tāda istaba…
- Apgleznotajai istabai ir durvis, slēdzene un slepenā atvere, kundze. Ja vien tu esi droša par durvīm.
- Te lejā viņam vairs nav spēka. Nes viņu turp, Manan!
Un Manans nesa svešinieku atkal atpakaļ; vajadzēja veikt pusi no tā ceļa, ko viņi jau bija nogājuši, bet uzraugs bija pārāk paguris un aizelsies, lai mēģinātu iebilst. Kad beidzot viņi iegāja Apgleznotajā istabā, Arha noņēma savu lielo, biezo ziemas apmetni un noklāja to uz putekļainās grīdas. Liec viņu te! meitene teica.
Manans apstulbis skatījās uz Arhu, un viņa seja kļuva vel skumjāka. Mana mazā kundze… viņš izdvesa.
- Es gribu, lai tas cilvēks paliek dzīvs, Manan. Viņš nomirs no aukstuma paskaties, kā dreb!
- Tavs tērps tiks apgānīts. Priesterienes tērps. Viņš ir neticīgais, turklāt vīrietis, Manans stenēja, un viņa mazās actiņas bija samiegušās kā sāpēs.
- Tad es sadedzināšu šo apmetni un likšu sev noaust jaunu! Paklausi, Manan!
Manans padevīgi noliecās un ļāva gūsteknim nokrist uz melnā apmetņa. Vīrietis gulēja kā miris, bet asinis spēcīgi pulsēja viņam uz kakla, un nekustīgais augums palaikam sarāvās kā krampju lēkmē.
- Viņu vajadzētu pieķēdēt, Manans teica.
-Vai viņš izskatās bīstams? Arha nicīgi atmeta, bet, kad Manans norādīja uz akmeni iestiprinātu dzelzs āķi, pie kura varēja pieslēgt gūstekni, viņa tam ļāva doties uz Važu istabu un atnest ķēdi un aploci. Manans aizgāja pa gaiteni, rūcošā balsī skaitīdams ceļazīmes; viņš jau agrāk bija staigājis pa ejām Apgleznotās istabas tuvumā, taču viens gāja pirmoreiz.
Vienīgās sveces gaismā izskatījās, ka gleznojumi uz sienām kustas un raustās, ka pārdabiskie cilvēku apveidi ar lielajiem, nolaistajiem spārniem te sagumst, te izslējās nebeidzamas vienmuļības vara.
Arha nometās uz ceļiem un ļāva ūdenim pa nelielai lāsei pilēt gūstekņa mutē. Beidzot viņš sāka klepot, un viņa rokas nevarīgi pastiepās pēc pudeles. Arha ļāva viņam dzert. Vīrietis gulēja uz muguras, un seja viņam bija viscaur slapja, notriepta putekļiem un asinīm. Viņš nomurmināja pāris vārdu Arhai nepazīstamā valodā.
Beidzot atgriezās Manans, vilkdams līdzi garu dzelzs ķēdi, lielu piekaramo atslēgu un dzelzs aploci, ko varēja aplikt vīrietim ap vidukli un saslēgt. Tā nav pietiekami cieša, viņš var izspraukties, Manans nomurminaja, pieslēgdams ķēdes galu pie sienas gredzena.
- Nē, paskaties! Arha tagad vairs tik ļoti nebaidījās no gūstekņa un parādīja, ka nevar iebāzt pat roku starp dzelzs aploci un vīrieša augumu. Varbūt vienīgi tad, ja viņš vēl ilgāku laiku dzīvos badā.
- Mana mazā kundze, Manans žēlabaini teica,man netīk taujāt, bet… Kāds labums Bezvārda gariem no tāda verga? Viņš taču ir cilvēks.
- Tu esi vecs muļķis, Manan. Tagad ejam, un beidz činkstēt!
Gūsteknis vēroja viņus ar gurdu spīdumu acīs.
Kur ir viņa nūja, Manan? Ā, šeit! To es paņemšu, tajā slēpjas burvība. Ā, un es paņemšu arī šo! Ar ašu kustību viņa satvēra sudraba ķēdi, kas rēgojās no tunikas apakšas uz vīrieša kakla, un norāva to pāri viņa galvai, kaut gan viņš mēģināja saķert un aizturēt viņas rokas. Manans iespēra gūsteknim pa muguru. Arha pašūpoja ķēdi vīrieša acu priekšā, bet pietiekami tālu no viņa tvēriena. Vai tas ir tavs talismans, burvi? Vai tas tev ir dārgs? Nekas sevišķs gan neizskatās vai neko labāku tu nevarēji atļauties? Es to paglabāšu pie sevis. Viņa uzlika ķēdi sev kaklā, paslēpdama karekli zem vilnas tērpa biezās apkakles.
-Tu nezini, ko ar to darīt, vīrietis piesmakušā, rupjā balsī teica, kļūdaini, bet pietiekami skaidri izrunadams kargadiešu vārdus.
Manans iespēra vīrietim vēlreiz, un viņš sāpēs iestenējās un aizvēra acis.
-Diezgan, Manan! Ejam!
Viņa izgāja no istabas. Manans kurnēdams sekoja.
Tonakt, kad Vieta bija nodzisušās visas ugunis, Arha vēlreiz devās kalnā šoreiz viena pati. Istabā aiz Troņa viņa piepildīja pudeli ar ūdeni, paņēma lielu, plakanu neraudzētas griķu maizes plāceni un devās uz Labirinta Apgleznoto istabu. Tos viņa nolika gūsteknim aizsniedzamā vietā netālu no durvīm. Vīrietis bija aizmidzis un gulēja nekustēdamies. Arha atgriezās Mazajā namā un taja nakti gulēja ciešā, ilgā miegā.
Agri pēcpusdienā viņa atkal nokāpa Labirintā. Maize bija apēsta, ūdens izdzerts, un svešinieks sēdēja, atspiedis muguru pret sienu. Viņa seja joprojām izskatījās atbaidoša rētu un asiņu dēļ, bet izteiksme tajā bija modra un dzīvīga.
Arha stāvēja pietiekamā attālumā no gūstekņa, lai tas, važās saslēgts, nevarētu viņu aizsniegt, un lūkojās viņā. Tad meitene novērsa skatienu. Taču īsti nebija kurp skatīties. Kaut kas liedza viņai runāt. Sirds dauzījās kā lielās izbailēs. Bet nav taču iemesla baidīties! Gūsteknis ir viņas varā.
- Patīkami ir redzēt gaismu, vīrietis teica savā samtaini dobjajā balsī, kas viesa Arhā drudžainu nemieru.
- Ka tevi sauc? viņa nevērīgi jautāja. Meitenei likās, ka viņas balss izklausās neparasti augsta un spiedzīga.
- Visbiežāk mani sauc par Zvirbuļvanagu.
- Par Zvirbuļvanagu? Vai tad tas ir tavs vārds?
-Nē.